Sanita Upleja: Dīvainā argumentācija par krievu valodas nepieciešamību Latvijā 93
Lai arī pirms pieciem gadiem 2012. gada 18. februārī referendumā lielā skaitā Latvijā nobalsojām par latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas saglabāšanu, manas subjektīvās sajūtas, katru reizi ar dažu mēnešu pārtraukumu iegriežoties dzimtajā zemē, liek sarauties nepatīkamā pārsteigumā par to, cik arvien pieaugoša ir krievu valodas klātbūtne ikdienas dzīvē.
Tas šķiet dīvaini, ka nedz paši ikdienā vēlamies pildīt pieņemtos un apstiprinātos likumus, nedz īsti pieprasām to no pakalpojumu sniedzējiem un varas īstenotājiem. Turklāt tas notiek tieši pretēji tam, ka pēdējo divdesmit laikā Latvijā ir nemitīgi audzis un turpina augt valsts valodas pratēju skaits.
Tūrisma un biznesa aizsegā
Sarunās klātienē vai plašsaziņas līdzekļos novērotajās domu apmaiņās par šo tēmu kā viens no argumentiem arvien augošajai krievu valodas lietošanai bieži tiek minēts tūrisms – mums jābūt pretimnākošiem iebraucējiem no kaimiņzemes, kas taču ienes mums naudiņu. Intereses pēc paskatījos Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) datos.
Pagaidām jaunākie CSP dati par 2016. gada trešo ceturksni rāda, ka visvairāk tūristu ieradušies no Vācijas, kam seko Krievija, Lietuva, Igaunija, Somija, Lielbritānija, Zviedrija, Norvēģija un citas valstis. Salīdzinājumā ar 2015. gada trešo ceturksni Krievijas tūristu skaits krities par 0,1%, lai gan kopumā tūristu mītnēs apkalpoto ārvalstu viesu skaits gada laikā audzis par 7,6%.
No visiem ārvalstu tūristiem Krievijas viesi ir tikai 11,7%, Baltkrievijas – 1,8%. Pat ja uzskatām, ka visi no Lietuvas un Igaunijas iebraukušie gribēs šeit noteikti saziņai izmantot krievu valodu, tad arī tas būs mazākums no kopējā tūristu skaita – Lietuva (10,6%) un (Igaunija 8,1%). Tātad kopā šo četru kaimiņvalstu tūristi ir tikai 32,2% no visiem ārvalstu viesiem. Tomēr pieļauju, ka, visticamāk, lielākā daļa no viņiem spēj labā līmenī runāt angļu valodā. Un pat ja nespēj, tad nedomāju, ka atpūtas brauciena laikā uz Latviju viņi zvanīs uz mūsu bankām un citām ikdienas pakalpojumu vietām, kur uzreiz tiek laipni piedāvāta apkalpošana krievu valodā.
Nupat LTV raidījums “Aizliegtais paņēmiens” vēstīja, ka Latvijas skolās krievu valoda ir populārākā otrā svešvaloda, apsteidzot vācu un franču valodu. Nereti vecāki kā iemeslu, kādēļ nepieciešams latviešu bērniem mācīties krievu valodu, min spēju konkurēt un izdzīvot Latvijas uzņēmējdarbības vidē, kur bez šīs valodas zināšanām nu nekādi nevarot. To apliecina arī darba sludinājumi privātajā sektorā, kur ikdienišķa parādība ir prasīt krievu valodas zināšanas līdzvērtīgi latviešu valodas zināšanām.
Atkal paskatījos CSP krātuvē, kur jaunākie ārējās tirdzniecības dati par 2016. gada novembri vēsta, ka “tirdzniecībā ar trešajām valstīm nozīmīgākais partneris bija Krievija, kuras īpatsvars Latvijas kopējā eksportā novembrī palielinājās līdz 9,5%. (..) Tajā pašā laikā īpatsvars importam veidoja 8,5%”. Salīdzinājumam – eksports uz Eiropas Savienības valstīm pērn novembrī bija 74% un imports no tām – 79,7%.
Vietējais pieprasījums
Manuprāt, šie statistikas skaitļi neliecina par ļoti lielu vajadzību visiem ikdienā privātajā sektorā Latvijā lietot krievu valodu. Ja nu esat nodarbināti uzņēmējdarbības jomās, kam ir tieša sadarbība un sakari ar Krieviju, tad, protams, tā varētu būt nepieciešama. Tomēr mana pieredze ārvalstīs liecina, ka Krievijas iedzīvotāji, kuriem ir darba darīšanas ārvalstīs, runā angliski bez problēmām. Ja viņi var sazināties ar biznesa partneriem Dānijā un Zviedrijā angliski, tad kādēļ nevarētu arī ar partneriem Latvijā?
Visticamāk, ka arvien augošā krievu valodas klātbūtne privāto pakalpojumu un citās jomās Latvijā ir saistīta ar pašmāju pieprasījumu jeb vietējo citu tautību iedzīvotāju apzinātu izvēli sazināties krievu valodā, nevis valsts valodā. Un dīvainākais ir tas, ka to dara jaunākās paaudzes pārstāvji, kuriem latviešu valodas prasmes ir nesalīdzināmi labākas nekā viņu vecāku paaudzei. Domāju, ka tas ir tikai attieksmes jautājums, jo arī diskusijās pirms 2012. gada februāra tautas nobalsošanas par divām valsts valodām mēs plašsaziņā daudz dzirdējām gados jaunus cittautiešus labā latviešu valodā diskutējam par to, kādēļ krievu valodai šeit jākļūst par otru valsts valodu līdzvērtīgi latviešu valodai.
Ko mācām bērniem
Ja reiz tas ir attieksmes jautājums no to puses, kuri spītīgi izvēlas neievērot Latvijas likumus, tad jautājums ir par mūsu attieksmi pret savu valsti, tās likumiem un tās nākotni. Jau kopš 1989. gada latviešu valoda ar likumu ir pasludināta par valsts valodu Latvijā, vēlāk kā tāda nostiprināta Satversmē un vēlreiz apstiprināta 2012. gada tautas nobalsošanā.
Man nav nekādu pretenziju pret krievu valodu, taču domāju, ka tomēr maldās tie latvieši, kuri uzskata, ka viņu bērnu nākotnei ļoti būtiskas ir krievu valodas zināšanas. Var jau būt, ka to ir vērts darīt tādēļ vien, ka kāds grib lasīt Puškinu un Tolstoju oriģinālvalodā. Bet cik daudz ir to latviešu, kas tiešām sapņo par krievu valodas un literatūras studijām Krievijā?
Ja mēs raugāmies no liberālas demokrātijas un kapitālisma pasaules viedokļa, tad kuri Rietumu pasaules kultūrvēsturiskie, filosofiskie un citās zinātņu jomās tapušie būtiskie un hrestomātiskie teksti ir krievu valodā rakstīti vai tikai tajā pieejami? Cik daudzi no Latvijas jauniešiem tiešām domā par studijām vai jau studē Krievijas augstskolās? Cik izmantojama un nepieciešama ir krievu valoda arvien augošajā programmēšanas un tehnoloģiju attīstības jomā? Cik daudzi no jaunākajiem mūsdienu zinātnes atklājumiem un ar Nobela prēmiju apbalvotie sasniegumi ir tikai krievu valodā pieejami?
Ja tagad latvieši Latvijā savus bērnus mudina mācīties krievu valodu, tad būtībā viņiem pūrā liek mācību, ka tev, bērniņ, kaut kas ir jāmācās nevis tādēļ, ka tas tev tiešām dzīvē būs nepieciešams, bet gan tādēļ, lai tu varētu pakalpot tiem, kas apzināti izvēlas necienīt tavu valodu un valsti.
