Patiess stāsts par bērniņa zaudēšanu gaidību laikā un to, kā atvērt mīlestības vārtus nākamajai atvasei 3
Miglas vālos gausinātais laika nogrieznis starp Miķeļiem un Mārtiņiem – pārdomu brīdis par divām realitātēm. Par nospiedumiem, ko atstāj visi, pat tie, kuru šaisaulē vairs nav. Arī nepiedzimušo bērnu dvēseles, kas ietrīsējušās kā tālas zvaigznītes, taču drīz vien nozudušas bezgalībā, no kuras ieradušās.
Ansis būtu psiholoģes Kristīnes Makas un viņas vīra Mārtiņa pirmais bērns, triju atraktīvu zeperu lielais brālis. Viņš aizgāja, vēl īsti neatnācis, – tikai deviņas nedēļas pēc pieteikšanās.
– Man bija 22 gadi, kad aptvēru: gaidām bērniņu. Vārdos neizsakāms prieks un pacēlums. Biju pārliecināta, ka tas ir puika, tāpēc uzreiz devām viņam vārdu – Emīls. Domās jau dzīvojām trijatā. Pat tad, kad kopā ar vīru – Mārtiņš strādāja par mežsargu – kratījāmies pa izdangātajiem ceļiem, teicu, lai brauc prātīgāk, Emīlam tāda trakošana var nepatikt. Tas bija tik pašsaprotami – jau no pirmajiem mirkļiem mācīties rēķināties ar šo pieteikušos dvēselīti, radīt telpu arī viņai.
Kādu rītu jutu, ka noticis kas nelāgs – bija parādījušies asiņaini izdalījumi. Mani pārņēma šausmas: Emīls briesmās. Uzreiz pēc tam slimnīca un sastapšanās ar realitāti, ka arī tā iespējams: pagaidām vēl bērniņš ir, bet pēc mirkļa viņa var nebūt. Vakarā asiņošana pastiprinājās, līdz atskanēja liktenīgie vārdi: gatavojies! Novietota uz ratiņiem, tiku iestumta operāciju zālē. Tajā brīdī manī viss sastinga, apklusa. Šis klusums par sevi atgādināja vēl ilgus mēnešus.
Vēlāk man teica: jums būtu bijis puisītis.Slimnīcu atstāju pēc nedēļas. Sajūtā, par ko stāsta princese no filmas Bezgalīgais stāsts: ir tāds lielais nekas, kosmiskais vakuums, kad vairs nejūti sevi, nejūti pasauli, nav ne pagātnes, ne nākotnes, ne tagadnes.
Gandrīz gadu raudāju, sevišķi vakaros. Tuvinieki notikušo nepieminēja. “Ej studēt psiholoģiju,” – tas bija vienīgais veids, kā mani spēja mierināt mamma. Arī Mārtiņa vecāki izturējās, it kā nekas nebūtu noticis. Pieņēmu, ka par zaudējumiem nerunā, tomēr ik dienu par to nācās domāt, jo ar mums tas bija noticis.
Tad pēc gada kādā naktī redzēju sapni, kurā atkal biju slimnīcā. Pārpasaulīgā maigumā spiedu pie krūtīm tikko piedzimušu bērniņu, baroju to. Taču vienā brīdī viņš pēkšņi izraisījās man no rokām, pacēlās gaisā un cauri logam izzuda naktī. “Emīl, tu uz kurieni?” “Es neesmu Emīls, es esmu Ansis!” Celdamies aizvien aug stāk un pamazām pārtopot gaismā, viņš līksmi atkārtoja: Ansis, Ansis, Ansis…
Savādi, taču pamodos nevis satraukta, bet maiguma un mīlestības pielieta. Smaguma vietā sirdī jautās miers. Es šo bērniņu biju atlaidusi. Ne sapņos, ne ikdienā zaudējums vairs nesāpēja.
Citiem to stāstījusi netiku, vienīgi ar vīru dažkārt pārspriedām, cik gadu tagad būtu Ansim. Kad piedzima Ādams, rēķinājām: vecākais jau ietu skolā.
Reiz ar Mārtiņu bijām kādā seminārā. Tur tika uzsvērts, ka neaizmirst mazuļus, kas nav nolaidušies līdz Zemei, svarīgi ne tikai vecākiem, bet arī pārējiem bērniem. Tikai jācenšas atrast piemērotu veidu un mirkli, kad par to runāt.
Kādā reizē dēls aizgūtnēm stāstīja, cik forši jūtas viņa draugs, kuram ir vecākais brālis. Saprazdama, ka tieši šis ir īstais brīdis nopietnajai sarunai, mierīgi skaidroju: “Arī tev ir lielais brālis, tikai viņa mūsu vidū nav. Dažreiz notiek arī tā, ka bērniņš gatavojas ierasties uz šo Zemi, bet piedzimt nesanāk.”
Mums par pārsteigumu Ādams bija sajūsmā: “Vau, manam brālim jau būtu 16 gadu!” Ieinteresēts izprasīja visu, kas viņam šķita uzmanības vērts. Pēcāk ievēroju, ka dēls, kurš dažreiz bija tik trauksmains, it kā tam īsti nebūtu savas vietas, pēc šīs sarunas kļuvis mierīgāks. Tas apstiprināja domu, ka, zaudējot mazulīti, iekšējās mīlestības vārti sievietei it kā ierūsē. Nākamajam bērnam vajadzīga papildu piepūle, lai tos atkal atdabūtu vaļā. Tikai tad var brīvi ieiet telpā, kur ap galdu sēž visa ģimene. Zemapziņa, kas visu zina un saprot, bet līdz šim pildījusi neizprotamu uzdevumu – uz kādu no sēdētājiem neskatīties un izlikties, it kā tā nemaz nebūtu –, nu var speciāli ieslēgto neredzēšanas sajūtu izslēgt. Šī it kā neredzēšana rada nemieru dvēselē.
Vairākkārt esmu pārliecinājusies, ka bērniem ģimenes veseluma aptveršana problēmas nesagādā. Arī šoreiz notika tieši tā. Pēc krietna laika kādā ekskursijā piegājām pie milzīga ozola un, kā parasts, ar izplestām rokām nostājāmies tam apkārt. Ādams iegavilējās: urrā! – šis ozols ir tieši tik resns, cik liela mūsu ģimene! Iebildu – kā, mums taču visu koku apskaut neizdodas, jo paliek brīvs laukums. Nē, brīvs nekas nepaliek, tā ir Anša vieta! Sapratu, ka viņam tas ir ļoti svarīgi.
Patiesības neslēpšana nāk par labu gan bērniem, gan pieaugušajiem. Jo tikai tad, ja esam apzinātībā, varam būt, kādi patiesībā esam – mierā ar sevi tajā veselumā, kur visi saistīti, bet katram ir sava vieta.
Ar šo apjausmu nevienam virsū neplijos. Uz jautājumu, cik man bērnu, parasti atsaku: dzimuši trīs. Bet abi ar Mārtiņu sirdī glabājam piemiņu arī par šo bērniņu, kurš līdz mums neatnāca. Un katros Ziemas svētkos, kad dedzam eglītē svecītes, viena noteikti ir par Ansi.
