Cīņa ar Ziņģītes paņēmieniem 7
Pēc pirmās operācijas saviem spēkiem ļoti centos cīnīties ar slimību. Gan rāpoju, gan rīvējos pēc Ineses Ziņģītes slavenās metodes. Rāpodama izmisīgi lūdzu Dievu, jo ļoti, ļoti gribēju dzīvot. No rītiem sāku vingrot, veicu elpošanas vingrojumus – arī tie bija no Ziņģītes grāmatām. Paralēli dzēru burkānu, biešu, seleriju sulu.
Kamēr bija operācijas, nedrīkstēju lietot hormonālos preparātus, tāpēc nojuka gandrīz visas orgānu sistēmas. Zinu, ka hormoni savā ziņā valda pār visu organisma darbību – vada gremošanas, endokrīnās un pārējās orgānu sistēmas. Kaut kas bija sagājis grīstē ar urīnpūsli, jutu, ka sāp nieres, aizkuņģa dziedzeris, velk muguru. Turklāt jutu tik stipras sāpes vēderā, ka ārsti uzskatīja – vēzis ir arī kuņģī. Vispārējā narkozē paņēma vairākus paraugus mikroskopiskai izmeklēšanai. Izrādījās, vēža tur tomēr nebija, toties pamatīgs gastrīts un kuņģa čūla ar helikobaktērijām. Mani apārstēja ar antibiotikām un citām zālēm, bet rezultāti nebija noturīgi. Pēc ārstēšanas kursa beigām nodomāju – tas murgs reiz ir galā, beidzot varēšu kaut ko normāli ieēst! Tomēr nepagāja ne mēnesis, kad sāpes atsākās. Domāju, ka vainīgas bija helikobaktērijas, no kurām nevar tik viegli tikt vaļā.
Dziedniece nelīdzēja
Kad pēc otrās operācijas daktere ienāca palātā un pateica diagnozi, pārņēma šoks – man it kā aizžņaudzās kakls, un nevarēju sagaidīt, līdz ārste izies. Kad viņa aiz sevis aizvēra durvis, man paspruka šausmīgs raudiens – jutos tik bezpalīdzīga! Bija tāds izmisums, ka šķita – sirds pa muti izlēks, pat gribējās to pieturēt. Pirmo reizi mūžā visu nakti sirds tik ļoti dauzījās, ka domāju – dabūšu sirdstrieku. Mammai nezvanīju, jo zināju, ka viņai var neizturēt nervi. Man arī nebija ne mazākās vēlēšanās klausīties, kā tuvs cilvēks elso. Piezvanīju tēvam (viņš un mamma dzīvo šķirti) un jautāju, vai viņš var iedot naudu dziedniecei. Tik gauži raudāju, ka nevarēju pat lāgā parunāt. Uzreiz pēc tam sazinājos ar kādu dziednieci un aizrunāju vizīti. Viņa apsolīja, ka viss būs kārtībā.
Kā jau varēja paredzēt, par dziednieces pakalpojumiem iztērēju diezgan paprāvu naudas summu. Gāju pie viņas vairākkārt. It kā kļuva vieglāk elpot, bet tas bija tikai īsu brīdi, turklāt sāpes plaušās nepazuda. Atceros: ļoti stipri klepoju, jo tiecos elpot, bet plaušās esošo metastāžu dēļ nevarēju izpūst gaisu un ievilkt jaunu elpu.
Joprojām turpināju darboties pēc Ziņģītes metodēm, bet tad sākās periods, kad es tikai gulēju (ja to vispār var saukt par gulēšanu) pussēdus, jo bija ļoti grūti elpot. Iekšā viss burbuļoja, gārdza, turklāt naktīs uzmācās paniskas bailes – visi gulēja, un man šķita, ka nav neviena, pie kā vērsties pēc palīdzības. Kādu laiku dzīvoju, gandrīz nepārtraukti būdama nomodā. Vīrs neko nebilda, tikai nopūtās par kārtējo smago ziņu. Protams, viņš redzēja, kas ar mani notiek, bet varēja palīdzēt tikai finansiāli – kamēr ārstējos, biju paņēmusi kredītu, jo citādi nespēju par visu samaksāt. Arī tuvinieki, kā nu varēja, mani materiāli atbalstīja. Liela nauda bija aizgājusi imunologam, dārgiem vitamīniem, dziedniekiem, zintniekiem.
