Vija Beinerte: Par tiltiem un debesu stiprumiem. Ko gribu novēlēt Ziemsvētkos? 0
Kamēr politiķi spriež, ir vai nav Latvija tilts starp Rietumiem un Austrumiem, divi Rīgas tilti – Deglava un Brasas – simboliski parāda stāvokli, kādā atrodas mūsu valsts. Bet trešais – Dienvidu jeb tā sauktais zelta tilts – sniedz atbildi uz jautājumu, kāds ir šā sabrukuma iemesls.
Visbriesmīgākā ir nevis teritorijas, bet prāta okupācija.
Komunistu režīma ļaunākais noziegums bija negatīva selekcija, nobendējot vai izsūtot krietnākos un izcilākos, bet pārējo apziņā neatlaidīgi, dienu no dienas, potējot nihilismu. Ne katrs spēja tam pretoties.
Tāpēc neatkarību atguvušās Latvijas bagātības tika šķēlētas un kamptas, šķūrētas ar buldozeru vai kā trusis veikli paslēptas prasmīga triku meistara hūtē. Un tad vēl arī ausainē. It kā tautas īpašums būtu viņiem nodots personiskā lietošanā, nevis uzticēts pārvaldījumā ar nolūku vairot tā vērtību visu kopīgam labumam.
Daži sajūsmā aplaudēja, daži steidzās atdarināt, bet vairums klusēja. Apātijā, dusmās vai bezspēcībā.
Ne jau resursu trūkums ir Latvijas problēmu sakne, bet gan dažu cilvēku alkatība. Nonākot pie varas, viņi neprot būt bagāti, apmierinoties ar to, ko paši spēj nopelnīt, un būt laimīgi, kalpojot savai valstij un tautai.
Taču galvenais – kampējiem un shēmotājiem neienāk prātā, ka neviens mēs te neesam uz palikšanu. Mirstamam kreklam nav kabatu.
Nesen iesaistījos diskusijā par brīvību. Un atcerējos Ingmara Zemzara reiz teikto: “Ka nav jāzog, par to cilvēks var pārliecināties divējādi – vai nu zogot, vai nezogot. Tikai zagļa ceļš līdz šai atziņai ir daudz garāks un grūtāks. Ir milzīga starpība, vai tev pasaka: “Zagšana ir kriminālnoziegums, un melot ir neētiski,” vai: “Zagt un melot ir grēks.” Kas nezog aiz bailēm no soda, tas ir vergs. Bet, kas nezog aiz riebuma pret grēku, tas ir savā tikumiskajā pārliecībā svabads cilvēks.”
Saprotu, ka atkal esmu atļāvusies bīstamu vaļību. Vārdu “tikumisks” šos laikos labāk nelietot, kur nu vēl vārdu “grēks”. Taču man pietrūkst meistarības, runājot par posta cēloņiem, izvairīties no jēdzieniem, kas atklāj notiekošā būtību.
Nesen kāds draugs, politiķis, man uzrakstīja: “Diemžēl daudzi mūsu kultūras cilvēki ir dezorientēti, tie neredz tālāk un dziļāk kā jebkurš cits. Varbūt jāpadomā – kādēļ tas tā ir?”
Uz to atbildēju: lai kalpotu par sirdsapziņas modinātāju, pašam ir jābūt apziņas nomodā.
Apjucis un dezorientēts rakstnieks var tikai spožāk vai mazāk spoži norakstīt savu apjukumu. Un tad lasītājs tajā atpazīst savējo un saka: cik precīzi, arī mani māc līdzīgas bailes un nedrošība, jā, tā tas ir! Un pat neaizdomājas par to, vai tā tam būtu jābūt.
Tomēr ir divi notikumi, kas šogad manī viesa prieku un cerību – Dzintara Dreiberga filma “Dvēseļu putenis” un Alvja Hermaņa izrāde “Baltais helikopters”.
Nesavtības varoņdarbs – tā divos vārdos esmu raksturojusi Dreiberga filmu, ietverot tajos gan uz ekrāna redzamo, gan arī filmas tapšanas procesu. Stāsts par tautas asinīm pirkto valsts neatkarību ir atmodinājis tādu pašaizliedzības un patriotisma vilni, kāds nebija pieredzēts kopš barikāžu laikiem.
Savukārt Hermaņa stāsts par pāvesta Benedikta XVI atkāpšanos no amata 2013. gada 28. februārī ir skaudrs un drosmīgs vēstījums pilsētai un pasaulei par Rietumu civilizācijas norietu un tā cēloņiem, ko vairums eiropiešu, pakļāvušies relatīvisma diktatūras kultivētai eiforijai un tīksminoties par savu garīgo aklumu, pat īsti neapzinās.
Rietumu civilizācija ir veidojusies kā ceļš uz mūžīgo dzīvību. Tagad, uzķērušies uz postmodernistu saukļa, ka Dievs ir miris un cilvēks ir visu lietu mērs, daudzi pat neapjauš, ka nevis Dievs, bet mēs paši esam miruši savā patērēšanas neprātā un paštaisnībā.
Kristus to visu ir iepriekš pasludinājis, sacīdams: “Pēc tā lielā bēdu laika saule taps aptumšota, mēness nedos sava spīduma, un zvaigznes kritīs no debess, un debesu stiprumi kustēsies.”
Saule ir mīlestība, mēness – ticība, zvaigznes ir patiesības atziņas, bet debesu stiprumi – ētiski ideāli un garīgās gravitācijas likumsakarības.
Nesen uz jautājumu, kā Rietumu sabiedrībai šobrīd visvairāk pietrūkst, atbildēju: pietrūkst miera. Jo pietrūkst dziļuma. Mieram nav kur balstīties, trūkst pamata.
Jo paši debesu stiprumi velnišķīgā veidā tiek kustināti. Tādēļ cilvēks jūtas apjucis un dezorientēts. No tā arī nedrošība un bailes. Jo cilvēks vairs nezina, kas viņš ir un kālabad te atrodas.
Vienīgais, ko viņš zina droši, ir tas, ka nomirs. Bet nezina, kas būs pēc tam. Lai gan tam taču būtu jābūt galvenajam dzīves jautājumam, ja vien debesu stiprumi nebūtu izkustināti.
Tāpēc, kā reiz teica Ingūna Rībena, vairāk par visu mums tagad ir vajadzīgs “tāds garīgs Koperniks, kas sakārto debesu stiprumus, kas atkal noliek Dievu centrā un cilvēku perifērijā. Ja mēs atgriezīsimies orbītā, tad pēc norieta atkal piedzīvosim jaunu rītausmu.”
Ko gribu novēlēt Ziemsvētkos? Mieru un prieku, daudz prieka. Un nekā lieka. Un vēl sniegs lai uzsnieg, asniem zem zemes lai būtu silti.
