Par vēju un pretvēju. Ingrīda Burāne dalās spilgtākajos septembra kultūras piedzīvojumos 1
Ingrīda Burāne, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Rudens ir sācies. Aiz loga un visās jomās. Vēji un pretvēji maina situāciju ik brīdi. Norises Ukrainā, Krievijā, Latvijas Saeimas vēlēšanu un sekojošo notikumu gaita, kara darbība citviet pasaulē un, protams, arī kultūras pastāvēšana, esība, piepildījums guvumos un zaudējumos. Tik mainīga situācija ar tādu paātrinājumu pēdējās desmitgadēs pieredzēta tikai īpaši spraigos un labilos pavērsienos, ne ikdienišķajā plūdumā. Sabiedrības sašķeltība un apvienošanās valsts pastāvēšanas jautājumos, latviešu valodas aprūpēšana un izdegšana, dziļi nopietnas kultūras aizstāšana ar izklaidi – tā ir šodienas realitāte.
Tā rāda, cik viegli un smagi pa vējam aizejošais (pat cilvēku esība visās formās!) un pretvējš, kurš atver apziņas vārtus, dvēseles nostūrus, pastāv, eksistē un maina pašus būtiskākos un sarežģītākos procesus. Nevar neredzēt, ka Latvijas Nacionālā opera un balets iesāk jauno ziemas cēlienu ar opereti un Latvijas Nacionālais teātris ar šķietamu traģikomēdiju (protams, protams, neviens žanrs nav pārāks par otru!), bet nevar arī neredzēt, ka abu jaunuzvedumu vēji un pretvēji nav sabalansēti mākslinieciskā līdzsvarā.
Jāpiekrīt rezidējošā komponista Krista Auznieka ieskatam par savu darbu “Crossing” (2018, “Šķērsošana”, manuprāt, ietilpīgāk – “Krustceļi”, ar kuru Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris atklāja sezonu kopskanējumā ar Mocartu un Brukneru): “Nevis viena sakne, no kuras izaug viens augs, bet gan zemzemes sistēma, no kuras jebkurā brīdī var izspraukties jauns augs un nākamajā gadā vēl pieci.”
Vēju un pretvēju audzētas, koptas un plosītas ir visas izglītības, kultūras, mākslas jomas. Šoreiz nepilnīgs ieskats uz “Lielo vasaras izstādi 2022” (1. jūlijs – 15. novembris, plānotas bija oktobra beigas, bet, tā kā pieteikušās vairākas skolēnu un tūristu grupas, tad noslēguma termiņš attālināts) mūsdienu latviešu glezniecībā galerijā “Mans’s” Jēkabpilī.
Tās izveidotājs un jau 30 gadus (!) kopā ar palīgiem uzturētājs, pilnveidotājs ir mākslinieks Uldis Čamanis. Cilvēks, kura privātā iniciatīva nelielu komerctelpiņu (kā vairākums mākslas darbu pārdotavu galvaspilsētā) pārvērtusi vērienīgā kultūras centrā. Darbs, kuru savam, citu priekam, jaunatklāsmēm veic mākslinieks, nav par augstu novērtējams. Ne tikai Jēkabpils, bet visas Latvijas, pat starptautiskā kontekstā (autobusi ar viesiem no kaimiņu valstīm nav retums pie Brīvības ielas 154. nama). Kā Uldim tas izdodas, turklāt regulāri sakārtojot arī savas glezniecības solo izstādes (jaunākā “Iedomas un atklāsmes”, 2022. gada maijs – jūlijs ), tas būtu atsevišķa raksta vērts. Tik pieminēšu nozīmīgākos darbības virzienus.
Pirmkārt, izglītība. Sadarbība ar Jēkabpils un apkārtnes skolām, regulāras audzēkņu mākslas studijas galerijā. Iespēja iepazīt augstvērtīgus oriģinālus, latviešu valodas un literatūras skolotāju uzdevumi rakstīt par konkrētiem mākslas darbiem, šo darbu analīze un valodas, domāšanas, tēlainības uztveres vairošana, sarunas ar personālizstāžu autoru darbiem. Un vēl, un vēl. Turklāt ne tikai par glezniecību, bet visiem mākslas veidiem – grafikas, stikla, auduma, rotu, keramikas, tēlniecības piemēriem no klasikas līdz jauno mākslinieku redzējumiem. Izglītība prātam un sirdij, tās nospiedumi nav naudā izrēķināmi skolas bērnu tālākajās dzīves un mākslas izpratnes pamatīgumā.
Otrkārt, Ulda Čamaņa uzņēmība, neatlaidība dod vienīgo iespēju redzēt kvantitatīvi un kvalitatīvi vērienīgāko (100 dažādi mākslinieki ar vairāk nekā 200 gleznām – galerijas tradīcija gadu gadiem!) mūsdienu latviešu glezniecības kopainu. Visas paaudzes, visus virzienus, katra mākslinieka izvēli un iespējas redzēt, uztaustīt sakarības, meklējumus, atklājumus godīgā konkurencē. Faktiski Uldis padara to, ko vajadzētu veikt veselai organizācijai, proti, Latvijas Mākslinieku savienībai. Iespējams, tā liela veiksme, ka biedrība šajā plānā sevi degradējusi (ar pārliecību, ka plaknes mākslas eksponēšanai derīgi tie paši principi, kādi vēlami apaļskulptūrai). Tāpēc gleznotāji, kuri savu darbu ciena, 11. novembra krastmalas namu neapmeklē.
Treškārt, salīdzinoši varētu teikt, ka Latvijas kultūrkartē galerija “Mans’s” pilsētai dod tādu pašu nozīmi un pienesumu kā “Lielais dzintars” Liepājā un “Gors” Rēzeknē. Mākslas telpas ļauj līdzsvarot, attīstīt, stimulēt kā profesionālo mākslu, tā amatieru kustību. Jo līdzās mūsu virsotnēm profesionālajā mākslā šeit var gūt priekšstatu par gaumīgu, labā amatniecībā balstītu mājražošanu. Un tas nav vienīgais līdzeklis, kurš palīdz galerijai pastāvēt un izdzīvot (gluži otrādi – pandēmijas apsīkumā izstāžu zāles tika paplašinātas ar vēl vienu telpu no līdzās bankrotējušā veikala). Uldim Čamanim ir kāda neordināra aizraušanās – viņš pazīst, pērk un pārdod smaržas sadarbībā ar pasaulslavenajiem zīmoliem no Parīzes, Florences, Milānas vai citām apbrīnojamām vietām. Manuprāt, tas tik saderīgi: māksla un smaržas! Abās ir kaut kas neizskaidrojams, metafizisks, intuitīvs, pārdabisks. Tāpat mistiski, ka jauna zīmola pirmizrāde vienlaikus notiek vienā un tajā pašā dienā un stundā – kā augstajos itāļu modes namos un citviet pasaulē, tā Latvijas dienvidaustrumos pie Daugavas.
Ja gauži subjektīvi pieminu tos, kuri šoreiz ieviļņoja, lika domāt plašākos lokos, tad palikšu pie mazuma, jo izstāde kopumā ir ļoti interesanta un spēcīga. Tieši gleznieciskās valodas, mākslinieku izdomas, rokrakstu, raksturu, krāsu un triepienu individualitātēs. Atvadījos no Eduarda Grūbes (1935–2022) diviem pēdējiem darbiem (atsauces uz sarunām, paaudzes vērtībām, kopīgiem veikumiem un – smeldze, cik nežēlīgi skarbi vēji šogad kultūras darbinieku nolauzumos). Pārliecinājos, ka krāsas valodā un emocionālajā piepildījumā Kaspara Zariņa “Pedants” kļuvis mazrunīgāks, bet nopietnāks, dziļāks savā lakonismā un Vijas Zariņas ainavas tvērums Purvīša gada jēgas izgaismots. Formāta vēriens un sajūtu blīvums gavilē perfekcijā (atsauce, cik labi, ka abi strādā Latvijas Mākslas akadēmijā, jo Glezniecības nodaļas gaitas svārstīgums, kopš Indulis Zariņš (1929–1997) vairs nav rektors, ir kļūmīgi grīļīgs). Atveldzējos pie asprātības un izpildījuma dzidruma Aivas Žūriņas “Sliktās ziņas” piesātinājuma un “Domino” daudznozīmības (atsauce uz nožēlu, cik publiski maz novērtēti visbiežāk ir īsteni profesionāļi, ja neslīpē parketu vajadzīgajos kabinetos un saietos).
Pasaule mainās tik strauji, ka laba izglītība un laba māksla ir vienīgie atbalsta spieķi, lai noturētos kā visos vējos, tā visos pretvējos. Tieši tāpat kā katram no mums, topot par vēju un pretvēju.
