Stāsta, ka Krišjānis saposies atpakaļ uz Briseles kaviāra bāriem, uz eirokomisāra trifelēm. Egila Līcīša feļetons 30
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Valdības sastādīšanā pēc 14. Saeimas vēlēšanām jau tikušas pielietotas galdniecības, ģeometrijas un klusās diplomātijas metodes. Partiju cilvēki izmēģinājušies, kādā kombinācijā tiem labpatiktu atrasties, un par sarunu spīvumu liecina atstāto iztukšoto pudeļu kaudzes.
Spices partijas “Vienotības” biroja pārvaldnieks Artis Kampars kļuvis bagāts ne tikai ģenerālsekretāra algojumā no tautas ziedotās naudas, bet arī no līdzekļiem, ko ieguvis, nododot depozītu. Vēlētāji uzskata – ir labi, ka koalīcija netop viesuļātrumā un ar psihošanu, bet tomēr derētu ar lazdas rīkstīti vai dakteri Bērziņu bišķiņ gan paskubināt valdības veidotājus.
Protams, ka noteicošās politiskajā procesā ir “pozicionālās intereses”, par valsti maz domā un vēlētājiem jau nu padomu neprasa.
Jautājumu krustugunīs kungi runā visi reizē un tā, ka dažbrīd liekas, ka batālija iesniedzas kosmiskā līmenī kā cīņa starp vēžveidīgajiem un reptiloīdiem un ka koalīciju sliecas dibināt absolūtie pretpoli ar diametrāli pretējiem viedokļiem par notiekošo.
Ja vakarā par kaut ko vienojušies, tad otrā rītā kā ar izkapti nopļauj iepriekšējo sarunu sasniegumus. Pingpongojieties, laužas cauri spriedelējumiem, klaigām, apvainojumiem, negrozāmiem ultimātumiem un pārējām skaļajām blēņām, bez mitas viens otru apšaubot.
Pēc tikšanās reizēm Kampars pārskaita ofisa servīzes tējkarotīšu komplektu, vai nav kāda sīku, zaglīgu roku aizvilkta līdzi.
Strīds, protams, notiek par pamatlietām, vai valstī jābūt monarhijai vai jāpaliek anarhijai.
Kurš ir atbildīgs par pārrunu izgāšanos? Tas, kurš vada vairākumu, tas ir gaišais cilvēks, Valsts prezidenta pilnvarotā persona valdības stādīšanas jautājumā, “Jaunās Vienotības” premjerministra amata kandidāts Krišjānis Kariņš, un palēnām sāk maitāties vēl tikko ejoša prece vēlēšanās “Vienotības” reitings.
Tā stāsta, ka Krišjānis saposies atpakaļ uz Briseles kaviāra bāriem, uz eirokomisāra trifelēm, un izejas stāvoklis var gan būt taisnība par pirmspensijas vecuma skaisto sirmgalvi, kurš patlaban vēl visgarām stāsta, cik gudri un gaišredzīgi notiek nākamā Ministru kabineta veidošana.
Nonācis tiktāl, ka riņķī apkārt cirkulē troļļošana, ka sasodīts un velns viņu rāvis!
Ko pārstāv Uldis Pīlēns, kas viņš tāds ir, no kurienes šī komēta uzradusies, kāpēc Pīlēnam ļauts piedalīties valdības nama būvdarbos, vai viņš atbilst visām dzimtas likumīgā mantinieka prasībām. Mūsu lasītāji gan gluži labi zina Pīlēnu.
Iepazīstināsim ar aklību sistos politiķus ar jauno pārrunu partneri – liepājnieks ir pirmklasīgs būvuzņēmējs, kurš strādā tālu pāri Latvijas robežām, nav līdzdarbojies nekādos celtniecības karteļos un ir pietiekami neatkarīgs, lai nebūtu uzskatāms par šķēlistu vai simbiozē ar tamlīdzīgiem oligarhiem.
Ulda Pīlēna vārda piesaukšana vien ir piesaistījusi tūkstošiem balsotāju un nodrošinājusi apvienotajai listei trešo vietu vēlēšanās! Ļoti iespējams, ka Pīlēns pie valdības stādīšanas galda pārstāv mūs, 98 procentus bezpartijisko, būdams biedrības “Apvienotais saraksts” vadībā.
Tieši Uldis ir persona no tautas, kura līdzdarbība sarunās šķiet vienam otram tik skaužama lieta. Nevajag mēģināt bezpartijiskos, neatkarīgos cilvēkus izgrūstīt no politisko lēmumu pieņemšanas vietām!
Jācer, ka lieguma atcelšana bezpartijiskiem sarakstiem kandidēt Saeimas (un pat pašvaldību!) vēlēšanās atradīs savu punktu topošajā valdības deklarācijā. Atzīmēsim, ka partiju monopoltiesības virzīt listes atzinis par nebaudāmām un aplamām ir prezidents, jurists, konstitucionālo tiesību speciālists Egils Levits.
Piedevām noskaidrojies, ka “Vienotībai” nemaz nav savas realizējamas programmas. Tas ir mazliet jokaini partijai, kura gadiem pretendējusi būt valstī noteicošā. Tāpēc “Apvienotā saraksta” personas prasa vispirms runāt par darbiem, nevis rafinētiem līdzekļiem pēc vecas rutīnas amatu sadales tīklā izsniegt ministru portfeļus.
Tāpēc Pīlēns runā par pārmaiņām, ko nepieciešams veikt, lai Latvijas cilvēkiem paaugstinātu dzīves līmeni un mūsu valsts sāktu rāpties laukā no viscaur pēdējām vietām Eirosavienībā, kurās novēlusies, lielā mērā pateicoties līdzšinējai partiju diktatūrai un par kurām jāsarkst līdz ausīm.
Noraugoties no malas uz valdības sastādīšanas procesu, daudzi cilvēki sliecas uzskatīt, ka valstij, kurā, “kur divi latvieši, tur trīs partijas”, par piemērotāku būtu atzīstama prezidentāla pārvaldes iekārta, vienvadība, nevis demokrātijas skurbulis un banāla kašķēšanās līdz baltkvēlei, kurā netiek paveikti pat niecīgākie darbi, kur nenotiek virzīšanās uz priekšu.
