Māris Antonevičs: Par vēlu dzert boržomi jeb kā Briseles piepilsēta kļuva par teroristu bāzi 10
Vietvārds “Molenbeka” kļuva plaši pazīstams pēc pērn notikušajiem Parīzes terora aktiem, kad noskaidrojās, ka uzbrukums faktiski izplānots šajā migrantu blīvi apdzīvotajā Briseles piepilsētā. Pēc sprādzieniem Beļģijas galvaspilsētas lidostā un metro, kur tāpat Molenbekai bija centrālā loma, nu jau izskanējis ne mazums jautājumu – kā līdz kaut kam tādam varēja nonākt? Islāma džihādistu bāze pašā Eiropas sirdī, tikai dažu kilometru attālumā no galveno Eiropas Savienības institūciju birojiem… Un nav jau runa tikai par teroristiem un viņu līdzzinātājiem, kurus, pieliekot lielas pūles, varētu noķert. Tā pirmkārt ir vide – nekāda Eiropa, bet sveša, jaušami naidīga un izolējusies. Lūk, Latvijas Televīzijas korespondente Ilze Nagla interneta sociālajā tīklā “Twitter” raksta: “Molenbekā itāļu TV šodien neļāva filmēt pavisam neitrālā vietā. Man pūlī piedraudēja, ka sasitīs tehniku…”
Turklāt nav arī sajūtas, ka te kaut ko vispār var vērst par labu ar atsevišķām specdienestu operācijām – kā slavenajā teicienā neglābjamiem alkoholiķiem: “Par vēlu dzert boržomi…” Molenbeka un citas līdzīgas vietas Eiropā ir kā ilgstoši apstrādāta augsne, kur džihādistiem atliek vien iedēstīt savas sēklas. “Gandrīz katru reizi, kad Eiropā notika kāds terora akts, tur bija saikne ar Molenbeku,” pērn novembrī pēc Parīzes notikumiem atzina Beļģijas premjerministrs Šarls Mišels, sakot, ka tagad nākas maksāt rēķinu par “neiejaukšanos un vaļību”. Viņš arī solīja, ka vara nu kļūs represīvāka. Briseles terora akti bija Molenbekas atbilde varas rīcībai.
Kreiso liberāļu galvenais lozungs pēc uzbrukumiem Parīzei un Briselei bija viens – noziegumus veikuši nevis bēgļi vai migranti, kuri nesen ieradušies Eiropā, bet pārsvarā tie, kas te dzimuši. Tātad terorismam it kā nebūtu jābūt iemeslam, lai pārskatītu migrācijas politiku. Tomēr nāksies vien “patīt filmu atpakaļ”, lai saprastu, ka daļa atbildības par notikušo gulstas arī uz šā politiskā virziena atbalstītājiem, kuri tāpat kā tagad “atvērto durvju” politikas piekritēji reiz cerēja, ka uzvarēs tautu draudzība un multikulturālisma idejas.
Molenbeka patiesībā bija sociālais eksperiments, kura autors ir beļģu politiķis, ekonomikas vēstures profesors Filips Moro. 1981. gadā F. Moro bija tieslietu ministrs, un īpašas pūles veltīja, lai tiktu pieņemts īpašs likums pret ksenofobiju un rasismu (saukts arī par “Moro likumu”). Tolaik sabiedrību bija saviļņojuši vairāki notikumi. Vispirms kāds islāma terorists uzbruka ebreju pusaudžiem Beļģijas pilsētā Antverpenē, bet vēlāk Briselē labējais ekstrēmists nogalināja alžīriešu izcelsmes vīrieti. Reaģējot uz sabiedrībā pieaugošo spriedzi, kreisie politiķi organizēja antirasistiskas demonstrācijas, bet F. Moro uz savu galvu (nesaskaņojot ar premjeru) iesniedza parlamentā iepriekšminēto likumu. Tas tika pieņemts bez ierunām, un tā multikulturālisms un iecietība kļuva par F. Moro politisko vadmotīvu. Realitātē tas gan bieži izpaudās kā izdabāšana iebraucējiem – dariet, kā jums patīk, mēs netraucēsim, tikai atbalstīsim, galvenais, lai jūs te labi justos. 1983. gadā Moro kļuva par Molenbekas mēru. Kā savu pienākumu viņš uztvēra musulmaņu interešu lobēšanu, tajā skaitā visu viņiem veltīto pārmetumu atspēkošanu. Dažādos konfliktos, kas ik pa laikam atgadījās Molenbekā, vietējās varas skatījumā, vainīga vienmēr bija otra puse. Rezultātā no šīs Briseles piepilsētas izvācās lielākā daļa ebreju, kuri saprata, ka nekādu draudzīgumu no pieaugošās arābu kopienas gaidīt nevar. Īpašs gadījums bija amerikāņu kompānijas BBDO 2011. gada paziņojums par biznesa pārtraukšanu Molenbekā. Atklātā vēstulē, kas bija adresēta F. Moro, uzņēmums pavēstīja, ka tā darbinieki piedzīvojuši 150 uzbrukumus, un tas tikai rāda, ka šajā piepilsētā ar drošību ir lielas problēmas.
Moro politisko kursu tas neietekmēja. Vēl viens likums, par kura “tēvu” viņš kļuva, bija tiesības ārzemniekiem balsot pašvaldību vēlēšanās, ja viņi Beļģijā nodzīvojuši vismaz piecus gadus. Un atkal jau sekas bija Molenbekas tālāka izolēšanās, jo balsot varēja cilvēki, kas ne tuvu nav paguvuši integrēties sabiedrībā un pat nav vēlējušies to darīt.
Mācība? Uzmanīties no šādas ievirzes politiķiem. Iespējams, viņi paši ne vienmēr īsti apzinās, ko dara.
