Uldis Šmits: Ar ierēdņu skaita mazināšanu spodrinās “birokrātijas” tēlu 2
Tagad nereti tiek runāts par Latvijā veicamo valsts pārvaldes sakārtošanu, lai padarītu to efektīvāku. Pagaidām no amatpersonu izklāstiem esam pārsvarā ielāgojuši galvenokārt pāris skaitļus – ierēdņu skaitu samazinās no vienpadsmit līdz deviņiem tūkstošiem, bet, iespējams, kopumā likvidēs divarpus tūkstošus štata vietu. Valsts kancelejas direktors Mārtiņš Krieviņš, kura vadībā notiek šie pārkārtojumi, atšķirībā no saviem priekštečiem diezgan daudz un labi ir plašākai publikai klāstījis par ierēdniecības valstisko misiju, kā arī par līdz šim iespēto, lai mazliet uzspodrinātu dažādu skandālu dēļ apsūbējušo “birokrātijas” tēlu, kuras lomu pilsoņiem – ne tikai Latvijā vien – ir slieksme pienācīgi nenovērtēt, lai gan bez tās neviena valsts nespēj normāli funkcionēt. Taču nav īsti argumentēti izskaidrots, ko mēs no reformas iegūstam un kuras ir tās ierēdniecības, respektīvi, valsts veiktās “funkcijas”, kuras, premjeres Straujumas vārdiem, “iespējams, nav nepieciešamas”. Mazāk ne vienmēr nozīmē arī labāk.
Krieviņa kungs raidījumā “Rīta panorāma” atsaucās uz paša piedzīvoto Francijā, kur mēnešiem ilgi bijusi jāgaida sociālās apdrošināšanas izziņa. Tas ir visnotaļ uzskatāms piemērs – franči bieži sūdzas, ka sociālie dienesti ir pārslogoti, bet pastāv, viņuprāt, daudzi, saudzīgi izsakoties, ne pārāk vajadzīgi valsts uzturēti iestādījumi vai pat īpaši veidoti amati, ko ieņem, teiksim, bijušie deputāti vai aktīvās politiskās gaitas noslēgušie lielo partiju cilvēki. Savukārt policijā trūkst darbinieku, tāpēc nesen paaugstinātu terorisma draudu apstākļos patrulēšanai pilsētās nācās iesaistīt armiju, taču arī tās personālsastāvs pēdējos gados ir jūtami sarucis. Vairāku lauku reģionu apdzīvotajās vietās izzūd iestādes, kas pilsoņu izpratnē saistās ar valsti jeb Republiku, – pasta kantoris, žandarmērija, ambulance, skola… Šo, plašākā nozīmē runājot, valsts klātbūtnes zudumu nespēj aizstāt ne daudzviet aktīvās nevalstiskās organizācijas, ne privātais sektors, ne arī tas, ka Francijā ir neskaitāmas reģionālā un vietējā līmeņa pašvaldības.
Iepriekš sacītais gan vairāk attiecas uz valsts pārvaldes politiku kopumā, nevis uz ierēdniecību, kuras pārstāvju pilnvaras un statuss dažādās valstīs atšķiras. (Jāatgādina juristu klasiskais skaidrojums, ka Latvijā visi ierēdņi ir valsts amatpersonas, bet ne visas amatpersonas ir ierēdņi – teiksim, ministri, ministru palīgi un padomnieki nav ierēdņi, kaut arī mēs viņus mēdzam uzlūkot kā visas birokrātijas celtnes “augšas”.) Cik noprotams, Valsts kancelejā Eiropas pieredze ir pamatīgi izpētīta, tāpēc nespeciālistu pamācības būtu liekas. Vienīgi piebildīsim, ka “Republikas” klātbūtnes un autoritātes trūkums izpaužas arī Latvijā. Gandrīz vai simboliska parādība šajā sakarā bija nespēja novērst Maidanam veltītās ekspozīcijas postīšanu pie Ministru kabineta un Augstākās tiesas. Jelgavā ekspozīciju uzņēmās sargāt baikeri jeb “Dieva suņi” un organizācija “Tēvijas sargi” – netiešs, bet zīmīgs apliecinājums, ka attiecīgie valsts dienesti netiek galā ar saviem pienākumiem vai ne pārāk vēlas to darīt. Var iebilst, ka minētais gadījums ir “neordinārs” un tam nav sevišķas saistības ar valsts pārvaldi un rīcībspēju. Iespējams, tomēr pilsoniskā izpratnē valsts iemieso ne vien rūpes par nodarbinātību un citām sociālajām lietām, bet tāpat – un šobrīd it īpaši – drošību un elementāru sabiedrisko kārtību. Tas jāņem vērā, pārlūkojot ministriju budžetus un izvirzot uzstādījumu “samazināt bāzes izdevumus”, jo varbūt pastāv jomas, kur tie jāpalielina. Valsts pārvaldes sakārtošanas labad.
