Ar spēku un sāpēm. Ingrīdas Burānes jūnija kultūras ceļojums 4
Ingrīda Burāne, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Vasara ir ceļojumu laiks. Patiesībā jau visa dzīve ir viens vienīgs ceļojums. Pa šaurām dumbrāju taciņām, pa spozmes piesūcinātiem operu namiem, pa savas apziņas krēslainajiem nostūriem vai lielveikalu dienišķo burzmu. Visas šīs un visas nekad fiziski vārdā nenosaucamās ceļojumu iespējas ir tikai katra paša izvēles ziņā.
Varbūt vajadzētu rakstīt par aizvadītā mēneša tālāko pārlidojumu. Uz Neapoli, Pompejiem, Sankarlo teātri, viesošanos Gaetāno Doniceti “Annas Boleinas” galmā un rakstnieka Aksela Muntes namā ar fantastisko tēlniecības darbu kolekciju un brīvo elpu, kad klints virsotnē skats pāri līcim var klīst cauri mākoņiem, citām virsotnēm un, atgriežoties sevī, atjauno spēkus. Patiesībā tā bija tāda sena iecere, varbūt sapnis, kurš iemājoja agrā bērnībā, kad izlasīju un atkārtoti esmu pārlasījusi ārsta memuārus – “Grāmata par San Mikelu” (A. Gulbja izdevums, 1935). Taču katram ir savi bērnības sapņi, un varbūt tas arī cilvēka dzīves viens no galvenajiem uzdevumiem – tos piepildīt savas reālās dzīves laikā.
Varbūt vajadzētu rakstīt par Latvijas Mākslas akadēmijas 2023. gada diplomandu izstādēm. Šogad diplomus ieguva 186 jaunie speciālisti. Daļēji viņu darbi redzami “Piektajā LMA diplomandu izstāde”, kuras plašākās ekspozīcijas iekārtotas Kalpaka bulvārī 13 un Kronvalda bulvārī 4, kā arī vairākās solo skatēs citviet Rīgā. Mulsina tikai izstādes nosaukums “piektā”, ja skaidri zināms, ka regulāri šādas ekspozīcijas atklātas jau iepriekšējā gadsimta otrajā pusē. Un katrā ziņā apmeklētāji līdz 7. jūlijam var droši doties uz abām LMA ēkām, jo nevajadzēs apskatīt diplomandus, bet varēs redzēt viņu darbus. Vērtēt ekspozīcijas pāragri, kā veidosies jauno mākslinieku izaugsme, to noteiks tikai viņu pašu izvēle: brist krustcelēm piesātināto personības un rokraksta veidošanas taciņu vai drāzties pa dzeltenās preses lētajiem lielceļiem. Ārpus izstādēm, protams, ir mākslas vēsturnieku sarūpējums rakstiskā izklāstā. Loģiski, jo šī studiju virziena saturs, manuprāt, stipri tālu no radošas augstskolas iespējām un uzdevumiem. Būtu pārrunājams, analizējams un citām olektīm samērāms, jo vairāk tāpēc, ka Mākslas vēstures un teorijas nodaļai nākamo rudeni 65 gadi kopš darba iesākuma. Mainījušies katedras pedagogi, ideoloģiskās klišejas, studenti, bet aroda apguves principi un jēga, manuprāt, iecietējusi.
Varbūt vajadzētu rakstīt par daudziem spēcinošiem dizaina atklājumiem, eksperimentiem un piedzīvojumiem aizvadītajā mēnesī, bet negribu aizmirst, ka jūnijs ir arī Latvijas sāpju mēnesis. Pagātnē (kura joprojām dzīva!) – 14. jūnijs – un šodienā ar Ukrainas kara klātesamību, tiešu realitāti vai ikviena līdzpilsoņa nostājā, rīcībā.
Māksla uzrunā personiski
Vairākas mākslas izstādes uzrunāja nepārejoši. Iespējams, visspēcīgāk un sāpīgāk – divi pieredzējumi. 10. jūnijs, kad izskanēja Osokina Brīvības festivāla Ukrainai noslēguma koncerts. Jau esmu minējusi, ka mākslu saskaršanās, apvienošanās, saplūšana ir viena no raksturīgākajām mūsdienu mākslas pazīmēm. Tiesa, ja sintēze ir pārprasta, neatbilstoša iecerei, formāla, tad sāpes vien no tāda spēku kopojuma. To nekādā ziņā nevar attiecināt uz redzēto un dzirdēto Vāgnera namā. Tik organiski vienojās ukraiņu (no Kijivas, Harkivas, Irpiņas) un Latvijas bērnu (Rīgas Ukraiņu vidusskola, O. Kalpaka Rīgas Tautas daiļamatu pamatskola) zīmējumi, mūsmājās patvērumā atbēgušo ukraiņu sieviešu fotoportreti un mākslinieka Edmunda Kalniņa instalācija “Laiks”. Vides objekta iecere māksliniekam radās to spēcīgo emociju iespaidā, kuras bija guvis koncertā pie Kongresu nama. Darba jēga ietverta paskaidrojumā: jo ilgāks laiks paiet, jo vairāk asiņu tiek liets. Patiesi un vienoti redzamais eksponātu telpā saslēdzās ar notiekošo uz skatuves. Spēks un sāpes vienlaikus – gan Andreja Osokina pirkstos uz melnbaltajiem taustiņiem, gan “Kremerata Lettonica” stīgās, gan Ditas Lūriņas un Larisas Ponomarenko pārdzīvotajās ukraiņu autoru un latvietes Ingas Pizānes dzejoļu rindās. Līdz galam noslīpēts, daudzveidīgs un vērienīgs vakars, ar daudzu brīvprātīgo pūlēm radīts. Apmeklētāju biļešu ieņēmumi tika iekļauti portāla “ziedot.lv” speciālajā kontā – turklāt ziedojumu vākšana Ukrainai vēl turpinājās divas nedēļas pēc festivāla izskaņas. Un citos kontos norit nepārtraukti kopš kara pirmās dienas.
Sāpes par Ukrainu
Otra mākslas izstāde “Mēs uzvarēsim! Переможемо!”, kuru varu tikai pieminēt, bet kuru redzēja simtiem rīdzinieku un viesu – katrs, kurš brauca garām vai klātienē apmeklēja Latvijas Nacionālās bibliotēkas ārtelpu un iekštelpas, kā arī Latvijas Mākslinieku savienības galeriju. Jāsaka liels paldies Igoram Dobičinam un brīvprātīgajiem par sadarbību ar ukraiņu māksliniekiem, veidojot tik sarežģītas un visādā nozīmē smagas ekspozīcijas. Darbu autori bija Ukrainas mākslinieku grupa “TIGOIS project”. Jauni un drosmīgi ukraiņu puiši, kuri savas sāpes un spēku par Mariupoles zaudējumiem izsaka mākslas tēlos – metāla formās, metinājumos, slīpējumos, pulējumos, lādiņos, šāviņu atlūzās un gleznojumos. Vispersoniskāk ieviļņoja lielās metāla galvas bez sejām (tēlnieks Illja Trofimčuks, arī grupas vadītājs). Tik daudznozīmīgs, biedējošs un brīdinošs mākslas tēls.
Cildināms solis Latvijas vēstures izpētē
Par paralēlēm bija jādomā arī 20. jūnijā, kad Latvijas Okupācijas muzejā notika kolēģu Kristīnes Čakstiņas un Riharda Pētersona veidotās grāmatas “Kantāte “Dievs, Tava zeme deg”. Dzejnieks Andrejs Eglītis un komponiste Lūcija Garūta” atvēršanas svētki. Kā aizvien, sērijas “XX gadsimta politiskā vēsture piemiņas vietās” idejas autori un abi īstenotāji strādājuši pamatīgi, lai jaunā laidiena 64 lappusēs un vākojumā ietvertu blīvu, līdz šim neapkopotu informāciju tekstā, fotoattēlos, shēmās, jēdzienu skaidrojumos, ziņās par minētājām personām un citās vērtībās. Nopietns, cildināms solis Latvijas vēstures un mākslas izpētē. Aktuāls un vajadzīgs, jo zeme deg (atšķirīgos veidos un nozīmēs) ne tikai Latvijā. Pēc speciālistu aplēsēm, Ukrainas kara zaudējumi ar nogalināto, ievainoto, bēgļu ceļos aizgājušajiem jau tieši attiecināmi uz 17 miljoniem cilvēku, bet zaudējumi, kuri nodarīti (īpaši pēc Kahovkas dambja pārraušanas) visās jomās – tautsaimniecībā, ekoloģijā, atjaunošanas darbos – vispār nav pagaidām prognozējami. Grāmatas it kā atturīgais tonis un struktūra tikai paspilgtina izklāsta faktu emocionālo iedarbi un nozīmīgumu. Jau tagad var droši teikt, ka tā ir un būs aizvien vajadzīga katram kultūras cilvēkam, mūsu vēstures pētniekam. Skaista velte Andreja Eglīša un Lūcijas Garūtas kantātei, kura tapa 1943. gadā, abiem māksliniekiem piedaloties Kuldīgas draudzes izsludinātajā sacensībā “Latvju lūgšana”. Jāpievienojas viedā rakstnieka Valtera Nollendorfa vārdiem: “Un tā vien liekas, ka Andreja Eglīša pravietiskie vārdi un Lūcijas Garūtas majestātiskā mūzika – savam laikam radīti, vēl aizvien ir laikmetīgi. Brīdinājuma vārdi. Spēka vārdi, Ticības vārdi. Arī ukraiņu tautai. Arī – atkal un vēl aizvien – mūsu tautai. Un – pasaulei.”
Dziesmu un deju svētku nedēļa – Spēka un Gaismas avots. Veldzējamies!
