Uzticēties augstākiem spēkiem? 7
Biju bezpalīdzīgā situācijā, nemitīgi lūdzu Dievu. Laikam uz to mudināja mana griba dzīvot, taču nezināju, kā to pareizi darīt. Lūdzu tā, kā domāju – vēlos dzīvot, turklāt šajā realitātē, savā ķermenī. Vēl nepārtraukti prasīju piedošanu visiem, kuriem es varētu būt nodarījusi pāri vai kuri kaut kāda iemesla dēļ uz mani apvainojušies. To darīju četras piecas stundas dienā. Dzīves alkas bija tik spēcīgas, ka sevī apņēmos – tāpat kā Jēzus, gavēšu 40 dienas un lūgšu Dievu visu laiku, kamēr vien neguļu. Par spīti sliktajai pašsajūtai, mani nepameta stipra vēlme turpināt pretoties likteņa izaicinājumam. Biju gatava neēst vispār un tikai lūgt – neredzēju citu iespēju, jo neviens man tik un tā vairs nevarēja palīdzēt.
Tad mammas māsa novembrī mani uzaicināja uz draudzes Kristus pasaulei dziedināšanas dievkalpojumu. Šai sievietei ļoti uzticējos – viņa, būdama ekstrasense, ik pa laikam mēģināja man noņemt sāpes. Pēdējā reizē, mani ieraugot, viņa iesaucās: “Ārprāts, kā tu izskaties! Tā vien šķiet, ka no tevis pēdējās dzīvības druskas dodas projām!”
Nezinu, vai viņai vajadzēja tā teikt, bet es tiešām biju ļoti sliktā stāvoklī. Piekritu doties uz dziedināšanas dievkalpojumu. Laikam jau nebija ko zaudēt.
Līdzko ierados dievkalpojumā, man tūdaļ kā pupas sāka birt asaras. Piecas stundas, kamēr ritēja dievkalpojums, es nemitīgi raudāju. Vēlāk no dievvārdiem neko neatcerējos, bija sajūta, ka nedzirdēju mācītāja Mārča Jencīša svētrunu. Nevarēju piecelties un vajadzīgajā brīdī nostāvēt kājās – man bija milzīgs nespēks un vājums. To izdarīju tikai pašās beigās, kad mācītājs aizlūdza par zālē esošo cilvēku dziedināšanu. Droši vien būs grūti noticēt, bet tobrīd jutu, ka man pār visu miesu – no papēžiem līdz pakausim – pārgāja karsta strāva, it kā novēlās kaut kāds smagums. Atskārtu, ka man vairs nespiež krūtīs un galvā. Biju kā no jauna piedzimusi. Jau pēc nedēļas traucos uz nākamo dievkalpojumu. Visi, kas mani pirmajā reizē bija sastapuši, teica, ka es izskatoties atlabusi. Tieši tā arī jutos. Gandrīz uzreiz sapratu, ka man nekas vairs nesāp, nespiež, varu viegli elpot.
Ziemassvētku bērniņš
Paklausot paziņu ieteikumam, atteicos no visiem zintniekiem, dziedniekiem un no ezoteriskās literatūras. Arī no pakaviem un šķērēm virs durvīm, kas, pēc daudzu uzskatiem, neļauj ļaunumam pār slieksni pārkāpt.
Par grūtniecību gan vairs nedomāju. Man prātā bija ārsta teiktais, ka pusotru gadu pēc radioaktīvās joda terapijas jāizsargājas no grūtniecības iestāšanās. To cītīgi respektēju.
Janvārī aizkavējās mēnešreizes. Uzreiz iztēlojos divas iespējas – vai nu organisms izgājis no ierindas, vai arī pāragri tuvojas menopauze. Drošības labad tomēr nopirku un veicu grūtniecības testu. Neticēju savām acīm – tajā bija iekrāsojušās divas svītriņas!
Protams, jutos neizsakāmi laimīga, kaut gan sirsniņa nedaudz notrīsēja. Tomēr nevienu brīdi nedomāju par grūtniecības pārtraukšanu, zināju, ka saglabāšu, jo pārāk ilgi biju šo notikumu gaidījusi!
Kad aizbraucu pie ārstējošās dakteres Latvijas Onkoloģijas centrā, viņa saķēra galvu un teica, ka pastāv risks. Tad atcerējās, ka viņas praksē divos līdzīgos gadījumos problēmas nebija radušās. To viņa ierakstīja zināšanai ginekologam domātajā slēdzienā.
Patlaban man jau rit astotais grūtniecības mēnesis. Regulāri apmeklēju ārstus, nododu analīzes, un viss ir vislabākajā kārtībā. Ļoti gribu ticēt, ka brīnumainā kārtā esmu atbrīvojusies no vēža – to rāda nodotās asinsanalīzes uz audzēju marķieri, kas liecina: ļaundabīgās šūnas izzudušas. Turklāt jūtos lieliski – pat labāk nekā tolaik, kad gaidīju pirmo bērnu. Citas pārbaudes, kas tā vai citādi apstiprinātu ļaundabīgā audzēja neesamību, patlaban nevaru veikt, lai nekaitētu mazulim. Esmu atradusi arī darbu, ko pietiekami ilgi, kamēr nebiju gaidībās, nevarēju sameklēt. Viss notiek.”
