Par taisnīgāku attieksmi. Saruna ar Jāni Felsbergu 0
Latvijas Pensionāru federācijas (LPF) Pensiju komisijas vadītājs jelgavnieks Jānis Felsbergs, lejot laimes, izteica cerības, ka 2012. gadā valsts vadītāji būs daudz vērīgāki pret pensionāriem “un mums nebūs jāuztraucas, ka tikai atkal kas slikts nenotiek ar mūsu pensijām”.
– Vai pensionāri šogad dosies protesta gājienos?
– Federācijas valdes sēdē, kad pieņēmām LPF jaunos statūtus, spriedām – principā varētu iet un rīkot manifestācijas, bet mūsu valsts politikā neredzam nevienu īsti sociāldemokrātisku partiju, kam patiesi rūpētu pensionāri. Negribam atbalstīt etnisko opozīciju, tāpēc nolēmām – iesim tikai ļoti lielas nepieciešamības gadījumā.
Izmantojam citas metodes, kā par sevi atgādināt – rakstām atklātas vēstules, rezolūcijas ar konkrētiem priekšlikumiem, tiekamies ar labklājības un veselības ministrēm, politiķiem. Ja mēs klusētu un neko neteiktu, vieglāk būtu pensionāriem kaut ko neiedot vai noņemt nost. Uzturam tādu atmosfēru, ka politiķiem ar mums ir jārēķinās.
– Vai pensionāriem dzīve tāpat būs satraukumiem pilna?
– 2011. gadā uztraucāmies, kas notiks ar piemaksām. Vai turpmāk tā būs 70 santīmu par darba gadu vai tomēr mazāka? Vai lielajām pensijām piešķirs vai tomēr ne? Gada nogalē paziņoja, ka arī nākamgad viss paliks pa vecam. Bet to vajadzēja izdarīt laikus, lai pensionāriem nav jādzīvo stresā.
Mums jau tāpat pietiek uztraukumu par cenu celšanu pārtikai un pakalpojumiem, tagad arī nekustamā īpašuma nodoklim. Izlūgties pašvaldības atlaidi – tā ir problēma un ne visiem to piešķir.
– Kādas vēlmes LPF pārstāvji izteica labklājības ministrei, tiekoties ar viņu ministrijā?
– Lūdzām skaidrot valdībā atšķirību, kāda pastāv starp Latvijas un tepat kaimiņos dzīvojošajiem Lietuvas un Igaunijas pensionāriem. Tur visiem vecajiem cilvēkiem faktiski ir bezmaksas valsts veselības apdrošināšana.
Igaunijā par medicīnas pakalpojumiem un kompensējamām zālēm nekas nav jāmaksā. Latvijas pensionāriem no savas kabatas jāsedz visa summa par zobārstniecību, bet pacienta līdzmaksājums par ārstēšanos ir lielākais Eiropas Savienībā.
Es pats veselības aprūpei, arī operācijai un zālēm kopā vienā gadā esmu izdevis 800 latu. Mēs novecojam un sākas slimības, kuras izārstēt nevar, bet aizkavēt to attīstību var.
Kolēģei pensionārei vīrs naktīs nevar gulēt, nežēlīgi sāp gūža. Pieraksts rindā uz valsts apmaksātu operāciju pēc diviem gadiem. Šodien operāciju varētu veikt, ja šai ģimenei būtu tūkstoš latu, ko maksāt – tāds ir līdzfinansējums operācijai. Acs kataraktas operācija maksā 500 latu. Ja nevari maksāt, gaidi divus gadus rindā, bet tad līdzmaksājums būs tikai 27 lati. Šī sistēma ir nesaprotama un pensijas vecuma cilvēkiem traģiska.
Ministre mums jautāja, vai piemaksu vajag arī pensijai, kas ir četrus tūkstošus latu liela. Zinot, ka tā ir Valsts prezidenta pensija, mēs solīdi klusējām. Bet federācijā spriedām, ka robeža, līdz kurai piemaksas nepieciešamas, ir 300 lati uz papīra. Kad atvelk nodokļus, uz rokas paliek 265 lati. Tā ir pensija, ar kuru var eksistēt. Daži “eksperti”, kuri paši nav pensionāri, min, ka 185 lati – tā jau esot liela pensija.
– Kādas cerības saistāt ar jauno gadu?
– Ceram, ka politiķu attieksme būs taisnīgāka, jo koalīcija sevi deklarējusi kā taisnīguma koalīciju. Bet jau tagad redzam, ka jaunajā gadā ierēdņiem tiks daļēji apmaksāta veselības apdrošināšana, atcelti prēmiju ierobežojumi. Ja pensionāriem nevar indeksēt pensijas, tad nav taisnīgi, ka ierobežojumus atceļ citiem.
Vācijā autorūpniecībā krīzes laikā valdība neatbrīvoja strādniekus, bet visus pārformēja uz pusslodzi, viņi strādāja tikai četras stundas dienā un saņēma attiecīgi mazāku algu. Taču valsts nolēma, ka sociālā nodokļa starpību līdz pilnai algai piemaksās valsts, lai nākotnē, dodoties pensijā, šie cilvēki neciestu krīzes laika drastisko lēmumu dēļ. Uzskatu, ka tā ir tiesiski atbildīga rīcība.
– Aptauja liecina, ka 69% mūsu iedzīvotāju ir pārliecināti, ka par viņiem vecumdienās parūpēsies valsts, maksājot pensiju.
– Valsts ļoti slikti izglīto savu tautu. Nav sistēmas, kas ikvienu mājsaimniecību nodrošinātu ar nepieciešamo informāciju. Arī pensiju jautājumos iedzīvotāji neorientējas.
Saviem bērniem skaidroju – jums jāiet protestēt, ja palielinās pensijas vecumu vai atcels priekšlaicīgo pensionēšanos, jo tā ir jūsu, pašreizējo darbinieku, problēma. Viņi nesaprot, kāda šiem lēmumiem vēlāk būs ietekme. Gados jaunākiem cilvēkiem šķiet, ka vecums vēl tālu un pensiju lietas viņus neskar.
Pensionāri šodien vairs nav viendabīga masa, kā tas bija agrāk. Ir tādi, kas saņem tūkstošus, tomēr vairākums – 85% – joprojām ir mazo pensiju īpašnieki. Vidējā pensija kopā ar piemaksu valstī ir 185 lati. Taču, piemēram, Daugavpilī, kas ir liela rūpnieciska pilsēta, vidējā pensija ir par 20 latiem mazāka nekā Rīgā un par 40 latiem mazāka nekā Ventspilī. Šī atšķirība tiek ignorēta.
– Tomēr senioru organizācijas gan pašas cīnās, gan vēl citos uztur optimismu.
– Par to vecāko paaudzi var tikai apbrīnot. Rudenī, aicinot Zemgales novada pensionāru biedrības uz gadskārtējo konferenci, vieni stāstīja, ka viņiem paredzēta pensionāru lielā balle, citiem pašvaldība piešķīrusi autobusu ekskursijai.
Jelgavas pilsētas pensionāru biedrība, kurā pats darbojos, vasarā atklāja dienas centru “Sadraudzība”, kur tiekamies dažādu paaudžu pārstāvji. Jelgavas amatu skolas skolēni mums māca apgleznošanu, vidusskolēni – kā strādāt ar datoriem. Studenti vada angļu un vācu valodas kursus. Protams, paši pensionāri arī vada nodarbības dažādos pulciņos, kuru mums pavisam ir 24. Grāmatu draugi, tējas pulciņš, čaklo roku, arī vingrošanas, peldēšanas, nūjošanas un kādi tik vēl ne! Mums ir enerģiska vadītāja Marija Kolneja, kas neļauj biedrības pensionāriem palaisties slinkumā.
