Ingrīda Burāne: Par ticību un šaubām 10
Ingrīda Burāne, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Pie kara nevar pierast. Nevienā formā, kurā tas pastāv, posta, iznīcina. Ārēji – kā nežēlīgākais no izpausmes veidiem: bērnu, sieviešu, invalīdu, slimnīcu, kultūras vērtību bojāeja Eiropas lielākajā valstī jau vairāk nekā pusgadu. Iekšēji – kā nepārejošas šaubas par redzamajām un neredzamajām norisēm, domām un sajūtām, meklējot atbildes uz jautājumiem, kuri skaidrību dod tikai teorētiski, ne ikdienas situācijās, konkrētās saskarēs, attiecībās, pieredzējumos.
Augusts, manuprāt, ir tas romiešu Jānuss ar divām sejām – laika un katra iesākuma dievs. Vasara aiziet pagātnē, viena no mūžības liecībām – daba – ieplūst pārejas fāzē, pirms nomierinās, ieritinās un apsnieg. Otra seja veras nākamībā un gaida jauno mācību gadu ne tikai skolu, augstskolu solos, bet katram, kurš plāno nākamo koncertu, teātru sezonu, novakaru krēslas stundas, kurās atšķirt nelasīto grāmatu krāvumus, un satikšanos, sarunas, jaunatklāsmes ar domubiedriem. Tiesa, vairāku ļoti ciešu kopsakarību rezultātā (paspilgtināti, pēc mēneša Saeimas vēlēšanas!) sociologi, antropologi, atšķirīgu jomu pētnieki, mākslinieki pašreizējo laiku un procesus dēvē par pārejas periodu, starpzonu, jaunu zīmju un nozīmju apzināšanu.
Kultūrā visuzskatāmāk redzams, ka vasara gan nav bijusi nekāds laiskošanās, dīkošanās, pieklusuma periods. Gluži pretēji. Latvijā piedzīvojam tik intensīvu radošo spozmi, kultūras notikumu zvaigznāju, kurā neiespējami izvēlēties krāšņāko, kuplāko, staraināko. Tāpat, kā asteru dobē atrast vienu vienīgu ziedu, kas izsaka visu. Un tomēr – aizvadītais mēnesis koncentrējās (vismaz tajās norisēs, kuras manas uzmanības lokos) piesātinātā, spēcinošā un dziļurbumos mērķētā garīgumā. Varētu pat teikt, ka mākslinieku, kultūras cilvēku (ne ierēdņu!) darbs cenšas līdzsvarot negāciju pārpildīto ikdienu ar gara attīstības, dvēseles piepildītības, skolotāju gudrības (cik amorāls uz šā fona izglītības darbinieku streika pieteikums, kā atgādne, ka tiešām vairākumā esam patērētāju, pašapmierinātības un paštaisnības sabiedrība) un personības bagātināšanu. Jā, tas ir darbs, kurš grūts, nebeidzams un prasa visu spēku piepūli, kā māksliniekiem, tā skatītājiem, klausītājiem, lasītājiem. Visiem kopā un katram atsevišķi savā ticībā, šaubās, cerībās, pārdomās.
Garīgās esmes atvēršana, cieņa, pateicība, mīlestība iešūpoja vīru kori Jēkaba Jančevska opusa “Tā ir mana dvēsele” skanējumā Rīgas Domā 25. Starptautiskā garīgās mūzikas festivāla jaundarbu koncertā 18. augustā.
Aizmirstas un nezināmas patiesības nācās domās sakārtot pēc pazīstamās rakstnieces, kinodokumentālistes un publicistes Elvitas Rukas izlolotās idejas un konceptuāli teicami organizētajām izstādēm, konferencēm par sakrālo mantojumu, tā vērtībām, unikalitāti. Grebenščikova vecticībnieku lūgšanu nama velvēs 19. augustā, raugoties Jāņa Fridriha Baumaņa (1834–1891, pirmais akadēmiski izglītotais latviešu arhitekts) projektētajā ikonostasā un vēlāk iepazīstot kompleksā iekārtoto Vecticības vēstures muzeju (atvērts apmeklētājiem pēc iepriekšējas pieteikšanās), tik sāku apjaust tos lokus un sakarības, kādā nozīmībā Latvijas dārgumi ierakstās Eiropas kultūrtelpā un cik attālināti tie no reālās kultūrpolitikas.
Līdzās šiem diviem piepildījumiem nešaubīgi lieku arī divas mākslas izstādes. Māris Upzars ekspozīcijā “Ticēšana” (mākslas telpā “Aminori” Rīgā, 16. augusts – 21. septembris) divās zālēs kārtojis 14 pēdējos piecos radītas gleznas un Diāna Dimza-Dimme izstādē “Ticības spektrs” Raiņa un Aspazijas mājā Rīgā (24. augusts – 1. oktobris) 22 atšķirīgās tehnikās un materiālos radītajos darbos stāsta, rosina, veicina sevī meklēt atbildes uz pašiem būtiskākajiem redzamās un neredzamās pasaules jautājumiem. Var teikt, ka abas mākslas skates, manuprāt, atbilst maģiskajām zelta griezuma likumībām. Respektīvi – satura un formas skaistums, harmonija dara iespējamu universālu katra mākslas darba un kopīgās ieceres lasījumu. Protams, atbilstoši skatītāja vispusīgumam, kā zināšanu, tā prāta, sirds izglītotībai – estētikā, reliģijā, mitoloģijā, filozofijā, literatūrā, folklorā, ikonogrāfijā un vēl citās zinātnēs. Protams, arī tik individuālai un bieži vien neformulējamajai sajūtu pasaulei, kuru var sevī atklāt ar Māra Upzara dotajiem gleznu nosaukumiem: “Klusums”, “Gaidīšana”, “Tīrība”, “Mierinājums”, “Nakts”, “Atgriešanās”…
Abas izstādes būtu pelnījušas izvērstu eseju, analīzi, recenziju par mākslinieku ceļu, personības vērienu un profesionālo valodu. Tāls sapnis, kopš Latvijā ilgstoši nav nopietna specializēta izdevuma par tēlotājas un lietišķās mākslas gaitām, norisēm, vērtībām un zaudējumiem. Jā, dizains un arhitektūra, bet tās ir jomas, kuras pārsvarā saistītas ar materiālo pasauli, naudas maku, kaut savos teicamākajos realizējumos pievieno tēlainības un cilvēcības dimensiju, piemēram, Latvijas Okupācijas muzeja un Anšlava Eglīša muzeja Inciemā jaunās ekspozīcijas (koncepcija, īstenojums dizaina birojs H2E). Vienlaikus neizprotami, kā Latvijas sabiedrībā varam atļauties elpot bez atbilstošas koncertzāles, izstāžu zāles galvaspilsētā vai arī atņemt Bulduru bibliotēku.
Māris Upzars savas ekspozīcijas ievadījumā raksta: “Spēja un vajadzība ticēt ļauj cilvēkam iet pa ceļu, kas ieved pasaulē, kurā meli un nodevība vēl pastāv, bet vairs nevar izmantot tos iluzoros aizsegus, kuri tiem kalpo mūsu pasaulē. Iespējams, ka nav svarīgi, kā mēs nosaucam savas ticības objektu.” Savukārt Diāna Dimza-Dimme saka: “Izstāde vēsta par to, kam un kā mēs ticam, ka nedrīkstam zaudēt ticību neredzamām lietām, turklāt arī man ir bijusi tā laime piedzīvot īstu ticības brīnumu – Baltijas ceļu. Mēs esam ticības molekulu pārnēsātāji šajā pasaulē, tad, kad gribam būt racionāli līdz galam, mēs zaudējam…”
Abas mākslas darbu izstādes ir tik vienotas savā vēstījumā un tik atšķirīgas savā izteiksmes spēkā, intonācijā, liecinājumā. Kad 23. augustā izstādes “Ticības spektrs” atklāšanā, mākslinieces rosināti, klātesošie sadevās rokās un pacēla tās augšup senā lūgšanas žestā – garā tuvu cilvēku savienība, manuprāt, skaidri pauda Raiņa atzinumu:
“Kamēr mēs paši sevi neesam vēl tādus iztaisījuši, kādi mēs gribētu būt, tomēr taisīsim tos domās mūsu mākslā. To vien jau nozīmē māksla: radīt jaunu pasauli un jaunus cilvēkus.”
