“Tā jums nav vasara, kad atļautais ātrums ir labs.” Par sniegu, stresu un tavu personīgo ātrumu 15
Atis Jansons, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Visam par braukšanu ziemā teiktajam un rakstītajam pašlaik ir milzu rezonanse, diskusijas turpinās un, protams, arī atkušņos nebeigsies līdz īstām pavasara peļķēm. Tādēļ šodien īss ieskats trijās jautājumu grupās.
Par netīrītām ielām un ceļiem
Vismaz puse no sašutuma, neizpratnes, dusmām gada baltākajās dienās tiek bliezta šajā virzienā. Un tas, manuprāt, ir ļoti slikti.
Šādi mēs sajaucam vienā putrā trūcīgu ekonomiku, bieži vien smieklīgas un absurdas politiskas spēles, kuras iespaidot reāli varam tikai reizi četros gados, dabas spēkus un untumus, kurus mainīt nespējam vispār, un savu personīgo atbildību par tā auto drošību, kuru šādos apstākļos esam uzdrošinājušies stūrēt.
Vajadzētu koncentrēties uz pēdējo, nevis šķiest nervu enerģiju skaļi un pa tukšo.
Savulaik aritmētiski pārbaudīju toreizējā Rīgas vicemēra Šlesera rīkojumu – izvest sniegu no Rīgas trīs dienās! Secināju – tas ir blefs. Rīgas ielu platība ir aptuveni 25 kvadrātkilometri jeb 25 miljoni kvadrātmetru.
Ja katru no tiem klāj pusmetru biezs sniegs, tie ir 12,5 miljoni kubikmetru, kurus pēc bargā šefa uzbrēciena mobilizētie maksimāli iespējamie galvaspilsētas tehniskie resursi (65 000 kubikmetru pirmajā diennaktī) spētu pieveikt (strādājot bez brīvdienām) līdz jūlija beigām…
Ja bagāti snigs, neviens un nekad Rīgu pilnībā nenotīrīs. Tāpat kā tādās reizēs nenotīra Ņujorku, Monreālu, Parīzi. Tādēļ nomierinies, pieņem force major un gatavojies braucienam esošajos apstākļos. Vai – padomā par vēl vienu aritmētisku risinājumu. Cik mums to rīdzinieku? Gandrīz miljons?
Ja kaut vai katrs desmitais paņemtu rokā lāpstu uz vienu stundiņu un pārvietotu kādus pāris baltus “kubus”, vai neiznāktu trīsreiz lielāks veikums nekā pašvaldības dienestiem? Bolderājā, kur dzīvoju, ieliņas šoziem ir labā kārtībā tikai tur, kur iedzīvotāji neurkšķ par riebīgo dabu un nīkulīgo varu, pie televizoriem zvilnēdami…
Gatavojies braucienam – ātrums
Tā jums nav vasara, kad atļautais ātrums (vai mazliet virs tā) ir labs. Te jāprot izvēlēties savu ātrumu, kurš bieži būs mazāks par atļauto. Un tas ir grūti, jo vēsu prātu jāizsver vismaz desmit komplekta “vadītājs un auto” parametru.
Kopējais tehniskais stāvoklis, riepas, elektroniskās stabilitātes ierīces (ir vai nav?), piedziņas veids… Braucēja ziemas pieredze, prasme (biežāk neprasme) labot slīdes, prasme paredzēt slidenās vietas, prasme nevis izbailēs šļūkt pa ledu un atsisties, bet palaist vaļā bremzīti, uzstūrēt vismaz divus riteņus uz sniedziņa, kurš vismaz kaut cik tur, un tad bremzēt vēlreiz…
Droša ātruma diapazons uz netīrītas šosejas atkarībā no augstāk minētajiem apstākļiem var būt milzīgs. Labs braucējs ar labu auto neapdraudēs ne sevi, ne citus, joprojām braucot ap 100 km/h. Faktiski varētu vēl krietni ātrāk – mūsdienu riepas un ASC (automātiskā stabilitātes kontrole) labās rokās tādu iespēju dod.
Limitē solidaritātes izjūtas un – galvenais – apstāšanās ceļš, kas uz sniegota ledus aug visiem. Baigi aug. Labu džipiņu, kurš pat ar 150 km/h pa sniega putru brauc kā tramvajs pa sliedēm, no šāda ātruma mierā nedabūt pat 300 metros…
Arī ar diezgan pieticīgu auto meistars var iekļauties vasaras limitos. Tas gan būs ievērojami grūtāk, prasīs koncentrēšanos, nogurdinās. Labs auto un vidusmēra vadītājs (cilvēks bez elementārām zināšanām par auto kustības fiziku, slīdēm, pareizu rīcību kritiskās situācijās)?
Izplatīts un ne tas sliktākais komplekts. Pārvietoties var. Parasti izvēlas par atļauto mazāku kustības ātrumu, tā kļūstot par daudzu apdzīšanas objektu, mēdz par to apvainoties, mēdz saspringt, nogurst, nervozē. Kaut kā galā tiek.
Slikts auto, vecas riepas, trūcīgas iemaņas? Traģisks komplekts, kuru diemžēl sastopam ne retāk par iepriekšējo. Ir ļoti lēns. Un pat tad kā nervu kamols. Nav apmierināts ar sevi, maisās pa kājām visiem citiem. Vienīgais, ko varu ieteikt, – grūtos laika apstākļos nebraukt tālāk par ciema veikalu…
Gatavojies braucienam – distance
Ātrums, kas ievērojami mazāks par braucēju vairākuma izvēlēto, ir bīstams. Taču sevišķi slikts tas ir komplektā ar Latvijā plaši izplatītu sērgu – jebkādas kaut cik saprātīgas distances neievērošanu.
Droša distance starp vienā virzienā braucošiem auto mūsu CSN komentāru izpratnē ir “puse no ātruma”. Tātad – ja 50 km/h, 25 metri. Uz šosejas attiecīgi 90 km/h un 45 m. Vasarai ļoti piesardzīga un prāva atstarpe, taču tādu (gan citā formā – divas sekundes) prasa arī citu Eiropas valstu noteikumi.
Vasarā var iztikt ar atstarpi, kas ir nevis divas sekundes, bet sekojošā vadītāja reakcijas laiks (sāksi bremzēt turpat, kur līderis, apstāsies aiz viņa). Labā formā esošam cilvēkam tas ir ap pussekundi (14 metri, ja ātrums 100 km/h).
Ziemā šāds aprēķins kļūst riskants – priekšējais var nevis vienkārši bremzēt, bet sagriezties, aizķert sniega valni un stāties negaidīti ātri.
Tātad – divi viens aiz otra pārāk cieši un ātri braucoši auto ir bīstami viens otram. Bet divi (vai vairāki) šādi salipuši lēnie ir bīstami ne tikai sev.
Viņi rada nopietnu šķērsli visām labāk sagatavotajām un tādēļ ātrākajām plūsmas sastāvdaļām. Daudziem labiem, normāliem (nepelnīti lamātiem par dullajiem) cilvēkiem, kuri nu nekādi nav vainīgi pie tā, ka kādam auto un (vai) iemaņas pārāk trūcīgas.
Tādēļ – lūdzu! – ja šodien varat braukt tikai lēni, neesiet skopi un ietiepīgi, atstājiet pietiekamu atstarpi apdzenošajam. Paldies, ja sapratāt!
