Pār slieksni pārkāpj brīnumdare dzīvotgriba. Bērniņš pēc vēža. Spēka stāsts 7
Pasteidzoties notikumiem pa priekšu – raksta varonei Ilzei Drātniecei pagājušā gada 13. septembrī piedzima bērniņš Toms. Vesels un žirgts puika, ko apliecina arī medicīniskās pārbaudes. Jaunās mammas pieredze ir īsts spēka stāsts, jo viņa cīnījusies un, ticam, uzvarējusi vēzi. Šis raksts tapa, Ilzei vēl esot gaidībās. Novēlam mīlestību, pasargātību un veselību visai Ilzes ģimenei!
2013. gada vasarā tobrīd 42 gadus vecās Ilzes Drātnieces dzīve pēkšņi apgriezās kājām gaisā – viņai tika atklāts ļaundabīgs veidojums vairogdziedzerī ceturtajā stadijā ar metastāzēm kaklā un plaušās. Atšķirībā no draugiem un radiniekiem, kuri domās no viņas jau atvadījās, jo redzēja, kā sieviete īsā laikā visu acu priekšā sabrūk, Ilzei ne brīdi neienāca prātā doma, ka onkoloģiskā saslimšana varētu viņu pievarēt. Uzzinājusi diagnozi, viņa jau pirmajā dienā uzsāka savu garaspēka cīņu un tagad jūtas kā uzvarētāja.
Ilzes asinsanalīzes rāda, ka audzēju marķieris, kas pilnīgi veselam cilvēkam drīkst būt 0–5 ng/mL, ir tikai 0,5. Viņa pati ir pārliecināta par pilnīgu izveseļošanos, turklāt septembrī gaida nākam pasaulē mazuli, par kuru sapņoja desmit gadu, taču palikt stāvoklī nekādi neizdevās. “Viss, kas ar mani pēdējā pusgada laikā ir noticis, ir Dieva brīnums. Arī bērniņa ieņemšana, kas, izrādījās, notikusi tieši Ziemassvētkos. Turklāt atšķirībā no iepriekšējiem gadiem šoreiz biju centusies izsargāties,” viņa stāsta. Ilze ir gatava dalīties savos pārdzīvojumus ar žurnāla 36,6 °C lasītājiem.
Vēl pirms vizītes pie ārsta
“Pagājušā gada sākumā aizgāju pie ginekologa ar domu, ka jāizmeklējas – gribēju saprast, kāpēc desmit gadu man nevar iestāties grūtniecība. Iepriekš par to galvu nelauzīju, jo vispirms bija jāpabeidz maģistrantūra, citas domas prātā nenāca. Savukārt pēc tam ilgāku laiku biju bez darba. Man nebija veselības apdrošināšanas polises, finansiāli nevarēju atļauties apmeklēt ārstus, jo atskārtu, ka diez vai tā būs vizīte tikai pie viena daktera. Gadi gāja uz priekšu, un sapratu – ja gribu bērniņu, pēc kura tik ļoti ilgojos, kaut kas jādara lietas labā.
To, ka noteikti vēlos otru mazuli, zināju jau tad, kad satiku savu tagadējo vīru. Viņam nav nevienas atvasītes, un es strikti biju nolēmusi dāvāt viņam mantinieku. Kad apmeklēju dakterus, ginekoloģe teica, ka esot aizdomīgi vairogdziedzera hormoni un ka man jāiet pie endokrinologa, kurš savukārt mani nosūtīja uz ultrasonogrāfiju. Izmeklējumā konstatēja milzīgu mezglu vairogdziedzera vienā daivā, mazākus – arī otrā daivā. Endokrinologs ieteica nekavējoties veikt lielā mezgla operāciju, es piekritu. Kad Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā veidojumu izņēma, tas izrādījās ļaundabīgs. Tobrīd tas neradīja lielu šoku, jo biju pārliecināta – rāpulis ir ārā, un ar to viss būs beidzies. Iekšēji sirsniņa gan notrīcēja, tomēr vēlme tikt pie bērniņa bija tik liela, ka nepietrūka apņēmības cīnīties tālāk – ne mirkli nebiju atmetusi cerības vēlreiz kļūt par māti.
Ar vienu operāciju nepietika
Ārsti pateica: ja vienā daivā bijis ļaundabīgs veidojums, noteikti jāoperē arī otra. Turējos pretī, mēģināju iegalvot, ka gan jau ar vienu operāciju pietiks. Savukārt dakteri bija nelokāmi – jāoperē, un viss. Kaut gan sapratu, ka visu mūžu nāksies lietot hormonālās zāles, pieņēmu to kā negrozāmu patiesību un atkal īpaši neuztraucos. Augustā man veica otru operāciju. Kā jau varēja gaidīt, arī veidojumi otrā daivā bija ļaundabīgi. Nav grūti nojaust, ka manas izjūtas nebija patīkamas, taču joprojām neatmetu cerību, ka reiz man būs mazulis.
Ārsti izrakstīja radioaktīvā joda terapiju jeb tā saukto starošanu. Atkal ļoti turējos pretī, jo, kā paskaidroja ārsti, pusotru gadu pēc terapijas nedrīkst palikt stāvoklī. Bet man bija jau 42 gadi! Vēl viena šoka terapijaOktobrī devos uz starošanu Latvijas Onkoloģijas centrā. Ārsti mierināja, ka visam vajadzētu būt labi – ļaundabīgais audzējs izoperēts un, visticamāk, nekur tālāk nav aizgājis. Viņu prognozes diemžēl nepiepildījās. Starošanas laikā radioaktīvais jods uzkrājas vietās, kur ir ļaundabīgās šūnas. Atklājās, ka man ir vēzis ceturtajā stadijā un metastāzes abās plaušās un kaklā. Visbeidzot sapratu, kāpēc pēdējā gadā jutos tik slikti. Kad stāvēju mājās pie plīts, nāca raudiens, cik fiziski grūti man bija. Jutos tā, it kā visā ķermenī būtu iegūlis smagums. Izrādījās, to izraisīja toksiskais mezgls, kas veicināja paātrinātu vairogdziedzera darbību. Tāpēc man stipri trīcēja rokas, visu laiku bija uztraukums, reizēm nervozi raustījās galva, turklāt ļoti bieži bija pazemināta temperatūra – zem 36 grādiem. Tikai uzzinot par ļaundabīgo audzēju, pastiprināti sāku lasīt medicīnisko informāciju un sapratu, ka mana sliktā pašsajūta – gan pazeminātā temperatūra, gan sliktā dūša un citas problēmas – rodas vairogdziedzera slimības dēļ.
