Egils Līcītis: Par varenu Islandi jeb sports nacionālās pašapziņas celšanai 1
Eiropas futbola meistarsacīkstēs islandiešu pasaka beigusies. Tomēr tā bija varena sāga par lielu Islandi, kas saviļņoja kontinentu, un mazās, tālās salas izlases pelnītam atbalstam un līdzi jušanai cēlās vai visa publika, sporta spēļu karaļa futbola cienītāju pasaule. Likās, ka futbolistus no valstiņas ar 325 000 iedzīvotāju, kājbumbas zvaigžņu lielmeistari, kas pelna miljonus un pārstāv futbola impērijas, sabradās un iedzīs stāvus zemē turpat stadiona zaļajā zālienā. Tomēr mežacirtējiem līdzīgie, stūrainie, plecīgie bārdaiņi aizsardzībā visur izlīda uzbrucējiem priekšā kā troļļi no pazemes un parādīja, ka spēj pārlidot laukumam pāri naigāk par klinšu vanagiem un sāpīgi iecirst ar knābi pretiniekiem, kuri gribēja ar islandiešiem spēlēt lepni kā pāvi. Uz akmeņiem un ledājiem izaudzinātais gari izrunājamo un grūti apspēlējamo islandiešu “sonu” vienpadsmits cēlās un krita, sakostiem zobiem turējās pretim un līdz pēdējam nepadevās izslavētiem čempioniem. Arī šo rindu autors, “līdz zils top sejs”, mazo zemju solidaritātes vārdā un cīņasspara aizgrābts, kliedza pie TV ekrāna – “Par lielu un varenu Islandi!”. Jods viņu zina, vai čempionātā par islandiešiem bij nomodā un neiztika bez Odina palīdzības, vai aptekalēja labie elfiņi, vai kājas un nagus uz spēlēm bija aizdevis teiksmainais vilks Fenrirs, vai dzēruši mildronātu. Taču galvenais, ka no ozolkoka un aisberga ledus izgatavoto komandu vulkāniski atbalstīja ne tikai “Uz priekšu, Islande!” dunošās tribīnes, bet bez izņēmuma visa nācija, aitu gani un vaļu mednieki, jūras braucēju – vikingu pēcteči un vienreizēji daiļās salinieces. Jaunievēlētais valsts prezidents esot smādējis ielūgumu uz goda tribīni, tā vietā izvēlēdamies cietu, ar alu nolietu solu kopā ar tautasbrāļiem ārpus stadiona fanu teltī.
Sports, bez šaubām, noder patriotisma piegādei bez maksas un ir gaužām labi lietojams nacionālās pašapziņas celšanai. Kolīdz mūsu sportisti kedās, uz slidām vai futbolbučiem kājās sacenšas ar šīs pasaules varenajiem, arī mēs, latvieši, sajūtam vārāmies asinis dzīslās un pārdzīvojam par mūsu tautiskajām komandām sarkanbaltsarkanajās linu drēbēs. Bet cik mums ir patriotu rezerves? Jā, prezidenti vienmēr ieies ģērbtuvēs pie skaistulēm basketbolistēm un Saeimas priekšsēdētājas spiedīs tulznotās vīrišķīgo atlētu rokas, bet politiķiem darītu godu, ja tie ikdienā apliecinātu, cik tiem dārga tēvija, nācijas vienotība un ka patriotisms ir prece ar garantiju. Gribētos, lai nākamajās vēlēšanās startētu politiskās komandas, kuru 4000 zīmju vai vienā teikumā pasakāma programma sāktos ar vārdiem – mēs darīsim visu, lai mūsu valstī celtu nacionālo pašapziņu. Šī veselīgā strāva ir aizsērējusi, jo pārāk liels mandāts piešķirts skaļiem kosmopolītiem, kas visu darīs pa prātam izdabājoši universālām cilvēktiesībām, aprūpēs bēgļus un transseksuāļus, bet ne latviešus, pārāk liels svars ir merkantiliem latviešu cilvēkiem, kuri lien no ādas ārā, lai mēs nekaitinātu Maskavu, jo tad atvērsies Austrumu dārgumu lādes. Atliek cerēt un ticēt, ka reiz būs latviešu pasaka, kad uz ledus, zāliena vai sporta zāles parketa nāks vīri ar karstām sirdīm un degsmi par Latviju, vērtību numerāciju skalā paceļot patriotismu uz pirmo vietu – kā tas notika viņnedēļ Islandē.
