Par valodas kļūdām – “cekā” uz paklāja. Saruna ar rakstnieci un žurnālisti Ingu Jērumu 27
Ilze Pētersone, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Vai var salīdzināt latviešu valodas kvalitātes latiņu padomju okupācijas presē un mūsdienu medijos? Grūti, lai neteiktu – neiespējami, apgalvo rakstniece un žurnāliste Inga Jēruma, kas savulaik iepazinusi abas frontes puses.
Ja laikrakstā “Padomju Jaunatne” gadījusies kāda kļūda, nepatikšanas draudēja līdz pat saukšanai uz “ceku”.
Tā sarunvalodā tolaik sauca oficiālo izdevēju – Latvijas Komjaunatnes Centrālo komiteju. Bieži uz paklāja neaicināja, jo varas propagandas rupora visu veidu filtri tolaik bijuši ļoti blīvi. “Padomju Jaunatnē” Inga Jēruma sāka strādāt 1967. gadā, vēl studējot Latvijas Valsts universitātē.
Vairāk nekā divdesmit gadu no žurnālistes darba stāža pagāja padomju varas laikā, nepilni otri divdesmit – neatkarīgajā Latvijā. Vai vari salīdzināt, kā valoda mainījusies – medijos, cilvēkos?
Salīdzināt ir grūti, lai neteiktu – neiespējami, jo tolaik valodai ne tikai pievērsa uzmanību, bet tā bija pirmajā vietā visos izdevumos. Pirms publicēšanas katru rakstu izlasīja astoņi cilvēki. Pirmais teksta filtrs bija nodaļas redaktors, tad – atbildīgais redaktors vai vietnieks, kuram bija jāparakstās, ka materiālu var publicēt.
Krustiņš (Voldemārs Krustiņš – ilggadējs laikraksta “Padomju Jaunatne” redaktors un “Lauku Avīzes” dibinātājs un vadītājs. – I. P.) valodai ļoti pievērsa uzmanību, viņa vietniece Silvija Ūdre – arī. Pēc tam gabalu atdeva literārajai lasītājai valodniecei Ellenai Blūmentālei, leģendārai kundzei, kas tekstam gāja pāri ļoti rūpīgi, labojot arī stilu. Ik pa laikam viņa žurnālistiem rīkoja sapulces un izklāstīja galvenās kļūdas.
Nesaudzīgi centās izskaust tā saukto “kakāšanu”, kad aiz vārda “saki” vai “saka” sekoja “ka”.
Tagad es tā atļaujos rakstīt un arī tulkotāja Silvija Brice ir atzinusi, ka nevar vienmēr rakstīt “viņš teic, ka”. Tomēr tajā laikā tas bija slikts stils.
Skolā man mācīja, ka slikts stils ir arī frāze “viss tas”, jo izrunājot izklausās kā “vistas”, bet tagad, piemēram, radio to dzirdu vai ik dienu.
Mēs smējāmies, ka vistas nobeidzās. Vēl Blūmentāle par labu neatzina vārdu “priekšstats”, jo pārņemts no krievu valodas “predstavļeņije”, latviski jāsaka “ieskats”. Un tā bez gala. Viņas izlabotais raksts nonāca līdz burtličiem, saliktās slejas tālāk lasīja divi korektori – viens skaļi, otrs ar pirkstu vilka līdzi tekstam. Tas viss aizgāja pie diviem dežurantiem, un viņi vēlreiz pirms drukāšanas izlasīja visu avīzi. Pats pēdējais izfiltrēja cenzors, arī viņš varēja uzķert kādu kļūdiņu.
Vai tās gadījās arī pēc tik smalka sieta?
Atceros, ka reiz virsrakstā “Maskava” bija nodrukāta kā “Makava”. Iedomājies, pēc astoņkārtīgas pārlasīšanas! Taču pie atbildīgajiem dežurantiem notika arī dzerstīšanās, viens ienāk, otrs, ja pietrūkst, aiziet turpat netālu pie “Dzirnavnieka” šveicara pēc polša (šņabja. – I. P.) par trīnīti. Var būt, ka “Makava” tā arī iegāja.
Cik raibi ar kļūdu labojumiem bija tavi garadarbi kā jaunai žurnālistei?
Lai gan skaitījos laba rakstītāja un draudzējos ar gramatiku, tieši žurnālistes darbā iemācījos vārdu precīzo kārtību, kuri jāuzsver. Bija skaidrs – filtru ir tik daudz, ka visi fakti jāpārbauda, lai būtu drošs, ka gadījumā, ja iesūdz tiesā, spētu uzvarēt. Man ir nācies atspēkot pārmetumus par saviem tekstiem, un viss uzrakstītais ir bijis pamatots.
Katra kļūda taču varēja bargi atspēlēties, piemēram, ja nepareizi nodrukāja uzvārdu, gadījumu izskatīja komjaunatnes Centrālkomitejas preses sektorā.
Kā vērtē mūsu laika žurnālistu rakstu valodu?
Neesmu pārliecināta, ka mūsdienu izdevumos valoda ir pirmajā vietā. Negribu teikt, ka toreiz bija labi un tagad viss slikti, taču ir lietas, kuras valodā nav pieļaujamas un tomēr notiek. Precizitāte vairs nešķiet tik svarīga. Kļūdas rodas tik vienkārši – žurnālists kādu īpašvārdu pieraksta pēc dzirdes, taču nepārbauda, vai pareizi sapratis.
Nepareizi uzrakstītus vai iztulkotus vārdus un uzvārdus lasu televīzijas raidījumu titros, arī filmu un seriālu tulkojumos.
Trojas Helēnu iztulko par Jeļenu Trojansku, Sābas ķēniņiene kļūst par Savskas carieni. Šādas kļūdas mani tracina! Man šķiet, ka valodas latiņa pamazām nošļūk zemāk.
Kā savulaik ietaupīja “Diena”, kad vajadzēja samazināt štatus? Atlaižot korektorus. Radio diktoru un žurnālistu valodai kādreiz sekoja līdzi runas pedagoģe Antonija Apele, nezinu, kas tagad to dara. Dailes teātrī sufliere un tulkotāja Maija Spera pēc izrādēm pielika pie ziņojuma stenda sarakstu ar aktieru valodas kļūdām. Tolaik bija kā tajā parunā – kamēr pērkons nenoducinās, zemnieciņš krustu nemetīs. Ja par kļūdām nesados ar koku, tās turpinās pieļaut.
Feisbukā kādreiz karsti diskutējām par “Kultūras Dienā” publicētajām Maskavas nama reklāmām ar ļoti kļūdainu tulkojumu no krievu valodas.
Man paskaidroja, ka par reklāmu tekstiem izdevums neatbild, bet varēja taču piezvanīt reklāmas devējam un norādīt, ka teksts jāizlabo. Te parādās attieksme pret savu valodu.
No krievu valodas vēl velkas līdzi pamatīgs mantojums.
Padomju laika rusifikācijas politikas sekas jūtamas vēl šodien. Komjaunatnes un partijas konferenču valoda parasti bija krievu, kaut cik pretim turējās Kurzemē – Talsos un Kuldīgā komjaunatnes konferences notika latviešu valodā.
Tolaik aizguvumi sarunvalodā ienāca ar “nakladnajām”, “gruzovikiem” un tamlīdzīgi, bet, ja es savā rakstā pieminētu, ka Jānis ikdienā brauc ar gruzoviku, mani nosūtītu pie psihiatra, jo tā vairs nav kļūda, bet domāšanas problēma. Taču mūsdienu medijos bieži dzirdu “viennozīmīgi”, “uzstādījums”, “runa iet”, “pacēlās jautājums” un tā tālāk. Līdzās aizguvumiem no krievu valodas ļoti daudzi vārdi ienāk no angļu valodas.
Valodnieki bažījas, ka angļu valodas ietekme jau kļūst jūtamāka par krievu.
Kad pie mums ciemojās Kanādas onkulis un, vēl tik labi neprazdams latviski, izmantojot angļu valodas vārdus, teica – ko tu “vorījies” (uztraucies. – I. P.) un tamlīdzīgi, mani bērni toreiz smējās, bet tagad viņi paši tā runā – pārtaisa angļu vārdus ar latviešu galotnēm.
Lai gan vispār viņu latviešu valoda ir ļoti laba, pateicoties stingrām skolotājām. Mazbērniem Gustavam un Elīnai arī ir ļoti laba latviešu valoda, domāju, tāpēc ka no agras bērnības lasījām priekšā visas iespējamās bērnu grāmatas, arī ļoti daudz latviešu tautas pasaku.
Esmu dzirdējusi, ka padsmitnieki bieži vien izmanto angļu valodu, jo ir daudz terminu, kuriem nav latviskā tulkojuma, un viņiem kļūst ērtāk runāt svešvalodā.
Valodu apdraud arī angļu burtu lietošana – latviešu alfabētā nav tādu burtu kā x, y, w, taču lasu, ka mums ir Yana Kay un Aija Bley. Tracina wraps, ko var saukt par tīteni. Šādas kļūdas pamazām ieietas un izravēt tās ir ļoti grūti.
Man nepatīk arī pārmēru lietotais “projekts” un “formāts”. Nespēju vairs skatīties Lielā Kristapa kino balvas ceremoniju, jo gandrīz visi, kas kāpj uz skatuves un runā par spēlfilmu, saka šo vārdu ar plato ē, taču tas nenāk no vārda “spēlmanis”, bet “spēlēt”, un jāizrunā ar šauro.
Kā no valodas viedokļa bija iekāpt kriminālromānu rakstnieces Margaritas Grietēnas kurpēs?
Starp citu – latviski saka: iejusties kāda ādā, kurpēs iekāpj angļi!
Lai gan asociācija ar iekāpšanu kurpēs ir daudz patīkamāka nekā ar ielīšanu cita ādā, labojumu lieku aiz auss.
Daudzas manas grāmatas ir dokumentālā proza, kas faktiski ir garāki žurnālistikas raksti. Rakstot grāmatu, ir vairāk laika pārlasīt un pieslīpēt tekstu, lai valoda būtu labskanīga un bagāta. Tomēr apzinos, ka kriminālromānu tēliem pietrūkst runas atšķirību un viņu valoda skan diezgan līdzīgi.
Varbūt tas ir mantojums no padomju laika žurnālistikas, kad tiešā runa tika pamatīgi nogludināta, pazaudējot runātāja valodas īpatnības.
Atšķirībā no žurnālistikas romānos atļaujos izmantot žargona vārdus, mainīt vārdu kārtību. Arī dokumentālajā prozā redaktorei saku, ja kāds kaut ko pasaka nepareizi, lai paliek. Valoda manām grāmatām ir laba, ko teica arī ļoti stingra vērtētāja žurnāliste un tulkotāja Maija Kudapa, taču par sižetiem viņa mani neslavēja – uzreiz varot noteikt vainīgo…
Kā izdodas atrast kriminālajai videi raksturīgu valodu?
Esmu pret rupjībām, varbūt tāpēc, ka bērnībā to iedvesa vecāmamma. Pie viņas laukos dzīvoju līdz sešu gadu vecumam, un, kad spēru ārā kaut kur saklausītu rupju vārdu, vēl tagad atceros viņas reakciju: “Dieva dēļ šādu vārdu nekad un nekur vairs nesaki!”
Mūsu ģimenē rupjus vārdus neviens nerunāja. Mana māte (aktrise Velta Krūze. – I. P.) valodas jautājumos bija vēl stingrāka par vecomammu un teātrī tika aizrādījusi galvenajam režisoram, kas bija pateicis ko rupjāku, lai viņas klātbūtnē nekas tāds neskanētu.
Taču nu jau arī pati emocionālos brīžos šo to atļaujos un ļauju savos kriminālromānos večiem pateikt ko rupjāku, bet ne vairāk par “sadirst labu lietu” vai “mauka”.
Lamu vārdi netraucē, ja tie ir atbilstoši tēlam kā savulaik Koršunova izrādē “Izraidītie” (lietuviešu režisora Oskara Koršunova izrāde Dailes teātrī. – I. P.), kur viena varoņa valoda – viņu tēloja Lauris Dzelzītis – bija pilna ar lamu vārdiem.
Kad uz ielas dzirdu, ka latviešu jauniešiem pilna valoda ar krievu lamu vārdiem, ceru, ka tā ir tikai stilošanās. Man jau liekas, ka tā ir bērnišķīgā kreisuma slimība, kas jāpārslimo.
Ko tagad raksti?
Nupat vēl un vēl pārlasu “Teātra bērnu” otro daļu, lai palabotu runātāju stilu. Atšķirībā no pirmajiem “Teātra bērniem” šoreiz būs sarunas ar aktieru bērniem, kas tāpat kā vecāki un vecvecāki izvēlējušies skatuves ceļu – Aivaru Leimani, Ditu Lūriņu, Mariju Bērziņu, Kristīni Klētnieci, Zani Lieldidžu un citiem.
Vai būs arī vienpadsmitais kriminālromāns?
Viens otrs kriminālsižets galvā maisās.
