Par tīru gaisu Jēkaba ielā un tās apkaimē. Saruna ar Mārci Bendiku 0
“Latvijas Avīzē” viesojās konsultants, politisko notikumu novērotājs MĀRCIS BENDIKS. Ar viņu sarunājās Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.
V. Krustiņš: – Vai arī jūs esat novērojis, ka gaisā jaušas asiņu smaka?
M. Bendiks: – Politiskais purvs ir sašūmējies druscīt vairāk nekā citkārt. Dzēlīgu komentāru rakstītājiem būs ienesīga ziema, humoram un apsmiešanai daudz materiāla. Valdība, piemēram, ģenerē daudz jautru stāstu. Atceros Viņķeles kundzes ienākšanu publiskajā politikā, kas pirmajā periodā likās visai cerīga. Ar viņu man atšķīrās uzskati uz liberāli konservatīvās ass, jo Viņķele, kā izskatījās, bija stipri liberālu vērtību sistēmas pārstāve, bet no viņas izskanēja ministres uzstādījumi, ko es kvalificētu kā stingri labējus. Bet kas notiek otrajā periodā? Pateikt, ka vienošanos var parakstīt ar skaidru nodomu to nepildīt…
– Godīga sieviete, rets tikums politiķu vidē.
– Apbrīnojami godīga!
– Bet tā asiņu smaka vairāk ceļas no rakstiem un apgalvojumiem, ka “Vienotības” partiju gaidot izgāšanās, no rakstiem, ka Āboltiņa ar Zaķi “pašiznīcinot” partiju. Skan diezgan šausmīgi.
– Tā ir gaužām neviendabīga organizācija. Iepriekš bija varas partijas, kas domāja – liksim dzelžainu uzstādījumu un malsim 100 gadus. Tā šķita “Latvijas ceļam”, kas sevi salīdzināja ar Eiropas liberālajiem spēkiem, tieši tāpat likās Tautas partijas konservatīvajiem dibinātājiem. Sak, esam mats matā kā Kola un Merkeles vācu kristīgie demokrāti, iestājamies konsekventi par vērtībām, esam apgādājušies ar noturīgu partijas biedru, aparāta un atbalstītāju sistēmu, un tas darbosies 100 gadu. Abi pieņēmumi sabruka. Turpretī “Jaunais laiks” startēja ar ziedojumu vākšanu līderim, ar raibu, populisma pārņemtu kompāniju, kas turklāt šķēlās, dalījās un apvienojās. Kā gripas vīrusu mutācijas. Tā “uz neatgriešanos” atlūza “JL” daļa, vēlākā Pilsoniskā savienība, nevarot paciest Repšes–Titava “režīmu”.
Šī savienība piedzīvoja pārvērtības iekšienē, pārkrustījās un atkal atgriezās pie varas kā “Vienotības” daļa, un es pieļauju, ka arī nākotnē var notikt mutācija, dalīšanās, mimikrija, lai ar šiem paņēmieniem kārtējoreiz noturētos un saglabātos, kā tas līdz šim izdevies. Vai tas ir bezgalīgi atkārtojams? Nezinu.
– Varbūt darbaļaudīm tādas pārmaiņas, kā Streips saka, ir pie vienas kājas!
– Kā grupai jā, bet individuāli ir diezgan dažādi vērtējumi. Grupām “valdība” un “Saeima” joprojām ir zemākie vērtējumi mērījumu vēsturē. Parasti jaunievēlētai Saeimai un ieceltai valdībai bija paaugsti reitingi, bet tos pamazām sagrāva tempā, uz kādu attiecīgie politiķi bija spējīgi. 11. Saeima uzreiz nebaudīja simpātijas, nepacēlās pār 10. Saeimu, kuru patrieca, un valdība tāpat. Toties atsevišķos politiskā procesa dalībniekus vērtē dažādi – no ļoti pozitīva atbalsta līdz ļoti negatīvam, kaut lielākā daudzuma mēraukla sabiedrības acīs, protams, ir nullīte.
– Tai ziņā jums taisnība, ka vēl jau ir arī atbalstītāji Āboltiņai kā civilizētai politiķei un viņas partijai.
– Nenoliedzami, ka Āboltiņa nostabilizējusies ilgstošajos “JL” mutācijas procesos kā izteikts līderis, kāda viņa pirmajā laikā nebija. Fakts, ka partijai ir līderis ar augstu atpazīstamību, ar prasmi uzstāties un pavilkt partiju sarežģītās situācijās, ir ļoti no svara. Ja bija ņemšanās par “Vienotības” cīņu, lai Āboltiņa itin kā dabūtu norīkojumu uz eirokomisāres amatu, tad neko sliktāku “Vienotībai” nevar novēlēt kā politiskai organizācijai. Kas notika ar “Tēvzemei un brīvībai”, kad tā zaudēja populārākos trīs četrus līderus pēc grandiozās uzvaras Eiroparlamenta vēlēšanās? Vadoņi pārcēlās uz Briseli, bet ar politisko spēju – cauri bija. Tā var notikt arī tagad, ja kādas partijas pazīstamākos, populārākos cilvēkus ievēlē Briseles parlamentā vai ieceļ amatos Eiropā.
Latvijai vispār neredzu nekādu jēgu no eirokomisāra amata, jo mēs neko neatrisinājām, nenokārtojām, kad Piebalgs bija enerģētikas komisārs un kur nu vēl viņa tagadējā Āfrikas misionāra postenī. Šo amatu vajadzētu iemainīt pret 100 miljonu subsīdiju ceļu asfaltēšanai, jo administratīvi komisāra vietu, šķiet, nekad neiemācīsimies izmantot. Lai vācieši atpērk to krēslu.
E. Līcītis: – Ķeriet augstāk, Bendika kungs, Valdim Dombrovskim paredz vēl lielāku amatu!
– Nu to mēs varētu iemainīt pret īstu bagātības dzīslu – gāzes vadu!
V. Krustiņš: – Kungi, paliksim pie nacionālās politikas. Vai “Vienotībā” pie varas nenokļūs liberālākie cilvēki? Tā sauktie sorosieši? Eirokosmopolīti…
– Šim spārnam bija šanse tad, kad tā sauktā Lietussargu grupa palaida garām iespējas neizmantotas. Tas bija brīdis pirms 9. Saeimas beigām, kad šis grupējums baudīja savas auditorijas nedalītu uzticību, kas politiskā procesā ir svarīgāk par gudrību un prasmēm. Līderim ticība bija, taču to izķērnāja dažādos veidos, šo spārnu ieraugot parlamentārā darbībā, ticība pavisam izplēnēja.
– Vērotāj, un kura tad tagad ir cerību partija?
– Daudzi domāja par Repšes kunga biedrību. Ka tā mēģinās izaugt par politisko spēku vēlreiz dalīšanās procesā kopā ar kādu no “Vienotības” atšķeltu gabalu. Vai ka tā veidos saspēli ar “Saskaņas centru”, lai tad izaugtu kāds cits “vairākums”. Vēl gaisā karājas un daudziem šķiet cerīgs Sudrabas faktors. To pat pina kopā – ka Attīstības biedrība taisīs konferences, vāks naudu un beigu beigās ies pie Sudrabas kundzes, lai viņa nāk uz valdīšanu. Man nešķiet, ka tā būs. Pirmkārt, man šķiet, ka bijušajai Valsts kontrolierei ir senas saites ar cilvēkiem, kas stāv aiz “SC” finansētājiem. Viņi turas nomaļus, ik pa brīžam parādās, taču neesmu manījis, ka saites būtu sarautas. Otrkārt, ir svarīgs cilvēciskais faktors, kas Latvijas politikā nereti ir ārkārtīgi nozīmīgs.
Repšes ierašanās pie varas savulaik izraisīja Sudrabas aiziešanu no Finanšu ministrijas, kur viņa bija ļoti cienījama profesionāle, augsta amatpersona, atbildīgā par budžetu. Manuprāt, tādas lietas neaizmirst, un es būtu izbrīnīts, ja Ingūna Sudraba parādītos organizācijā, kur Repše ir karogā.
E. Līcītis: – Un kur jūs gaidāt šo parādību?
– Drīzāk “Saskaņas centrā”, un, ja viņi var pierunāt Sudrabu, tad tas būtu ļoti spēcīgs gājiens. Viena no “SC” ķezām bijusi nevarēšana vienoties par vienu ievēlamu, skaidri izteiktu līderi. Par premjerministra kandidātiem pieteica divus pirmos numurus. Tas nozīmē – nevienu. Kā organizācija tā ir piecu partiju apvienība. Līdz ar to viens kandidāts priekšgalā – ar gatavošanos vēlēšanām, ar svaigu skatu un politiskām idejām – ir galvenais, kā “Saskaņai” pietrūcis.
– Jurkāna kungs lika priekšā – lai viņi iegādājas vilcējspēku, lai piesaista, piemēram, Mārtiņu Bondaru?
– Sliktākajā gadījumā tā būtu jādara. Bet no sava vidus kāpēc nepameklē? Parlamentā termiņu būs nostrādājis Ivars Zariņš. Viņš strādājis administrācijā, regulatorā, līdz ar to māk runāt i par elektrību, i par ūdeni un gāzi, kas patlaban nav mazsvarīgi. Pēc runām un rakstiem spriežot, ambiciozs puisis, nebaidās līst uz kašķi. Bet kašķī izturas visai saprātīgi. Zariņu es minu piemēra pēc, jo labāk ir viens līderis, uz kuru strādāt, nevis “pļorzība”. Šis pats arguments lielā mērā izšķirs Zemnieku savienības likteni. Regulārs premjera kandidāts bija Lemberga kungs, par kuru bija zināms, ka premjers viņš nebūs. Tomēr Lembergs nodrošināja ZZS maizes kartīti – reizēm 12, reizēm 17 vietas Saeimā. Dažas uzstāšanās televīzijas debatēs bija vēlētājus pievelkošas, kā cilvēkam, kas pārvalda politisko diskusiju mākslu publiskā laukā, viņam nereti izdevās programmu izpildīt pirmklasīgā līmenī. Bet nu šis jaukais cilvēks, kurš iedvesmoja skatītājus, kuri pie TV grauza cepumus un dzēra tēju, ir nolicis mūžīgā kandidāta pilnvaras. Līdz ar to “SC” izredzes zināmā diapazonā ir diezgan skaidri vērtējamas, turpretī ZZS nākamreiz var sasniegt rezultātu no 0 līdz 30 procentiem vēlētāju balsu.
– Sērijā – viss pašu rokās un katrs pats savas laimes kalējs?
– Absolūti. Viņi pirmie var pārraut finiša lentīti, bet var arī saļimt skrejceļā. Un, mīļie, Zosēnos jau bijuši mīnusa grādi. Ziema klāt, ir pēdējais brīdis kampaņai, ko Repše izpilda jau trešo mēnesi pēc kārtas!
ZZS veiksmīga kampaņa var nest uzvaru. Bet veiksme nenāk ar to, ka savāc milzu naudas žūksni, ko iegrūž šarlatāniem reklāmistiem. Tas ir pieredzēts. Vajadzīgs skaidrs uzstādījums, ka iet pēc vinnesta, nevis “olimpiski piedalās” vēlēšanās. Vajadzīgs īsts līderis, sarakstu, diskusiju un politiskais līderis vienā personā, un viņam ir nedalīts organizācijas atbalsts.
Zemsaviešiem par laimi – viņiem ir stiprs tīklojums nodaļās. Un tālāk jāformulē politika, ko šis premjera kandidāts var iznest.
– No kādām dzīlēm redzat iznirstam Lemberga kunga cienīgu aizvietotāju? Vai Augulis “nevelk”? Gudrs puisis…
– Tik labi ZZS cilvēkus nepazīstu, bet katra bez līdera un kampaņas vadīta diena tālākajā deldē apvienības šanses.
– Kas jums sakāms par citu “laucinieku” – reģionālo spēku –grupēšanos, lai dotos Rīgas virzienā?
– Tā ir viena fenomenāla alošanās, ka eksistē spēks – reģionālā partija. Tas būtu tikpat kā mediju ietekmes analīzē par ietekmīgāko izmērīt veco rajona avīzi. Sasummētā veidā Cēsu “Druviņa” ar “Ventas Balsi” un tamlīdzīgiem laikrakstiem, nudien, tie ir visiespaidīgākie, metienos salīdzinot ar Rīgas avīzēm, taču tas nenozīmē, ka šī ietekme izstarojas pa visu valsti.
Reģionu partiju manevri šobrīd veiksmīgi izspēlē valdības izbīli, ko radīja pašvaldību vēlēšanas. Vēsu galvu vērtējot un ar atsevišķiem izņēmumiem šajās vēlēšanās uzvarēja Zemnieku savienība kopā ar pazīstamajiem oranžajiem elementiem, kuri pārģērbušies raibu raibos tērpos.
Vinnēja vecā vara, jo viņi ir autoritāte un stabilitāte, prot runāt ar cilvēkiem, neskriet pa gaisu un nerunāt niekus. Tas piespieda sabijušos varu meklēt kontaktus ar reģionāļiem, un tie nav muļķi, lai neatsauktos. Viņi kaut ko izspiedīs no varas, bet, kad būs vēlēšanas, nosūtīs uz centra partijas listēm sava šofera palīgu, paši palikdami savās vietās. Izņēmums varētu būt, ja dažas nacionāla mēroga figūras būtu ar mieru atstāt amatus, par ko dzirdēti mājieni. Tie ir divi trīs mēri – Boķis, Lāčplēsis, kuri savā apgabalā tiešām piesaistītu lērumu balsu, lai kurā listē startēdami. Bet tās nav pat 10 izcilības!
– Prasība pēc “jaunām sejām” šķiet atcelta, jo cilvēki vīlušies jaunpienācējos un par reformām diez vai gribēs dzirdēt. Vai Saeimas vēlēšanas necaurvīs pašvaldību vēlēšanās iesakņotā stīdziņa, ka vislabāk der saimnieciskums, stabilitāte?
– Tas dotu pluspun-ktus “Saskaņas centram”, ja izdotos pārcelt noskaņas par mierīgu ceļu asfaltēšanu uz Saeimas vēlēšanām. Rīgā “SC” uzrādītais rezultāts taču bija fenomenāls! Parēķināsim aritmētiski – ja hipotētiski latviešiem atņemtu tiesības vēlēt Rīgas domi? “SC” uzvarētu ar 99,5% balsu. Iedomāsimies otru konstrukciju – ja krieviem liegtu balsstiesības? Tad arī uzvarētu saskaņiešu un GKR bloks – ar kādiem 30% balsu. Tātad šī šobrīd ir Rīgas lielākā latviešu partija. Un tas balstījās ne uz vērtību vai ideoloģijas apsvērumiem, bet uz izspēlētu, demonstratīvu saimnieciskuma un rūpju izrādīšanu, visāda veida mazo naudiņu un brīvbiļešu dalīšanu. Dabūjuši mazo sieciņu, cilvēki atmaksāja ar balsīm, un “SC” pirmie šķērsoja nacionālā dalījuma robežjoslu.
Latviskās partijas solījušas uzrunāt krievus, bet nevienai nekas nav izdevies. Tas izdevās no otras puses – šķērsot joslu un izveidot placdarmu latviskajā krastā! Vai “SC” spēs to atkārtot nacionālā mērogā – ne tikai nav garantijas, bet tas ir arī sarežģīts uzdevums.
Kā saimniecisko, mierīgo politiku uzskaņot nacionālajās vēlēšanās, kur parasti priekšroku dod vērtību jautājumiem.
V. Krustiņš: – Urbanoviča kungs, pastiepis roku “racionālajiem nacionālistiem”, aicināja – ņemiet, satveriet to!
– Straumes kunga reinkarnācija man šķiet feļetonista laime.
E. Līcītis: – Lietas attīstījušās no “nekad ar Kremļa partiju” uz “varētu būt” līdz atzīšanai, ka “SC” iespējami kā normāli sadarbības partneri valdībā. Un ne par vienu Straumi ir runa, bet par virkni tā saukto latvisko partiju.
– Nezinu, vai Rubikona pavisam šķērsota pēc Rīgas vēlēšanām, bet kaut kas ir noticis.
Ēlertes kundzes histērija un klaigāšana “Vienotībai” labi nebeidzās, un argumentu “krievi nāk” kliedzoša lozunga līmenī vairs neēd. Nopietnāk izklausās Pabrika un Spolīša teksti par Krievijas maigās varas uzspiešanu, bet šie apgalvojumi jāpiepilda ar racionālāku un argumentētu skaidrojumu, jāpasaka, ko tas mums nozīmēs.
V. Krustiņš: – Ģenerāļi un izlūki faktus nesniedz, jā. Bet nu – kā vērtējat prezidenta un Ministru prezidenta kopīgos mēģinājumus atbrīvoties no Saeimas pinekļiem? Domāju Bērziņa k-ga vēstuli Saeimas priekšsēdētājai.
– Pretēji ieteikumiem, kas skar fundamentālu vēlēšanu sistēmas izmaiņu un drastiski izmainītu Latvijas politisko iekārtu, šī metode, ar kuru nostiprinātu Ministru prezidenta varu, tik ļoti neaizķer pamatus un varētu nodrošināt lielāku stabilitāti. Kā teorētiskus es atbalstu šos vingrinājumus.
E. Līcītis: – Šķēles kunga laikā esat darbojies Ministru prezidenta birojā. Vai nav tā, ka valdības vadītājam jau ir sviras varas realizācijai un tikai no pašas personas atkarīgs, vai to dara apņēmīgāk vai mazāk apņēmīgi?
– Īstenībā premjeram ir vairāk instrumentu, nekā lieto Dombrovska kungs. Nu – ministra atlaišanu kārtot caur savas partijas politbiroju, kur tas ir redzēts! Premjeram ir iespējams gādāt par darba disciplīnu kabinetā, rakstot rezolūcijas, pieprasot dokumentus galdā līdz 15.00, un kur ir, kāpēc nav! Starp citu, arī Valsts prezidentam ir instrumentu komplekts, kas bieži vien stāv neizmantots, piemēram, viņam ir tiesības sasaukt valdības sēdi, noteikt darba kārtību, likt likumprojektus uz balsošanu u. tml. Taču attiecībā uz Bērziņa kunga priekšlikumiem – ir viens liels nestabilitātes faktors, ko viņa iesniegtie labojumi ir virzīti novērst.
Mūsu politiskā sistēma veidota pēc Veimāras republikas parauga, taču Vācijā pēc kara tā tika pilnveidota tieši tamdēļ, lai novērstu varas nestabilitāti. Viena lieta bija 5% barjera, ko esam nokopējuši. Otrs stabilitātes moments – konstruktīvās neuzticības izteikšanas votums. Tas ir, nevis izsaka neuzticību vecajai valdībai, bet vispirms konstruē jaunu valdību un tad vecā iet prom.
Pieliekot kaut vai šo mūsu Satversmē, tiktu ierobežotas destrukcijas, ar kādām nereti nodarbojas Latvijas politiķi. Šis priekšlikums ir diskusijas vērts, jo dara valdību daudz drošāku un liek rimties tiem, kas plāno – ak, šito valdību nogāzīsim, būs nieka lieta sastiķēt jaunu.
– Vai tā nav tikai iedoma, ka demokrātiskā, parlamentārā iekārtā varam izvairīties no partiju ietekmes, lai cik kaitīgu to reizēm turētu?
– Nē, bet tā varētu izvairīties no atsevišķu kaitīgu intrigantu ietekmes, kuri bieži vien nav nedz parlamenta, nedz valdības locekļi. Tas ir apkārt politikai esošs planktons, kas ņemas un smirdina gaisu Jēkaba ielas apkaimē.
