Imants Frederiks Ozols: Par Ukrainu, ne pašlabumu! 0
Imants Frederiks Ozols, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Viņa personisko kara pieredzi vispirmām kārtām veidoja Pirmais pasaules karš, nepilnus divdesmit gadus vecajam amerikāņu puisim kļūstot par ambulances šoferi Itālijas frontē. To turpināja žurnālista gaitas Spānijas pilsoņu karā. Runa, protams, par vienu no 20. gadsimta publicistikas un rakstniecības milžiem – Ernestu Hemingveju. Starp citu, Spānijas pilsoņu kara pieredze ir pamatā vienam no Hemingveja spožākajiem darbiem “Kam skanēs zvans”. Kara brutalitāte tajā atspoguļota tik spēcīgi, ka uzreiz pēc darba iznākšanas 1940. gadā, lai nedemoralizētu savu sabiedrību un karavīru kaujas sparu Otrajā pasaules karā, ASV pasts to pasludina par pārlieku komunistisku un aizliedz šīs grāmatas pārsūtīšanu. Ironiskā kārtā to pašu jau bija paveikusi arī nacistiskā Vācija. Hitlera ēras rītausmā Hemingveja “Ardievas ieročiem” (1929) jau bija kļuvis par populāru kurināmo nacistu grāmatu sārtos.
Taču šoreiz Hemingveja pieminējums nav tādēļ, lai atgādinātu, ka karš ir nemainīgi brutāls jebkurā veidā un laikos. Hemingvejs, pateicoties Vācijā dzimušās amerikāņu aktrises un dziedātājas Marlēnas Dītrihas atmiņām, atstājis ļoti svarīgu atziņu: “Nedrīkst jaukt rīcību ar kustību!” Diemžēl ļoti daudz, pat pārāk daudz no tā, kas notiek pēdējās dienās, ir tikai kustība kustības pēc, nevis mērķtiecīga, pareiza un godājama rīcība.
Kad ukraiņi saka paldies par solidaritātes demonstrācijām Rietumu valstīs, tas ir tādēļ, ka šādas demonstrācijas skaidri parāda attiecīgo valstu politiķiem, ka Ukraina ir prioritāte numur viens, ka jebkādi izdevumi, ko novirzīs Ukrainas bēgļiem, kā arī medikamentu, pārtikas un bruņojuma piegādēm karam pakļautajai valstij – ir vēlētāju pieprasījums un nodokļu maksātāji gatavi šo rēķinu apmaksāt. Politiķiem tādējādi ir brīvas rokas rīcībai, un atkrīt vajadzība imitēt kaut kādu kustību, lai izliktos, ka kaut kas notiek, kā tas bieži notiek citās reizēs.
Solidaritātes gājieniem un piketiem ir gan psiholoģiska nozīme, ļaujot fiziski novadīt un izpaust no ziņu plūduma kūsājošās emocijas, gan arī tie iedrošina valstu līderus un ārlietu ministrus Ukrainai labvēlīgiem lēmumiem dažādās Eiropas Savienības institūcijās, kā arī Ziemeļatlantijas līguma organizācijā NATO. Tiesa, Kijiva vēl arvien nesaņem svarīgāko, ko tā gaida no NATO – gaisa telpas slēgšanu. Tas licis prezidentam Zelenskim nu jau atkārtoti un skarbos vārdos apsūdzēt NATO bezdarbībā un pat brīdināt, ka turpmāk ukraiņu nāves būs šīs organizācijas atbildība. Lūk, šo iemeslu dēļ zili dzeltenie gājieni un krūšu piespraudes ir īsti laikā un palīdz Ukrainai.
Ļoti vajadzīga ir arī palīdzība bēgļiem, kas nonāk Eiropas Savienībā, taču ir risks, ka, ziedojot daudzām mazām, bieži ar bēgļu jautājumu iepriekš nekādi nesaistītām organizācijām, nevis dažām lielām – labvēlīgais iespaids rūk. Šis laikam ir tas brīdis, kad vērts iedziļināties, ko patiešām spēj nodrošināt tā organizācija, kurai ziedojat. Skaidrs, ka Apvienoto Nāciju Bēgļu aģentūra, Starptautiskais Sarkanais Krusts un “Ārsti bez robežām”, un vēl citas lielās starptautiskās organizācijas ir gan ar attiecīgu pieredzi, gan personālu un loģistiku, lai to saņemtie ziedojumi vislabāk varētu palīdzēt cilvēkiem Ukrainā un pie tās robežām. Visām šīm organizācijām un vēl daudzām citām ir izveidoti īpaši konti palīdzībai Ukrainai. Ja vēlme atbalstīt darbu ar bēgļiem Latvijā, līdzīgi kritēriji jāpiemēro arī vietējiem ziedojumu vācējiem.
Diemžēl ne tik labas iespējas – pat ja vada visskaidrākie nodomi – ir dažādām privātām un komerciālām iniciatīvām. Savukārt dažs labs mēģinājums veicināt savas produkcijas realizāciju, solot daļu ieņēmumu novirzīt ukraiņiem, būtu ne tikai smagu jautājumu, bet pat visskaļākā nosodījuma vērts. Mārketinga ābeces visas kā viena atgādina, ka iespēja par to pašu naudu iegūt preci vai pakalpojumu ar jebkādu papildu pievienoto vērtību ir viens no preču realizācijas veicināšanas paņēmieniem. Un tas var būt +10% zobu pastas tūbiņas tilpuma vienā gadījumā vai ziedojums labdarībai no jūsu veiktajiem naudas pārskaitījumiem, noformētajām OCTA polisēm vai Ziemassvētku laikā pirktajām desām – citā gadījumā. Taču jāsaprot, ka šaušalīgais karš Ukrainā ir kaut kas principiāli cits. To nedrīkst pārvērst par kārtējo modīgo ieganstu savai peļņai! Šis ir tas gadījums, kad laiks atcerēties par pārāk bieži tukši piesauktajām kristīgajām vērtībām un ziedot no tīras sirds un bez savtīga, vāji maskēta aprēķina!
Kad mēs šajā laikā paceļam Ukrainas karogu, tas jādara, domājot par pašaizliedzību, ar kādu tiek aizstāvēta sava valsts. Dod Dievs katram kaut daļu šīs izmisumā kaldinātās drosmes! Bet to nedrīkst darīt merkantilā priekā, ka nu izdosies piesaistīt vairāk klientu, salīdzinot ar konkurentu, kuram vēl tas nav ienācis prātā.
Ļoti skaidri jānošķir rīcība no kustības! Amorāli ir veicināt kosmētikas realizācijas apjomus, apdrukājot krēmus un losjonus ar Ukrainas kara tematikas etiķetēm. Tas banalizē ciešanas. Pat iniciatīva, pārsaucot Antonijas ielas posmu par Ukrainas Neatkarības ielu (šādu lēmumu pieņēmusi Rīgas dome), tikai pirmajā brīdī šķiet asprātīga. Sak’, nu gan Krievijas vēstniecības darbinieki slikti jutīsies, saņemot uz šo adresi sūtījumus, un katram, kas to sūtīs, tiks vēlreiz atgādināts, ka Ukraina ir neatkarīga valsts. Kas teica, ka tur visi atbalsta Ukrainas okupāciju? Bet galvenais – vai tiešām Ukrainas neatkarība ir tikai viena kvartāla vērta? Turklāt mēs noteikti nevēlētos, lai Ukraina no reālas problēmas, kas gaida mūsu iesaistīšanos, pārvērstos par izdevīgu tematu, kurā nopelnīt balsis citādi caurkritušiem politiķiem bez jebkāda īsta piedāvājuma.
Vai bēgļu koordinācijas centrs ir īstā vieta, kur rīkot preses konferences? Vai bēgļu ģimene ir īstais fons selfijam jeb pašbildei, ko ielikt sociālajos tīklos? Vai Ukrainas karogs, ko par visām varītēm tagad cenšamies par dārgāku naudu iegādāties, mums vajadzīgs, lai atbalstītu Ukrainu vai tomēr parādītu viens otram – redz’, kāds es Ukrainas un demokrātijas patriots. Šobrīd jūsu nauda lieti noderēs īstiem cilvēkiem Ukrainā.
Atcerieties, ka arī mediķi bēg no Ukrainas, bet tur paliek smagi slimi un netransportējami cilvēki. Padomājiet, ko nozīmē šobrīd palikt bez insulīna diabēta slimniekam, skābekļa balona skābekļatkarīgajiem pacientiem, preparātiem astmas lēkmes kupēšanai un vēl un vēl daudzām zālēm un medicīniskām manipulācijām, kas ir tik ierastas miera laikos, ka par tām viegli aizmirst.
Jo ilgāks būs karš, jo vairāk izplatīsies dažādas slimības, būs vairāk ievainoto. Uz šī fona vērts atcerēties, ka, piemēram, organizācijai “Ārsti bez robežām” (MSF: “Medecins Sans Frontieres”) patvertnēs Mariupolē kopā reāli strādā mediķi, palīdzot civilajiem iedzīvotājiem. Organizācijas ārkārtas palīdzības vienības ir arī uz Polijas un Ukrainas robežas. Lielajām organizācijām ir iespējas un prasmes nogādāt palīdzību konfliktu zonā. Un tā ir milzīga atšķirība iepretim kaut kam nezin kur sūtītai naudai vai pāris eirocentiem pie preces vērtības, kas var ietekmēt produkcijas noietu, bet nepalīdz karā cietušajiem.
Vismaz šoreiz jāprotas patiešām skaidri nošķirt rīcību no kustības, jo tieši to no mums sagaida ukraiņi. Un tas ir mazākais, ko varam šobrīd dot.
