Par to, kas svarīgs. Dace Voitkeviča recenzē Intas Rukas izstādi 0
Intas Rukas fotogrāfiju izstādē “Zem tām pašām debesīm” (kuratore Līga Lindenbauma) Mūkusalas Mākslas salonā skatītāji var ieraudzīt šodienas Latviju.
Laikā, kurā par vērtību tiek uzskatīts katrs jauninājums, Intas Rukas uzticība savam darbam ir apbrīnas vērta. Fotogrāfe joprojām izmanto piecdesmito gadu filmu fotokameru “Rolleiflex”.
Arī portretu tapšanas veidā nekas daudz nav mainījies kopš fotogrāfijas pirmsākumiem – lielākajā daļā fotogrāfiju cilvēki nekustīgi skatās objektīvā. Melnbaltas fotogrāfijas, cilvēki savā vidē, viņu vārds un īsāks vai garāks izvilkums no sarunas ar fotogrāfi. Tas viss jau ir piedzīvots citās autores kolekcijās un izstādēs “Mani lauku ļaudis” (1983–1998), “Amālijas iela 5a” (2004–2008), “Atcerēties dzīvi” (izstāde 2018) un citās.
Saista gan pazīstamais, gan vēlme ieraudzīt ko jaunu.
Mainīgais un paliekošais
Fotogrāfijas ir tapušas trīs vasarās Balvos, fotogrāfes vecāku dzimtajā pusē. Autore izstādes atklāšanā uzsver, ka strādā konceptuāli, un precizē, ka iepriekš izplāno, ko vēlas fotografēt.
Piemēram, viņa zināja, ka vēlas satikt cilvēkus, kas piedalījušies vēsturiskos notikumos – Otrajā pasaules karā, Černobiļas avārijas seku likvidēšanā, Afganistānas karā. Taču vēstures klātbūtne ir katrā portretā, arī ja tā neparādās pievienotajā tekstā. Tāpat kā šodiena un nākotne, piemēram, Latvijas ļaudīs, kuri viesojas dzimtenē tikai atvaļinājumā.
Fotogrāfe veido portretu galeriju ar cilvēkiem, par kuriem parasti nestāsta ziņās un neraksta avīzēs.
Ar savu uzmanību un attieksmi viņa tos padara nozīmīgus. Varbūt īpaši uzskatāmi tas bija redzams 1999. gadā Venēcijas biennālē, kurā Intas Rukas darbi pārstāvēja Latviju. Nelielā baznīcā portreti no kolekcijas “Mani lauku ļaudis” tika rādīti izmērā, kas līdzinājās dievnamu gleznām, ļaujot aizdomāties par katra cilvēka vērtību (kuratore Helēna Demakova).
Iespējams, daudzi skatītāji autores izstādēs pirmo reizi bez aizspriedumiem ieskatās līdzcilvēku sejās. Un viņiem pretī raugās cilvēki, kādus tos redz Inta Ruka – katrs ar savu pieredzi un stāstu. Autores saskarsmē ar portretējamo ir kas vairāk nekā sava laika dokumentēšana. Fotogrāfija ir kā tās taustāma liecība.
Stāsti par būtisko
Gandrīz visiem portretiem ir īsāks vai garāks teksts – izvilkums no sarunas ar fotogrāfi. Vienai daļai darbu tie atrodas blakus uz sienas, citai – bukletos, kuri pievienoti portretu grupai.
Sākotnēji teksti bukletā liekas skatītājiem neērts risinājums.
Taču novērtēju iespaidu, kas rodas, ja tekstus lasa pēc portretu apskates. Tie nav atraujami no fotogrāfijām, taču tos var lasīt arī kā sava laika skices. Teksti stāsta par portretos redzamo cilvēku pieredzēto, atziņām, interesēm un dzīvesveidu. Vairāki ietver plašāk zināmus teicienus, piemēram, “Dzīve nav rožu lauks”.
Taču īpaši uzrunā izjustas, nereti paradoksālas atziņas, kas savā piesātinājumā atgādina haikas. Izstādes titulbildes varonis Valdis Kamaldiņš, kas pats ir uzbūvējis lidmašīnu, stāsta: “Sieva atzinās, ka apprecējās tāpēc, ka es savādāks nekā citi. Un izšķīrās tāpēc, ka es savādāks nekā citi.”
Daži teksti pārsteidz un liek vēlreiz rūpīgi ieskatīties portretos. Piemēram, atturīga izskata sirms garīdznieks Jānis Bārtulis sevi raksturo: “Man straujš raksturs. Esmu straujš.” Kristīne, jauniete ar gaišu smaidu, secina: “Nav viegli.” Aliks, kas atgādina labsirdīgu filmas varoni, atklāj: “Kopā cietumos nosēdēju 24 gadus un 10 mēnešus.”
Skaudra var būt ne tikai pagātnes pieredze, bet arī tagadne.
Dainas Tavares portrets otrajā stāvā atšķiras ar lielāku izmēru un ir novietots pie atsevišķas sienas. Teksts liecina par labklājības amplitūdu šodienas Latvijā: “Veikalā asins asaras jāraud. Eiro tik, eiro šitik. Un cik tad ilgi eirēsi, kad to eirīšu nav tik daudz?” Teksti ir arī krieviski un latgaliski.
Pat cilvēku vārdi no sirmgalvja līdz bērnam iezīmē Latvijas vēsturi, tagadni un iespējamo nākotni – Jānis, Kiara, Sergejs, Klavdija, Samrana un Alvaro.
Pārdomātā vienkāršība
Izstādes klasiskais noformējums pārliecina kā vērtība pati par sevi. Fotogrāfijas ir divos stāvos. Pelēkas sienas, balti un melni rāmji, dažādi izmēri, darbu izkārtojums grupās, bet visur vienā rindā. Izstādes atklāšanā uzzinu, ka 40 fotogrāfijas ir aizvestas mājās, jo nepietika vietas.
Noformējumā atšķiras Dainas Tavares, Valda Kamaldiņa portreti, kā arī grupas portrets “Kapu svētki Lemeševā”.
Nav ne video projekcijas, ne skaņas ieraksta, ne neparastu materiālu un papildu priekšmetu, kas raksturo daudzas mūsdienu fotoizstādes. Telpa ir brīva, visa uzmanība veltīta fotogrāfijām. Izstāde apliecina, ka joprojām var arī tā.
Ar pusgadsimtu senu fotokameru radītie attēli ir mūsdienīgi un reizē pārlaicīgi.
Skatītāji Latvijā to novērtē, un ne tikai Latvijā. “Fotografiska” centrā Stokholmā ievērojamu fotogrāfu galerijā atrodams arī Intas Rukas portrets. Lai arī autores ciklu pamatā ir Latvijā satikti ļaudis, tajos ir kāds cilvēcisks vispārinājums, kas uzrunā pāri robežām.
