Par spīti ērkšķiem – baleta kurpēs Saruna ar baleta solisti Anniju Kopštāli 1
Latvijas Nacionālā opera un balets sāk jaunu tradīciju – augustu veltīt baleta mākslai un rādīt skaistākos klasiskā un neoklasiskā baleta uzvedumus. Un viss sāksies trešdien, 10. augustā. Pirms izrādēm priecīga vēsts – soliste Annija Kopštāle, kura februārī 5. Dienvidāfrikas starptautiskajā baleta konkursā Keiptaunā ieguva zelta un bronzas medaļas, jūlijā tāda paša kaluma balvu pārveda no 5. Stambulas starptautiskā baleta konkursa. Visu Latvijas balerīnu vidū tieši Annija Kopštāle var lepoties ar skaitliski vislielāko dalību starptautiskos konkursos.
– Kā tavām acīm pasaulē izskatās Latvijas balets?
– Mūsu dejotāji ir ļoti augstā līmenī, bet pasaules mērogā Latvijas balets diemžēl nekotējās tik augstu. Mūsu valsts nevar atļauties pašus spilgtākos pasaules topa horeogrāfus, kas veido jaunākās, svaigākās, interesantākās horeogrāfijas, kaut arī, protams, mūsu horeogrāfi ir radoši un talantīgi. Varbūt arī pašas Latvijas vārds šajā mākslā vēl nav tik piesaistošs. Lielākā vaina apstāklī, ka valsts nespēj apmaksāt žilbinošus un vērienīgus iestudējumus, jo publika jau gaida arī visdažādākās ekstras. Pasaules slavenāko baletu izrādēs mirdz ne vien dejotāji, bet arī dažādi spoži briljanti katrā skatuves stūrī. Varbūt jūtams arī tas, ka mums trūkst vīriešu dejotāju gan kordebaletā, gan solistos. Tam cēlonis savukārt arī modes tendencēs, vīriešu pasaulē balets nav tik populārs un interesants kā sports.
– Pašai ceļš uz baletu bijis gluds vai grumbuļots?
– Ērkšķains gan. Agrā bērnībā krustmāte ievēroja, ka staigāju mājās uz purngaliem un ieteica mammai vest mani uz baleta skolu. Bet pēc tam riņķī bija daudz cilvēku, kuri brīdināja – tev nekas neizdosies, tālāk par kordebaleta pēdējo līniju netiksi, tu nevienam šeit nepatiksi, brauc projām momentā… Bet, ja man saka – nevari! – ieslēdzas spīts. Nē, ko es vēlos, to darīšu un varēšu. Un tagad esmu soliste.
Pilnu interviju lasiet 9. augusta “Kultūrzīmēs” vai e-izdevumā.
