Padoms zemniekam. Par uztvērējaugu audzēšanas riskiem 0
Līvija Zariņa, Priekuļu pētniecības centra vadošā pētniece, AREI
Publiskajā vidē jau gana daudz izcelts uztvērējaugu (UA) potenciāls ilgtspējīgas lauksaimniecības nodrošināšanā, jo īpaši bioloģiskās daudzveidības un vides līdzsvara saglabāšanā. Lai gan uztvērējaugu audzēšana kā labā prakse tiek ieteikta abās saimniekošanas sistēmās – gan bioloģiskajā, gan integrētajā, praktiskajā ražošanā šis pasākums visai bieži neattaisno cerības – ne vienmēr efekts ir pietiekams.
Arī zinātnieku veiktajos pētījumos pierādījies, ka lauka apstākļos rezultāti pa gadiem var krasi atšķirties – no pavisam maza ieguvuma līdz būtiskam. Tomēr ieguvums ir ieguvums neatkarīgi no tā, vai tas mazs vai liels. Uztvērējaugu audzēšanas galvenā vērtība ir to funkcija augsnes auglības ielabošanā un tādējādi pamatkultūras ražas kvalitātes (tostarp ķīmiskā sastāva) uzlabošana. Vispārējais UA labumu uzskaitījums redzams 1. tabulā.
Par uztvērējaugiem var izmantot daudzas sugas, tomēr, izvēloties piemērotāko, jāņem vērā, ka svarīgākā no UA nepieciešamajām īpašībām ir to strauja attīstība agrīnajos posmos un alelopātiskās īpašības. Tas tāpēc, ka dabā pastāv konkurence un kultūraugi bieži vien sacensībā ar nezālēm un augu slimībām paliek otrajā vietā.
Augsnes pamatapstrādes veida ietekme
Tomēr uztvērējaugu audzēšana saistīta arī ar riskiem un apgrūtinājumiem. Tie uzskaitīti 2. tabulā. Papildus minētajiem var rasties arī citi riski, pakārtoti saimniecības specifiskajiem apstākļiem. Viens no tiem saistīts ar augsnes pamatapstrādi, proti, aršana pavasarī smagās augsnes stipri sablīvē. Tiesa, praksē zemkopji kultūraugus audzē gan uzartā, gan neartā laukā. Vien jautājums, kādas korekcijas katrā konkrētā vietā spēj ienest potenciālie uztvērējaugi. Latvijas apstākļos konkrētu datu šajā kontekstā trūkst. Pagaidām. Savukārt par smilšainām augsnēm vērā ņemamus secinājumus saistībā ar augsnes apstrādes laiku publicējuši dāņi.
Ja kā uztvērējaugs sēta viengadīgā airene un lauks arts vēlu rudenī, izdodas uztvert jeb saķert 25 kg slāpekļa (N) gadā; ja šo pašu lauku uzar pavasarī – 39 kg N. Datu matemātiskā apstrāde liecināja, ka neatkarīgi no aršanas laika (rudenī vai pavasarī) izskaloto barības elementu daudzums būtiski neatšķiras. Tomēr tas nenozīmē, ka līdzīgi strādā arī citas uztvērējaugu sugas.
Agroresursu un ekonomikas institūtā (AREI) pētījumi turpinās. Tiesa gan, uz smagākām augsnēm, tāpēc citu valstu pieredze lieti noder. Un te secinājums – augiem izmantojamo barības elementu izskalošanās ir mazāka pēc diskotiem laukiem nekā pēc uzartiem. Tātad šaubas par tehnoloģijas izvēli šajā kontekstā droši var likt pie malas.
Atmosfēras slāpekli piesaistošo augu specifika
Ne mazāk ietekmīgs uztvērējaugu risks saistīts ar atmosfēras slāpekli piesaistošo augu (visbiežāk – pākšaugu) specifiku. No vienas puses, bioloģiskā slāpekļa fiksācija ar pākšaugu kultūrām ir papildu ieguvums, kas īpaši aktuāli bioloģiskajā lauksaimniecībā. Tomēr šādas kultūras var samazināt slāpekļa uzņemšanu no augsnes, tādējādi izskalotā slāpekļa daudzums palielināsies. Šī ir tēma, kas šobrīd tiek skaidrota daudzās valstīs. Bāzējoties uz pētījumu datiem, tiek ieteikts uztvērējaugus audzēt maisījumos – pākšaugs plus nepākšaugs. Atliek vien katriem apstākļiem izvēlēties pareizās sugas un atrast optimālo maisījuma proporciju.
Austrijā veiktajos pētījumos ar pākšaugiem (lauka zirņi, vīķi, pupas) un nepākšaugiem (facēlija, eļļas rutks, sinepes) un abu minēto augu grupu sugu maisījumiem noskaidrots, ka normāli mitrās smilšmāla augsnēs visu salīdzināto sugu augu biomasa un arī saistītā slāpekļa daudzums būtiski (līdz 4 reizēm) pārsniedza rādītājus no sausos augsnes apstākļos iegūtajiem rādītājiem.
Un, kā jau tam jābūt arī teorētiski, slāpekļa piesaistes rādītāji labāki izrādījās netauriņziežu variantos un UA maisījumos ar mazāku pākšaugu īpatsvaru (attiecīgi – vidēji tika piesaistīts līdz 32 kg N/ha vairāk, un notekūdeņos N bija līdz 20 mg/L mazāk). Šie dati sasaucas arī ar Latvijā veikto pētījumu rezultātiem – piemēram, ļoti sausajā 2017. gada sezonā uztvērējaugu audzēšana (tika salīdzināti seši uztvērējaugu varianti, tostarp arī sugu maisījumi) neattaisnojās, jo iesētajiem uztvērējaugiem izveidojās vāja sakņu sistēma un tie neizveidoja pienācīgu biomasu.
Labība strauji gatavojas. Rudens darbiem jāgatavojas arī augkopjiem. Vien paturam prātā, ka laikus jāizdomā par saimniecībā no visām pusēm piemērotāko uztvērējaugu sēklas iegādi.
Kas ir uztvērējaugi?
Tie ir augi, kas iesēti pasējā vai pēc pamatkultūras novākšanas un turpina augt un uzņemt barības vielas pēc pamatkultūras novākšanas.
Jāsēj maisījumi, izmantojot vismaz divas UA sugas. Šādos maisījumos mazākumā esošajai kultūrai jābūt vismaz pieciem augiem uz vienu kvadrātmetru.
Potenciālie un Latvijas apstākļos jau izmēģinātie UA ir: vasaras rapši, baltās sinepes, eļļas rutks, lopbarības redīsi, auzas, rudzi, facēlija, griķi, viengadīgā airene, vasaras un ziemas vīķi, lauka pupas, zirņi.
Ja audzētājs pretendē uz platību maksājumu saņemšanu, tad saskaņā ar LAD informāciju jāņem vērā, ka UA:
– jāiesēj ne vēlāk kā līdz 1. septembrim (var sēt rindās un izkliedsējā, bet tad jāierēķina par ¼ vairāk sēklas);
– sējumam jāļauj augt vismaz līdz 31. oktobrim;
– periodā no 1. septembra līdz 31. oktobrim nedrīkst lietot augu aizsardzības līdzekļus.
Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops
