Par Trampu man ir prieks. Saruna ar Juri Dimiteru 12
Rīt Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā durvis vērs vērienīga mākslinieka Jura Dimitera 40 radošās karjeras gadiem veltīta izstāde “Priekškara paslēpes”, kas aptvers gandrīz 350 darbu. Viņš ir mākslinieks ar unikālu sirreālista rokrakstu, aktīvi strādājis glezniecībā, scenogrāfijā, grafikā, plakātā, fotogrāfijā. Pasaules slavu izpelnījušies Dimitera provokatīvie plakāti.
Pēdējos gados esat rīkojis pa izstādei ik gadu. Tagad šī – vērienīgākā no visām. Kādi bija iemesli plašajai retrospekcijai?
J. Dimiters: – Jau vairāk nekā septiņus gadus šī izstāde bija muzeja plānā, un nu kuriozā kārtā pienāca mana rinda. Laiks tam ir ideāls, jo pēc atjaunotā muzeja atvēršanas publikas interese ir liela. Jāatzīst, ka neesmu pieradis pie tik milzīgām telpām. Man vienmēr bijušas intīma rakstura izstādes.
Ko slēpj izstādes nosaukumā minētais priekškars?
Tā ir atsauce uz maniem scenogrāfijas darbiem, arī uz aizkaru tēmu gleznās. Bet visvairāk manas “priekškara paslēpes” lasāmas kā “pirmskara paslēpes”. Šis ir paradokss par mūsu laiku, par to, kāda histērija notiek visapkārt.
Savulaik, 70. gados, uz notikumiem sabiedrībā reaģējāt, radot provokatīvus plakātus, kas redzami arī izstādē. Vai nepiedzīvojam plakāta idejas renesansi – īss ziņojums un trāpīgs vizuālais kods atbilst mūsdienu cilvēka uztveres īpatnībām?
Plakāts neatgriežas un neatgriezīsies. Varbūt kā kaut kādi saukļi demonstrācijās, revolūcijās, bet tie ir impulsīvi tautas, nevis mākslinieka veidoti plakāti, kas varbūt uztrāpa pareizo saukli. Ja tas izdodas, tad var daudz ko panākt. Ar vārdu taču var iznīcināt cilvēku. Es šajā jomā esmu visu pateicis jau līdz 2003. gadam.
Plakāts padomju laikā bija sava veida disidentisma forma. Kāda ir mākslas vara tagad?
Toreiz rezonanse bija milzīga! Tagad viss izplēn drausmīgajā informācijas jūklī. Panākt rezonansi tagad es varētu, vienīgi uzspridzinoties pie muzeja vai izdarot ko tamlīdzīgu. Arī salīdzinot ar to ietekmi, kāda māksliniekiem bija atmodas laikā, ietekmes nav nekādas.
Pamatīgu rezonansi padomju laikā arī ārpus Latvijas piedzīvoja jūsu slavenais gulbis, kura kakls pamazām pārtop desas šķēlēs.
Tas ir arī mans tuvākais darbs šajā izstādē. Tieši tāpēc, ka ir pārdzīvojis savu laiku un tam mainījušās interpretācijas. Savulaik, kad to taisīju, tas vēstīja par zaļo ideoloģiju un dzīvnieku aizsardzību. Tagad to interpretēju kā kultūras cīņu pret nežēlīgu materiālismu. Mēs kultūru sagriežam šķēlītēs un apēdam.
Padomju laikā mākslas darba likteni noteica cenzūra, tagad – tirgus. Kā sadzīvojat ar šo situāciju?
Šodien valda naudas cenzūra. Mūsdienās ir citi, varbūt pat smalkāki cenzūras veidi nekā padomju laikā.
Jūtaties šobrīd kā cīnītājs?
Nē. Man ir skeptiska novērotāja pozīcija. Mans brālis (dziesminieks Kaspars Dimiters. – Aut.), viņš gan vēl cīnās. Tomēr viņš ir pataisīts par pilnīgu “izgoju” (“atstumtais” – krievu val.), pat ja viņš cīnās ar idejām, nevis šauj uz kādu.
Jūsu “Twitter” konts liecina, ka gana aktīvi komentējat sabiedriskos procesus. Piemēram, ASV vēlēšanu nakti jūs esot pavadījis bezmiegā…
Esmu gan! Bet patiesība ir tāda, ka no četriem simtiem sekotāju tikai trīs ir īsti domubiedri! Būtībā šie četri simti viens otru nīst, katrs par citu problēmu. Viss ir tādā kaujas stāvoklī. Bet par Trampu man ir prieks. Viņš ir mans cilvēks. Saimnieks, savs čoms. Es ticu, ka viņš paņems pudeli šņabja, aizbrauks uz Maskavu pie Putina un beidzot beigsies visa šī drausmīgā rusofobija.
Jūs taču runājat ironiski – tāpat kā savos plakātos?
It nemaz. Es vienkārši vēlos, lai man pieder arī tās puses pasaules telpa. Tagad durvis uz šo milzīgo kultūru ir aizvērtas pilnīgi ciet. Man bija draugi Gruzijā, Ukrainā. Nacionālisms vienmēr sēdējis cilvēkos un licis naidoties, bet tāpēc jau ir valsts, lai to novērstu. Tomēr tā rīkoties ar savas valsts pilsoņiem, kā to dara mūsu valsts, ir briesmīgi.
Izstādē ir jūsu melnbaltās fotogrāfijas no 70. un 80. gadiem – Rīga, cilvēki, jūsu draugi. Kādēļ vēlējāties tās parādīt?
Tā ir pasaule, kas vairs neatgriezīsies. Ja tās būtu šodienas fotogrāfijas, nebūtu interesanti. Toreiz meklēju vecas, sagrautas mājas, vecus cilvēkus, nebildēju tolaik jauno Vanšu tiltu vai citu tā laika jauno arhitektūru. Tagad vairs tikpat kā nefotografēju – Rīgā tagad viss ir pārāk smuks, bet reizē nekas vairs nav raksturīgs.
Jūtaties vīlies, ka kādreizējās gaidas nav piepildījušās?
Zināma vilšanās ir. Tādā ziņā, ka esmu pavadījis absolūti nepareizi padomju gadus. Vajadzēja daudz vairāk gleznot.
Nākamgad jums apaļa jubileja – kas ir padomā?
Par to labāk nerunāt. Varbūt pirmoreiz pēc divdesmit gadiem aizceļošu – kaut vai uz Londonu. Šobrīd man vienkārši gribas paņemt paleti, otiņu un gleznot.
Jūs arī trāpīgi rakstāt.
Man ir sakrājies ļoti daudz piezīmju. Divus mēnešus pēc izstādes mēģināsim izdot tādu biezāku “bībeli” par mani. Gribu to nosaukt “13 valdnieku laikā”, jo esmu dzīvojis zem 13 valdniekiem. Pēc tam es gribētu izveidot kādu literāru izdevumu – savas piezīmes, domas, vēl šādus tādus pierakstus.
Vizītkarte
JURIS DIMITERS
Dzimis 1947. gada 15. oktobrī Rīgā gleznotājas Džemmas Skulmes un aktiera Artūra Dimitera ģimenē.
Beidzis Latvijas Mākslas akadēmijas Scenogrāfijas nodaļu (1973).
1983. gadā ASV, Kolorādo, Fortkolinzas Starptautisko plakātu izstādē saņēmis zelta medaļu; sarīkojis 20 personālizstādes un piedalījies vairāk nekā 200 grupu izstādēs Latvijā un ārzemēs.
