Bruno Javoišs: Par Stūra māju “no iekšpuses” 0
Lasot jūsu avīzē publicēto Pētera Korsaka rakstu “Stūra māja kā vēstures liecinieks” (“KZ” 2014. gada 28. oktobrī), mani pārņēma divējādas izjūtas. Pirmā: šī celtne būtu “jānoslauka no zemes virsas”, jānojauc tā, lai akmens uz akmens no tās nepaliktu, no visām Latvijas malām jāsasauc dievturi attīrīt būvbedri no piesūkušos asiņu auras, apkārt jāuzceļ augsts, necaurredzams žogs ar uzrakstu “Ieeja uz visiem laikiem aizliegta”.
Otrā: šī taču ir viena no greznākajām manas Rīgas centra ēkām! Vai tā vainīga, ka krievu un vācu okupāciju laikos te bija ieperinājies ļaunums? Tā pati “Pētera Korsaka vēsture” liecina, ka viena no abām varām nepilnu četru gadu laikā šeit nepaspēja pat īsti saknes zemē ielaist, toties otra pa pārpilniem četrdesmit salapoja un ar saviem staipekņiem apvija visu manu zemi. Šī māja bija tas melnais stūris, kurā okupantu sarkanais milzu zirneklis no dažādiem tīkla sektoriem ievilka tos, kas mēģināja viņa tīklu saraustīt un no tā atbrīvoties.
Šodien šis zirneklis ir prom, tīkls saraustīts un stūris izgaismots. Vēl vairāk – pāri pagalmam, no kura sagūstītie tika ievesti pazemes pagrabos, uz debesīm traucas liels un lepns valsts karogs (sirsnīgs paldies idejas autoram un tās īstenotājiem!), pirmajā stāvā lieliski iekārtots muzejs. Prieks par jauniešu – gidu profesionalitāti ekskursiju vadīšanā. Prieks par to, ka valsts nolēmusi šo muzeju saglabāt un tālākattīstīt.
Taču vislielākais prieks par Pētera Korsaka ieteikumu Latvijas valstij augšējos stāvus iedalīt nacionālpatriotiskām organizācijām. To uzskaitījums ir visai iespaidīgs, lai piepildītu visus piecus stāvus. Raksta “Stūra māja kā vēstures liecinieks” otrā puse mani galīgi pārliecināja – šai 50 gadus visu Latviju biedējušajai ēkai jāatdod dzīvība! Pa tām pašām durvīm, pa kurām Jāņa Rožkalna fotogrāfijās redzam zogamies ārā drūmas un draudīgas sejas, jāiet un jānāk atdzimušās Latvijas jaunatnei. Šim namam jākļūst par sanošu bišu stropu, no kura izstaro prieks un degsme izkliedēt pagātnes šaušalīgās ēnas. Vienīgi pirmajam stāvam būtu jāpaliek ar atsevišķu ieeju. Ja pienāks brīdis un kāda komisija lems par telpu sadalījumu, sevišķa uzmanība būtu jāpievērš ģenerāļa Bolšteina kabineta jaunā saimnieka izvēlei. Šai mājā vēsturiska ir ne tikai pati celtne. Te sava vēsture ir katram atsevišķam kabinetam, katrai (pat trepju) telpai. Kas attiecas uz ēkas ārējo noformējumu, domāju, ka par to būtu jālemj Rīgas māksliniekiem un arhitektiem. Tas jau nav galvenais! Pēteris Korsaks pamatoti raksta, ka diez vai Latvijā atradīsies ģimene, kuras piederīgie nebūtu cietuši no okupantu represijām. Šim namam “uzmanības piesaistīšana” nez vai ir vajadzīga. Latvieši taču agrāk tam gāja apkārt ar līkumu. Tagad ies taisni. Bet ārzemnieki lai pajautā rīdziniekiem, ar pirkstu parādīs.
Bruno Javoišs, Nacionālās pretošanās kustības dalībnieks, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris
Redakcijas piezīme: Raksta autors par Latvijas brīvvalsts karoga pacelšanu 1963. gadā Rīgas Radiotornī Stūra mājas pagrabos pavadīja astoņus mēnešus un tika notiesāts uz septiņiem gadiem Krievijas stingrā režīma koncentrācijas nometnēs.
