Par taureņiem uz skatuves un vēderā. Saruna ar aktieri Mārtiņu Meieru 0
Valmieras Drāmas teātra aktieris MĀRTIŅŠ MEIERS jaunās sezonas priekškaru vēris ar Dona lomu izrādē “Taureņi ir brīvi”. Apspēlējot iestudējuma nosaukumu, aicināju Mārtiņu parunāt gan par tauriņiem uz skatuves, gan par sajūtām, ko saprotam ar vārdiem – tauriņi vēderā.
– Teiciens – tauriņi vēderā – saistās ar mīlestību, bet izrādē ir skumjāks vēstījums – par bailēm no pieķeršanās vietai, cilvēkiem, paturot iespēju aiziet projām, tāpat kā tauriņiem, kuri lido un ir brīvi, – par jauno izrādi stāsta galvenā varoņa lomas atveidotājs.
Mārtiņš piekrīt, ka režisori viņam piešķir lomas, kurās padziļināti tiek pētītas attiecības. “Taureņi ir brīvi” ir jau trešā izrāde, kurā Mārtiņam veidojas cieša saspēle ar skatuves partneri Inesi Pudžu. Tāpēc viņi arī nodēvēti par jauno aktieru varoņpāri uz skatuves.
– Pēc visa tā, kam izgājām cauri, strādājot pie izrādes “Jūlijas jaunkundze”, daudz ko spējam piedzīvot uz skatuves. Mēs ar Inesi esam diezgan līdzīgi pēc rakstura, tāpēc veidojas tāda dzīvīga sadarbība, – spriež Mārtiņš.
Pavaicāju, vai, viņaprāt, arī dzīvē veidojas dzīvīga sadarbība starp partneriem, kuriem ir līdzīgi raksturi?
– Domāju, ka dzīvē labāk, ja ir pretpoli, kas viens otru papildina, izaicina, liek pārdomāt vērtības un mainīt skatījumu uz dzīvi. Dzīvojot savā čaulā, var nepamanīt, ka šis skatījums varbūt ir deformēts. Taču, ja otrs provocē, tas dod iemeslu pārbaudīt, vai tā ir, kā es domāju, vai tomēr man nav jāmaina šis skatījums. Esmu pārliecināts, ka padziļināti sevi var izzināt tikai attiecībās ar otru. Tad iespējams sevi ieraudzīt no malas. Mēs paši savas kļūdas neredzam vai arī negribam atzīt, bet, ja tuvais cilvēks uz tām norāda, tad ieklausāmies teiktajā. Mīļotā cilvēka viedoklis šķiet svarīgāks par visu. Tā mīlestības deja var aizraut un izraut jaunā vertikālē tavu patību. Ir jau arī tādi ģeniāli vienpatņi, kuri sevi un pasauli izzina vientulībā. Tā ir liela prasme un māka, bet to pašu var teikt arī par attiecību veidošanu un uzturēšanu. Bieži vien tie, kuriem neizdodas nodibināt attiecības, šo trūkumu kompensē ar ko citu, piemēram, apgalvojumu, ka viņš dzīvo tikai mākslai un ļoti labi jūtas. Taisnība, jūtu tukšums ar kaut ko jāaizpilda, taču domāju – ja tu dzīvē dedz, tas palīdz arī mākslā. Grūti izveidot skatuves tēlu, ja pats neko neesi piedzīvojis, – spriež Mārtiņš.
Izsaku minējumu, ka viņam noteikti ar “degšanu dzīvē” viss ir kārtībā.
– Teātra dzīve ir vētraina, ar gadiem emocionālais mehānisms nolietojas. Ir aktieri, kuri neiztur šo spriedzi. Ja esi emocionāli uzlādēts uz skatuves, tad mājās gribas mieru, lai būtu līdzsvarā un balansā, – paskaidro aktieris.
Mārtiņa draudzene ir Dailes teātra aktrise Dārta Danēviča. Atceros, ka aktieris Arturs Kaimiņš man intervijā teica – ja kopā ir divi aktieri, tad mājās neizbēgami sākas teātra spēlēšana. Mārtiņš tam pilnīgi noteikti nepiekrīt.
– Mājās ir kā dzīvē, nevis teātrī. Uzskatu, ka ne jau mēs viens otru izvēlamies, bet gan dzīve. Daudzi attiecībās cenšas spodrināt savu ego, izvirzot sevi pirmajā vietā, kopā būšanai atvēlot vien otro vietu. Aktieri darbojas ar iekšējo pasauli, tādēļ apkārt vajadzīga liela telpa, kas netiek aizskarta. Tā ir prasme – neielaist mājās dēmonus, kuri tiek publiski izrādīti uz skatuves. Saprotams, ka nevar uzreiz nomierināties pēc smagas izrādes, tāpēc labi, ja līdzās ir otrs, kurš palīdz tikt galā ar skatuves emocijām. It kā visi apstākļi ir pret mums. Mēs ar Dārtu strādājam katrs savā pilsētā, savā teātrī un abi esam noslogoti darbā. Taču mums jau gadu ir kopīgas mājas. Tuvākajā laikā mums pievienosies arī vācu īsspalvainais putnu suns – kurtsfērs. Kucēns jau ir piedzimis, vēl tikai jāpagaida, kad nedaudz pieaugs. Man jau kopš bērnības mājās bijis suns, un man ir liela mīlestība pret viņiem. Rakstniece Regīna Ezera arī teica, ka cilvēkam vajadzīgs suns. Tāpēc esmu ļoti priecīgs, ka pēc ilgāka laiciņa man mājās atkal būs četrkājains draugs.
Pēc vasaras pārtraukuma TV ekrānā atgriezies seriāls “Ugunsgrēks”, kurā Mārtiņš atveido slikto puisi Danielu. Savulaik tajā filmējās arī Dārta. Tāpēc pavaicāju, vai abu iepazīšanās notika, pateicoties šim seriālam?
– Toreiz mēs bijām tikai paziņas, draudzība sākās vēlāk. Tas ir labākais, ka nezini, kādēļ dzīvē notiek pagriezieni, kādēļ un tieši tad dzīve saved cilvēkus kopā. Zinu gadījumu, kad vīrietis ieraudzīja žurnālā sievietes fotogrāfiju un traucās pie viņas iepazīties, šķērsojot desmit valstis. Domāju, ka mīlestību dzīvē var piedzīvot augstākais divas reizes. Tas notiek tik reti, tādēļ ir vērts braukt uz pasaules otru malu, ziedot kaut ko un mainīt savā dzīvē, lai paturētu šādu jūtu klātesamību. Daudzi pāri dzīvo kopā praktisku iemeslu dēļ, lai būtu vieglāk nomaksāt komunālos rēķinus vai kredītu. Tā var iztērēt visu dzīvi. Ir bailes degt kaislībās, mainīt dzīvi, un tās uzvar to labo, kas varētu būt kopā ar citu cilvēku. Vienkārši mīļā miera labad izvēlas ērtākus apstākļus, – spriež Mārtiņš.
Iebilstu, ka laikam jau visu mūžu nav iespējams degt kaislību liesmās, ar laiku tās noplok un paliek tikai ikdienišķi pelni.
– Nevar visu mūžu kaislīgi degt, jo mīlestība ir mainīga. Kopā būšanā ieraudzīt ikdienu, tā ir prasme. Tieši ikdienā var pārliecināties, cik daudz domā par otru, cik gatavs esi sevi lauzt un mainīt priekšstatus par dzīvi. Katram jau pirms tam ir bijuši savi sāpju ceļi un rūgtas pieredzes. Manuprāt, cilvēki baidās mīlēt, kā romānos aprakstīts, jo grib izvairīties no sāpēm. Domājam, ja sāp, tas nav pareizi, taču sāpes ir tas pats, kas prieks, ja tas kopā izdzīvots. Vai tad mēs iemīlamies tikai tāpēc, lai nemitīgi priecātos? Sāpes ir dabīgas, nedabīgi ir nejust sāpes. Zinu arī, ko nozīmē dzīvot vienam, taču, ja man nāktos izvēlēties – dzīvot ar kādu kopā vien ērtības vai mīļā miera dēļ, tad labāk izvēlētos vienatni. Taču tagad es labprātīgi negribētu atgriezties šajā vienatnes statusā, jo tas nebūtu ieguvums ne radošajā darbā, ne pasaules skatījumā. Ne jau tāpēc mēs dzīvojam, lai pierādītu savus talantus un spējas. Mēs nākam pasaulē, lai atvērtu savu dvēseli, un kas var būt vēl jēgpilnāk kā atvērt dvēseli otram cilvēkam. Un izrādēs jau lielākoties tiek runāts par šīm tēmām. Domāt tikai par sevi, vingrinot ego muskuli, tas neved uz izaugsmi. Piekrītu, ka atvēršanās otram prasa uzdrīkstēšanos un zināmu vājuma pakāpi. Ir ļaudis, kuri, vēloties sevi pasargāt, uzliek masku. Ar laiku tā tik ļoti pieaug, ka cilvēks jau līdzinās karikatūrai. Visiem stāsta, cik dzīve ir skaista, cik labi jūtas, bet patiesībā iekšā viss vārās un, lai to dzēstu, saujām lieto antidepresantus. Čehova lugās varoņi skaisti sēž un stundām ilgi mēģina izrunāties. Tajos laikos noteikti bija mazāk neirotiķu. Bet šaislaikos ir tā – ja nav izdevies savā iekšējā mērķu kartē ko sasniegt, tad kļūst par neirotiķi.
Sarunas noslēgumā Mārtiņš atzīst, ka viņam īpaši nepatīk runāt par personīgo dzīvi, jo aktieris izvēršas teātrī uz skatuves, izvelkot savu intimitāti gaismā. Viņš uzskata, ka divu cilvēku dzīve ir kosmiski noslēgta, tas ir jūtīgs process, kas pakļauts mainībai. Bet, tā kā Mārtiņš uzsvēra, ka kopā būšana nozīmē arī spēju ziedoties, uzupurēties un mainīties, pavaicāju, ko viņš sevī pēdējā gada laikā ir mainījis.
– Pēc horoskopa esmu vērsis, piedevām vēl divkāršs – gan pēc dzimšanas gada, gan mēneša. Tāpēc manā raksturā jaušams vērsim tipiskais ietiepīgums un stūrgalvība, man ir savs stingrs viedoklis. To tagad reizēm nākas mainīt, un Dārta man palīdz. Kopā būšana ir mijiedarbība, ko var salīdzināt ar planētu riņķošanu ap Sauli, – noteic Mārtiņš.
