– Jūs esat filmējies vairāk nekā simt lentēs, tostarp arī “Mosfiļm”, “Ļenfiļm” un citās bijušās savienības studijās. Astoņdesmitajos krievu kino bija cieņā. Tagad ir sajūta, ka lieliskais krievu kino ir degradējies. Pie vainas režisoru trūkums vai arī laikmets atstājis savu zīmogu? 2
– Ideju trūkums un zināma garīga krīze valda visā pasaulē. Arī Holivudā taisa rimeikus, un tas ir solis atpakaļ. Naudas kults, peļņas kāre… Visi televīzijas seriāli būtībā ir tikai iegansts reklāmai. Reklāmdevēji ir noteicēji, viņi izvēlas ekrāna sejas. Agrāk operators pie portreta kadra strādāja kā pie kustīgas gleznas, bet tagad pat scenārijus kārtīgi neraksta. Vairāki autori sacer dialodziņus, kurus reizēm pat grūti izrunāt. Viens režisors paviljonā, otrs filmē paralēli uz ielas, montē vēl kādi citi. No rīta iedod epizodi, un redzu – to taču vakar jau nofilmējām… Autori savā starpā nekomunicē… Tas viss sit pa profesionālismu. Televīzijā telpu mākslai atvēl reti. Bet ir arī izņēmumi. Krievijas televīzijas kanālā “Kuļtura” rāda kvalitatīvu kino, turklāt bez jebkādiem reklāmas pārtraukumiem. Mums Latvijā diemžēl tāda televīzijas kanāla nav. Arī Elīnu Garanču Karmenas lomā Ņujorkas ierakstā noskatījos tieši šajā krievu kanālā. Vai Latvijā tāds ieraksts vispār ir parādīts?
– Man gan kaitīgāki par reklāmas diktātu šķiet seriāli un filmas ar krieviski šovinistisku piešprici. Nupat NTV kanālā rādīja filmu, kurā jūs spēlējāt nelāgu, uz mēra amatu pretendējošu personību kādā no Lietuvas pilsētām, kur tirgojas ar pilsonību, un jūsu varonis pat lepojās, ka Latvijā viņam tādi sakari, “ka sauli pat naktī varot iedegt”. Kāda ir sajūta, filmējoties šādā seriālā?
– Tas tika uzņemts pirms trim gadiem. Mani piesaistīja populārā un lieliskā aktiera Sergeja Žigurova producentu kompānija. Notikumi seriālā risinās izdomātā pilsētā, un šis stāsts varētu risināties jebkurā vietā, kur notiek cīņa par varu. Galvenos personāžus atveido populāri un skatītājam simpātiski aktieri. Pats seriālu neesmu redzējis, jo nepiedalījos tā ieskaņošanā. Pieļauju, ka kadrā runātie un aizkadra teksti varētu būt mainīti. Bet draugi un paziņas, kas noskatījušies, uztver seriālu ar pozitīvu humoru… Vispār mūslaiku lielākā nelaime ir surogāti. It visur! Ir ļoti daudz kopiju un neīstā, sākot ar pārtiku lielveikalos un beidzot ar surogātmātēm un mākslīgi radītiem bērniem. Kādreiz bija vieglāk atšķirt īsto no neīstā, tagad, lai to spētu, vajag labu izglītību. Apšaubāmas zāļu reklāmas, ņudzekļiem televīzijas spēles, brīžiem ar diezgan pabaisu saturu, pretīgu attiecību reklamēšana caur dzelteno presi, kuru vispār vajadzētu dot par brīvu benzīntankos – šos izdomātos notikumus un klačas…
– Kur vieglāk būt aktierim – Latvijā vai Krievijā?
– Mākslā darbojoties, vieglumu nemeklē. Man bijuši vairāki projekti ar ukraiņu un krievu kompānijām. Tām nav savas noteiktas mājvietas un štata, bet ir vienīgi birojs. Tā piesaistīti producenti saaicina uz vienu iestudējumu aktierus no dažādām pasaules malām un ar vienu uzvedumu apbraukā visu pasauli. Veiksmes gadījumā ir darbs pieciem, desmit gadiem. Tā esmu spēlējis Arbuzova “Vecā Arbata pasakās”, arī Bulgakova “Meistarā un Margaritā”, Drākulā”, “Ko izvēlētos vīrieši” un citās izrādēs..
– Ko jūs spēlējāt “Meistarā un Margaritā”?
– Dažādas lomas, atkarībā no aktieru sastāva, izņemot Margaritu un Meistaru… Nupat ar vienu uzvedumu bijām Ukrainā. Pēc redzētā gribas tā vien sacīt – vajag mācēt uzturēt dialogu arī ar neērtiem partneriem, ko mūsu diplomātija bieži vien neprot. Vajag mācēt runāt arī ar tiem, kas pazemo, ņirgājas, grib pārņemt varu, arī ar viņiem vajag runāt, taču – gudri. Pasaulē radusies milzīga problēma. Cilvēki mūk no nāves, no sliktas ekonomikas. Bet viņi nāk ar savu. Nupat biju Parīzē, gribēju bērnam parādīt Disnejlendu. Un, ziniet, vairs ilgi turp nebraukšu. Reiz ar īpašu auru, māksliniecisku un bohēmisku piesitienu apveltītā Monmartra pārvērtusies par riebīgu zaņķi. Pat d’Orsy muzeja kafejnīcā, impresionistu un citu dižgaru mākslas iespaidā kavējoties, kafiju tev piedāvā nobaudīt no papīra turziņas… Lai nebūtu 40 minūtes jāstāv rindā, iepriekš internetā nopirkām biļetes uz Mikimausu teātri. Aiz skatuves krēslainā istabiņā iznāk divi neliela auguma – laikam tie mikimausi–, un tu vari ar viņiem kopā nofotografēties. Un viss! Domāju – nākamajā zālē būs tas teātris, tas solītais šovs. Bet tur – liels televizors, un par krietnu naudu vari nopirkt Mikimausa uzņemto bildīti… Vienkārši nekaunība. Ļoti laimīgi bijām, kad no lidmašīnas izkāpām Rīgā. Piemēram, šogad piedzīvotais Dabas koncertzāles koncertā Zaļeniekos, kur mūzikā apspēlē dabas parādības, piemēram, sikspārņus, un kur viss pasākums notiek par baltu velti, savā ziņā ir nesalīdzināms ar Parīzes šodienas piedāvājumu. Varam daudz ko pieņemt vai nepieņemt, bet vismaz pagaidām Latvijā izraudzītais virziens kultūrā ir ļoti cienījams. Kaut tikai tie lielie nepatraucētu. Vajag stingru mugurkaulu un lepnumu par savu identitāti un patību.
– Kādas ir nākamās radošās ieceres?
– Sergeja Kozlova stāstu grāmata “Ezītis miglā” iznākusi arī latviešu valodā. Tie ir filozofiski stāstiņi par cilvēku valodā runājošiem zvēriņiem. Un es esmu Zaķītis, kurš dzied Nika Matvejeva dziesmas. Kopā ar Mārtiņu Vilsonu un Arni Līcīti spēlējam izrādi, kas tā arī saucas – “Ezītis miglā. Turpinājums”. Rudenī dosimies tūrē pa Latviju.
