Apkrāptu meža īpašnieku būšot arvien vairāk. Kāpēc jāmaksā par valsts kļūdām? 0
Meža likumīgie atguvēji un viņu mantinieki, kuriem zemes reformas sākumā īpašumu robežas nosprauda ar tā dēvēto ierādīšanas paņēmienu, var kļūt par kārtējiem upuriem viņiem piederošo mežu izzagšanai.
Cēsu uzņēmuma “Latīpašums – mērniecības birojs” valdes priekšsēdētājs un sertificēts mērnieks Jānis Dragons ir pārliecināts, ka koku zādzība Ilūkstes novada Bebrenes ciemata iedzīvotājam Albertam Zeltiņam piederošajā mežā, par ko rakstīju laukos.lv un “LA” 15. marta numurā, neesot vienīgā Latvijā. To, pašiem pat neapzinoties, jau piedzīvojuši desmitiem citu meža īpašnieku. Ja valsts nenovērsīs savulaik pieļautās kļūdas, tad šādi izzagtu meža platību un apkrāptu īpašnieku būs arvien vairāk.
Viņaprāt, iespējas zādzībām paver vairāki valsts pārvaldes iestāžu vēsturiskie lēmumi un tiem sekojošā rīcība. Sākums tai bija jau pieminētā lauku zemes īpašumu robežu ierādīšana, kuru īstenoja līdz 2001. gadam, par valsts budžeta naudu līdz pat 2005. gadam un kura radīja robežu nesakritības dabā par vairākiem desmitiem metru. Kaut arī visos šādi izveidotajos zemes robežu plānos ierakstīja, ka, veicot īpašumu uzmērīšanu, platība var tikt precizēta, uzmērīšana ar instrumentiem nesekoja.
Tās vietā kļūdaini īstenotajai zemes robežu ierādīšanai sekoja tikpat kļūdainas kadastra kartes izveidošana. Valsts zemes dienestā tā balstījās uz pagājušā gadsimta 70. gados padomju militāristu no gaisa uzņemtajām fotokartēm, kurās militāristi apzināti izņēma ārā visus militāras nozīmes objektus. Bet, balstoties uz šīm tīšām izkropļotajām padomju laiku fotokartēm, tika radīta neatkarīgās Latvijas kadastra karte, kas kļuva par vienīgo oficiālo datu bāzi gan pašvaldībām nodokļu aprēķiniem, gan Lauku atbalsta dienestam vienoto platību maksājumiem, gan Valsts meža dienestam cirsmu platību noteikšanai.
Viņaprāt, trešā lielākā kļūda bija tā, ka pirms pieciem gadiem ar Valsts zemes dienesta lēmumu šo kļūdaino kadastra karti publiskoja, ļaujot piekļūt tai ikvienam, izmantojot datoru vai mobilo tālruni.
Arī Valsts kontrole atzinusi, ka Valsts zemes dienesta (VZD) uzturētajā Nekustamā īpašuma valsts kadastra reģistrā par zemes īpašumiem uzkrātie dati nesakrīt ar dabā uzmērītajām robežām. Šo neatbilstību skaits krasi pieaug. 2013. gadā kadastrā reģistrēto robežu neatbilstība atklāta 1349 īpašumiem, bet 2016. gadā jau 2966 īpašumiem. Par kļūdām Valsts kontroles ieskatā vainojami mērnieki. Savukārt, pēc mērnieku domām, tās ir sekas VZD steigā īstenotajai zemes reformai, kļūdainajai robežu ierādīšanai un kļūdaina kadastra izveidošanai.
“Kļūdainais kadastrs un iespēja jebkurā brīdī tam piekļūt ir ļoti izdevīga uzpircējiem, kuri pēc meža īpašuma iegādes tīko iespējami ātrāk nocirst tajā vērtīgos kokus, bet pēc tam īpašumu ātri pārdot citam. Tā kā cirsmu platības sakrīt ar kadastrā reģistrētajiem datiem, viss it kā ir legāli un likumīgi. Ar garu degunu paliek vien tas kaimiņš, kuram uz šī rēķina tiek pieķerta klāt un izcirsta kāda daļa no viņam piederošā meža.”
Jānis Dragons domā, ka tā, visticamāk, noticis arī Albertam Zeltiņam piederošajā mežā, kur kaimiņu meža izstrāde tāpat balstījusies uz kadastrā kļūdaini reģistrētajām robežām. “Meža izstrādes laikā Albertam Zeltiņam piederošā meža robežzīmes un stigas pazuda bez pēdām. Ja īpašnieks mēģinātu apstrīdēt, viņš neko nevarētu pierādīt, tāpēc ka robežzīmju vietā ir palikuši vien nocirsto koku celmi. Bet pats trakākais ir tas, ka izcirstā platība – ap 60 metru tālāk no agrāk ierīkotajām robežzīmēm – sakrīt ar kadastru. Viss it kā noticis likumīgi, kaut arī patiesībā ir otrādi,” spriež mērnieks.
Kā viņš apgalvo, pašlaik šāda mežu izciršana, pieķerot klāt daļu citiem īpašniekiem piederošā, jau notiekot masveidā. Tāpēc viņš arī esot vērsies “LA” redakcijā, lai brīdinātu meža īpašniekus, kuriem zeme savulaik bijusi tikai iemērīta. Tā kā daudzi privāto mežu īpašnieki dzīvo pilsētās vai attālu no saviem īpašumiem, bieži par notikušo viņi nemaz neuzzina. Vai uzzina tad, kad jau ir par vēlu kaut ko apstrīdēt vai labot. Kur jābūt robežām, vēl mazāk zina viņu mantinieki.
Jautāts, ko pašlaik darīt citiem mežu īpašniekiem, Jānis Dragons atbild, ka, pirmkārt, viņiem būtu jāizdara tas, ko apņēmušies, parakstot robežu ierādīšanas aktu, proti, uzturēt kārtībā īpašuma robežas. Ja īpašums ir reģistrēts zemesgrāmatā un robežu plāns ir izgatavots, balstoties uz ierādīšanu, robežas ir redzamas dabā, tad tās vienmēr pat nevajag pārmērīt.
Bet lielākai drošībai varētu noderēt vēl citi padomi.
Viņaprāt, vismaz vienu reizi gadā robežas tomēr būtu jāapstaigā, savā pusē ar krāsu apzīmējot koku stumbrus, ja nepieciešams, jāiztīra ar krūmiem aizaugušās robežu stigas. Tāpat ieteicams sazināties ar mežsargu, lūdzot viņu paziņot par kaimiņu meža īpašnieka pieprasīto un saņemto ciršanas atļauju. Veicot meža inventarizāciju jeb meža apsaimniekošanas plāna izgatavošanu, neļaut taksatoram labot īpašuma robežas, balstoties uz kadastra datiem, kuri var būt kļūdaini. Ja no mērnieka saņemts rakstisks uzaicinājums piedalīties kaimiņu zemes vai meža īpašuma robežu uzmērīšanā, tad uz to būtu noteikti jāierodas.
Vairāk par mērniecības problēmām lasiet šeit
