Cik stipri esam, lai pastāvētu? Ingrīdas Burānes kultūras pieturzīmes 10
Autors: Ingrīda Burāne, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Mākslas vēsturniece Ingrīda Burāne dalās novembrī piedzīvotā kultūras ceļojuma iespaidos.
Novembris ir Latvijas valsts dzimšanas diena, izceļot mūsu neatkarības tapšanas, pastāvēšanas, esības un nākotnes jautājumus. Tāpēc aizvien norises svētku gaismā, svinību ziedos, sveču liesmiņās Lāčplēša dienā Daugavmalā un 18. novembrī pie Brīvības pieminekļa it kā skaidrāk iegaismojas darītais, darbdienās paveiktais un ikdienas gaitās turpmāk neatliekamais. Faktiski jau nav nošķirami svētki no tajos ieguldītā, tāpat kā ar mīlestību, saskaņu, savstarpēju cieņu darīts darbs pats kļūst par svētkiem. Savstarpējas pievilkšanās un papildināšanās mirkļu, stundu, gadu piepildījums.
Mākslinieku iekšējā brīvība – arī nebrīvē
Cēsu vēstures un mākslas muzeja plašajā izstāžu zālē atklājām aizraujošu ekspozīciju “Ingus no Vecpiebalgas” (2023. gada 16. novembris – 2024. gada aprīlis). Tā dod iespēju iepazīties ar Induli Zvagūzi (1928–1994) un viņa darbiem. Vienu no māksliniekiem, kurš ar visām saknēm piederīgs Cēsu novadam. Dzimis Vecpiebalgā, ar tās skaistumu azotē devies pasaulē, lai mācītos un darītu lielus darbus. Kā kārtējā it kā nejaušība nāca ziņa, ka dienu iepriekš Piebalga iekļauta Nacionālajā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā.
Pārdomāti un rosinoši bagātajā ekspozīcijā (mākslinieks Dainis Andersons, viņš arī izstādes plakāta autors) pirmo reizi vienkopus sakārtoti Induļa Zvagūža glezniecības un grafikas darbi – eļļas un akvareļa gleznojumi, grafikā – zīmējumi, grāmatu ilustrācijas (atšķirīgos tehniskos risinājumos), uzmetumi, skices – vairāk nekā simts lapas, audekli, vairāk nekā 40 poligrāfiski iespiestas grāmatas, kurās daudzi apmeklētāji atpazīst savas pirmās bērnības atmiņas. Tā ir mākslinieka gara pasaule, kuru viņš kopis, veidojis, saudzējis kopš studiju gadiem Latvijas Mākslas akadēmijā un visu savu radošo mūžu.
Novembrī atceramies, godinām, pētām un emocionāli atklājam tās personības, kuras veidojušas un veido Latvijas vēsturi un kultūru šo jēdzienu plašā nozīmē. Mākslinieks Indulis Zvagūzis un viņa kursa, laika biedri – Rita Valnere, Aleksandrs Stankēvičs (izstādi ievada skaists viņa 1964. gada Ingus portretējums), Uģis Mežavilks, Edgars Iltners un daudzi citi okupācijas gados ar mākslu, sabiedrisko darbību, stāju un uzskatiem pauda neatkarīgās Latvijas skaistuma ideālus. Tos turēja tīrus un nozīmīgus, lai domas skaidrība un amata prasmes ļautu saglabāt cilvēcību, sapņus un pilnības meklējumus.
Tādā lūkojumā 20. gadsimta Latvijas mākslas vēsture vēl nav pietiekami apzināta, iepazīta un sajusta. Un katrs solis par vērtīgu pieņemams, jo tā bija paaudze, kura bija solidāra, kura literatūrā, mūzikā, teātra, kino un visos mākslas veidos nāca ar dziļu elpu – jaunu mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu pieteikumu, izvērsumu un spēju ārējā nebrīvē saglabāt iekšējo brīvību.
Ar atbildību un cieņu gatavojamies latviešu grāmatniecības piecsimtgadei, kas apritēs 2025. gadā. Ir sakārtotas un atklātas vairākas tēmai veltītas ekspozīcijas Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, novadu muzejos. Arī Induļa Zvagūža izstāde atšķir jaunu lappusi mūsu grāmatniecības vēsturē. Viss mākslinieka mūžs bija saistīts ar vizuālā lasījuma veidošanu, rūpēm par grāmatas ārējo ietērpu savu un citu mākslinieku veikumā. Tas nopietni studējams, kontekstā ievietojams. Tāpat vēl līdz pamatiem apzināmi zīmējumi laikrakstos un žurnālos.
Domāju, ka jaunatklāsmes prieks, zināšanas, satikšanās ieviļņos katru, kurš tiecas pēc skaistuma un jūt sevi piederīgu Vecpiebalgai, Cēsīm, Latvijai. Paldies mākslinieka meitai Ilzei Zvagūzei-Parsons, kura darbus rūpīgi glabājusi, bijusi vērienīgās ieceres rosinātāja, darbu koordinētāja un būtisks palīgs visiem izstādes tapšanas procesā iesaistītajiem. Parāds tēvam par laimīgo bērnību atdots. Kā blakus motīvs māksliniecisko zināšanu ieguvei pētniekiem, interesentiem, skatītājiem vēl viena aksioma – ar katru soli svētkos vai ikdienā, kad kopjam, veidojam, stiprinām savas ģimenes, mēs ceļam, nostiprinām saknes un nākamības galotnes, kas audzēs savu valsti.
Cik stipri esam, lai pastāvētu?
23. novembrī Dailes teātrī, kā jau aizvien, atzīmējām Eduarda Smiļģa dzimšanas dienu un gadskārtējo “Spēlmaņu nakti”. Ar tradicionālām un ne tik tradicionālām pasāžām, ar pārdomātiem un nepārdomātiem lēmumiem, izteikumiem, nominācijām, ar ikgadējām diskusijām, ko vajadzēja, kā vajadzēja, kas ielīksmoja un kas šķita nepieļaujami mūsu šaurajā, reizēm visai provinciālajā lūkojumā uz kopsakarībām. Rakstu šīs rindas Ukrainas kara 649. dienā. Nāves, baiļu, izmisuma, neatgriezeniski sašķeltu dzīvju, personīgo un valsts neparedzamības trauksmes 649 dienas. Godīgi cilvēki nostājušies katrs savas sirdsapziņas pamatos.
Latvijas valsts vārdos un darbos paudusi un pauž atbalstu brāļiem ukraiņiem, mūsu izvēle skaidra. Tāpēc vairāk nekā nepieņemami ir aplausi valsts sponsorētā ceremonijā dziesmiņai, kuras radītājs arī izdarījis izvēli – kalpot, stiprināt, sadarboties ar Putina režīmu. Pirmā doma farsa situācijā – cik stipri esam, lai pastāvētu, nenogurtu ikdienas materiālo un garīgo paviršību, strīdu, kopsakarību ignorēšanā.
Vai katrā savā solī atceramies latviešu uzņēmēja, profesora, zemessarga Jura Ulmaņa viedumu: “Ja mēs parādīsim, ka mūs var salauzt ar pusotru gadu ilgu karu, tad tas būs signāls krieviem turpināt agresīvo politiku. Un arī skaidrs plāns, kā iekarot nākamās valstis. Un diemžēl to vidū būsim arī mēs.” Reizēm tā vien šķiet, ka daudzi sāk piemirst, ka tiešām dzīvojam kara apstākļos. Visās nozīmēs un neparedzamos veidos.
Zīmes “Māxlas Žurnālā”
30. novembrī neticami priecīgs ceļojums uz mākslinieces Lindas Lūses galeriju “Istaba”. Jaunais, uzņēmīgais izdevējs, grāmatu kolekcionārs, dzejnieks Valters Dakša savai mēnešraksta “Avīzes Nosaukums” komandai piepulcinājis Zīli Ziemeli, Agnesi Čemmi, Martu Madaru Grantiņu, Gundegu Eveloni, Jāzepu Bikši, vēl citus rosinātājus, darītājus, atbalstītājus, un Latvijā ir tapis jauns kultūrai veltīts iespiests izdevums – “Māxlas Žurnāls”.
Sen nepieciešams, gaidīts, nozīmīgs notikums. Jaunais izdevums būs iknedēļas, katrs laidiens veltīts vienam māksliniekam. To iespējams abonēt, tādā veidā iegūstot 300 laidienus, kuros atklāsies mūsdienu mākslinieku kopaina, jo viens no būtiskiem jauno censoņu iekšējās motivācijas pamatojumiem – kultūras mantojuma saglabāšana.
Pirmās žurnāla lappuses atvēlētas māksliniekam Mārim Subačam. Gudrs lēmums un skaistas lakoniskā grafiķa atziņas zīmējumos, vārdos. Saturiskā jēga – zīme. Valsts dzimšanas dienas mēnesis paliek kā zīme – izaugusi jauna paaudze, kura grib kopīgi svinēt svētkus un prot kopīgi strādāt.
