Par solistiem un koristiem no Baha līdz mūsdienām – skan katra ķermeņa šūna 0
Ingrīda Burāne, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Mākslas vēsturniece Ingrīda Burāne raksta par vasaras izskaņā piedzīvotajiem kultūras piedzīvojumiem.
Kad Ivetas Apkalnas pirksti solokoncertā lika ievibrēties 140 gadus seno Rīgas Doma ērģeļu stabulēm un plēšām, kad daudzveidīgā un emocionāli piesātinātā Mākslinieces izvēlēto skaņdarbu atklāsme no Baha līdz mūsdienām ļāva visā smalkumā un varenībā ieskanēties arī Māra Sirmā vadītajām Valsts akadēmiskā kora “Latvija” dziedātāju balsīm, tad skanēja katra ķermeņa šūna, izdzīvojot, saplūstot un atjaunojoties solistes un koristu tembrālajā krāsainībā.
Jau vēlāk, iespaidus un sajūtas sevī auklējot, atgriezos pie sen aizsāktu mudžekļu šķetināšanas, cik dažādi, reizēm neizprotami, emocionāli daudzveidīgi – gan sadzīves sarunās, gan gudrās grāmatās – tiek runāts par solista un korista vietu, nozīmi, dublēšanos, reproducēšanu, individuālo un nozīmīgāko.
Aizvien it kā tiek runāts par to, ka ir autori, kuri strādā vienatnē, un autori, kuri rada tikai kopīgajā sasaistē. Var būt, ka fiziskajā laikā tā arī ir, ka rakstnieki pie saviem galdiem un gleznotāji savās darbnīcās ir vieni, it kā vieni, bet, līdzko darbs nokļūst sabiedriskajā telpā, tas vairs nav individuāls, it kā nav. Ikviens darbs iekļaujas kādā kontekstā, kopumā, saplūsmē. Paša autora. Paaudzes. Žanra. Izteiksmes veida. Ekspozīcijas telpas. Pēctecības. Pilsētas. Valsts. Eiropas. Un tā bez gala. Varbūt tāpēc aizvien vairāk sliecos domāt, ka arī solisti un koristi ir veselums, tādā ļoti plašā un dziļā nozīmē. It kā sen zināma patiesība, bet aizvien no jauna izdzīvojama, pārbaudāma, sajūtama.
Radošums kā brīvības forma
Par individuālo un kopīgo domāju arī Mālpils Kultūras centra gaišajā izstāžu zālē, kur iekārtota mākslinieces Intas Celmiņas soloizstāde “Pirmatnība” (25. augusts–17. oktobris). Ilgi dzīvojos ar jaunatklāsmēm uz audekliem, arī pašas gleznotājas līdzšinējā melodiskumā, kas skan pirmreizējos opusos. Izstādes pieteikumā viņa raksta: “Iedomājieties mākslas pirmsākumus, kad viss sākas ar vienkāršām domām un tīrām sajūtām par pasauli. Izstāde atgādina par laiku, kad pirmās emocijas tika izteiktas ar prieka pilniem zīmējumiem akmenī vai gleznojumiem alās.” Jā, izstādes darbi un Meistares roka ir tik pārliecinoši gan lielformātā, gan mazākos darbos (sienu ailās ievietoti atbilstošos formātos radīti darbi, izstādi māksliniece esot gatavojusi gadu, un to jūt – tik nopietni un atraisīti vienlaikus!), ka prieks, vieglums, radošums kā brīvības forma pludot pludo, plūst un pārtop jaunā pieredzē katram, kurš sajūt krāsu kā iedvesmas avotu. Patiesi saviļņoja Intas Celmiņas solistes un koristes būtība.
Māka rast kompromisus
14. septembrī, dienu pirms Jāzepa Pīgožņa (1934–2014) 90. dzimšanas dienas, Preiļu kultūras namā notika desmitās Jāzepa Pīgožņa balvas Latvijas ainavu glezniecībā pasniegšanas ceremonija. Jau desmit gadus notiek šis vērienīgi iecerētais notikums, kas vēsturē saglabāsies deviņos pagaidām publicētajos katalogos. Tie rāda Latvijas glezniecības vienu daļu, ne stiprāko šajā žanrā. Desmit gados esmu bijusi gan soliste, gan koriste: strādājusi žūrijās, iekārtojusi ekspozīcijas, rakstījusi katalogu priekšvārdus un izstāžu atklāšanas un balvu pasniegšanas ceremoniju runas, bijusi konsultante un palīgstrādniece. Šķiet, lielākais pieredzes guvums pagaidām ir māka rast kompromisus. Pieļaujamus kompromisus un arī nepieļaujamus lēmumus, lai no solistes pārtaptu koristē. Šogad nozīmīgi likās atcerēties labu kolēģi Latvijas Mākslas akadēmijā un Latvijas Mākslinieku savienības sabiedriskajā darbā, gleznotāju Jāzepu Pīgozni.
Tāpēc devītā kataloga ievadvārdos ietvēru mazu pērlīti no garās un skaistās atmiņu virtenes: “Bieži vien redzes ainā ataust 1997. gada 13. septembra diena, kad notika Jāņa Jaunsudrabiņa un viņa sievas Natālijas Štepleres pārapbedīšana Latvijā. No Doma baznīcas pēc piemiņas dievkalpojuma, nesot krusta zīmi, pirmais iznāca Jāzeps Pīgoznis, lai ievadītu vislatviskākā rakstnieka un mākslinieka ceļu atpakaļ uz dzimto Neretu, Ķišķu kapiem. Starp ļaužu simtiem stāvēju tieši iepretim baznīcas durvīm. Bijām tuvu viens otram, acu skatieni satikās. Mirklis ar mūžības elpu. Kaut kas dziļi notrīsēja, novibrēja, palika neaizmirstami – simboliska trimdas rakstnieka un okupācijas gadu mākslinieka satikšanās. Tā bija Jāzepa stājā, gaitā un uzticībā, savienībā ar Jāņa Jaunsudrabiņa nemirstīgo vēlējumu “Piemini Latviju!”.”
Varu tikai piebilst, ka tobrīd Jāzeps Pīgoznis bija gan solists, gan korists. Kā visu dzīvi un savos darbos, ar mīlestību atklājot, rādot Latvijas ainavu profesionāli pamatoti un piepildīti. Tas liek ļoti nopietni domāt par balvas pastāvēšanas jēgu, nākotni un organizatoriskajām iespējām, uzdevumiem.
Valmieras teātris – funkcionālā un estētiskā simfonijā
Vēl patiesus mākslas pastāvēšanas, esības, vokalīzes brāzmojuma brīžus piedzīvoju Valmierā, kad 10. septembrī izstaigāju, iepazinu, izbaudīju atjaunoto teātra ēku un vēlāk noskatījos pirmo izrādi Apaļajā zālē. Kā pēc tam teicu teātra direktorei Evitai Ašeradenai, viņa un viņas vadītā komanda, projekta veidotāji, īstenotāji, katrs teātra darbinieks (izturība visu sarežģīto pārbūves laiku!) var būt patiesi lepni par paveikto. Teātris burtiski staro funkcionālā un estētiskā vienībā, labskaņā, simfonijā. Ārtelpā ēkas Jaunās zāles izvirzītais apjoms uzlūkojams kā jauns vides objekts ar augstu māksliniecisko vērtību. Tēlnieka Āra Smildzera plastiski veidotā un gleznieciski piepildītā fasāde ir objekts, kurš rosina domāt plašāk – ko nozīmē dzīvot labu dzīvi. Ja uz teātri dodas no Tērbatas ielas puses, tad fasādes rūsinājuma un izvirzījumu gaismas spēles sabalsojas ar Svētā Sīmaņa baznīcas ķieģeļu senatnīgumu, tiesa – citā tonalitātē. Kopumā Valmierai un visai Latvijai tagad ir vēl viens garīguma centrs: baznīca, muzejs ar daudzbalsīgo “De Woldemer” gaismu (lieliskais profesoru Ingūnas Eleres un Holgera Elera biroja “H2E” orķestrējums), teātris un iepretim – Aivara Vilipsona “Krodera ābele”. Tātad – četrstūris. Šķiet, nav jāpaskaidro, ka četrstūris gandrīz vienmēr tradicionāli ir pamatu forma. Viena no versijām – tā arī ir laba dzīve: uz drošiem un stipriem pamatiem būvēt daudzveidīgu, emocionāli piesātinātu, saturiski piepildītu, aizvien možu, jaudīgu garīgo dzīvi.
Rakstu šīs rindas Ukrainas kara 935. dienā. Būtu bezatbildīgi vēl kaut ko dainot par nežēlību vai sāpēm. Trešais pasaules karš skar katru: gan solistus, gan koristus. Tiešā vai netiešā veidā. Kārtējo traumu piedzīvoju, kad ieskatījos acīs cilvēkiem, kuri Ļvivas baznīcā atvadījās no Krievijas gaisa uzbrukumā 4. septembrī iznīcinātās Jaroslava Bazileviča ģimenes. Dzīvs palika tikai tēvs, nogalināja sievu un trīs meitiņas. Ar prātu to nevar ne saprast, ne pieņemt. Tāpat kā ar prātu nevar saprast un pieņemt, kā Latvijā var ilgstoši lidināties Krievijas militāras nozīmes drons, aprīkots ar sprāgstvielām. Tāpēc tik biedējoši reizēm atskaņojumos saklausu rekviēmu daļas “Requiem aeternam” (“Mieru mūžīgo”) un “Lakrimosa” (“Asaru diena”).
Bez liekām emocijām ir skaidrs, ka mūsu pašaizliedzība, izmisums un sašķeltība, noslāņošanās Latvijā turpināsies tik ilgi, kamēr visās jomās iesaistītie politiķi un lēmējinstitūcijas nestrādās ar tādu pašu atbildību, profesionalitāti un iedvesmu kā mūsu vērtīgākie kultūras cilvēki: kā solisti, tā koristi.
