Kultūras cilvēki reizēm paši šauj sev kājā. Saruna ar kultūras ministri Daci Melbārdi 16
Vakar nosvinēta Latvijas valsts 99. dzimšanas diena. Jau pēc gada – gadsimta jubileja. Vai var sajust, ka valsts simtgades ideja tiešām aptvērusi visu Latviju? Kā veicas kultūras darbinieku algu paaugstināšanas frontē un ar lielajiem kultūras infrastruktūras objektiem? Lai runātu par šiem jautājumiem, “LA” satikās ar kultūras ministri DACI MELBĀRDI, kura ir arī Latvijas simtgades svētku Rīcības komitejas vadītāja.
Vai jūtat, ka Latvijas cilvēki ir gatavi nākt paši ar savām idejām valsts simtgadei?
D. Melbārde: Ar lielu prieku jāteic, ka mūsu taktika – Latvijas valsts simtgades programma jāveido plašās diskusijās, iesaistot dažādas sabiedrības grupas un tautiešus ārpus Latvijas, – ir attaisnojusies. Ar katru dienu pieaug pašiniciatīvu skaits, gandrīz katru dienu valsts simtgades mājaslapā vai kādā laikrakstā izlasu par jaunu ierosmi, ko cilvēki dāvā Latvijai. Nesen izlasīju, ka arī kādreizējo “Mikrofona” aptauju veidotāji strādājuši pie īpašas grāmatas, kurā stāsta par to kā sava veida dziesmu parlamentu, kas ilgos padomju gadus vienoja cilvēkus, ļaujot caur dziesmām izteikt savu redzējumu par Latviju. (Lias Guļevskas un Gunāra Jākobsona grāmata “Tikai dziesma nenosalst. “Mikrofons” – Latvijas fenomens” būs viena no izdevniecības “Latvijas Mediji” dāvanām Latvijai dzimšanas dienā. – Red.)
Visas šīs iniciatīvas ir ārkārtīgi svarīgas, jo, veidojot Latvijas valsts simtgades programmu, ir nozīmīgi akcentēt, ka mums visiem, liekot kopā mozaīkas gabaliņus, ir jāstāsta Latvijas valsts stāsts, jo šādi veidojas vēstījums par Latvijas pirmajiem simts gadiem. Būtiski, lai šie stāsti mūs arī iedvesmotu strādāt nākotnei. Mani ļoti iepriecina daudzi jauniešu projekti – savu ceļu ļoti veiksmīgi turpina Latvijas valsts simtgades karogs. Tas ir jauniešu Rīcības komitejas projekts, man ļoti patīk arī internetvietne “TUESI.lv”, kuras mērķis ir apkopot 100 veiksmes stāstus par jauniešiem Latvijā, kuri paliek tepat, vietā, kur piedzimuši, spējot atrast sev jēgpilnu nodarbi un uzturēt ģimeni. Tāpat Izglītības un zinātnes ministrija uzsākusi Labo darbu maratonu, mobilizējot jauniešus darboties savās kopienās. Nākamgad risināsies liels jauniešu projekts “Pilsēta izaicina”, kas aizsāksies Liepājā un ir īpaši vērsts uz reģioniem. 2018. gadā Liepājā notiks lielkoncerts “Liepāja izAICINA”, un pilsētas jaunieši izaicinās vēl desmit citu reģionu un pilsētu jauniešus – sevi pierādīt mākslā, sportā, dizainā un visos citos pašapliecināšanās veidos, jauniešiem dodot iespēju parādīt, ko viņi spēj izdarīt savas pilsētas un novada labā.
Jau pašā sākumā bija skaidrs, ka, gatavojoties valsts simtgadei, mums būs nacionālā programma, bet vienlaikus ir svarīgi iedvesmot arī dažādu sabiedrības grupu un nozaru pašiniciatīvas, kā arī radīt instrumentus to atbalstam. Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) mērķprogrammā “Latvijai 100” kopš tās uzsākšanas 2014. gadā jau ir atbalstīti vairāk nekā 200 sabiedrības pašiniciatīvas projekti.
Cik aktīvas ir citas nozares? Rodas iespaids, ka Latvijas valsts simtgades lietas pamatā ir kultūras nozares iniciatīva.
Simtgades svinībām gatavojas visi – Zemkopības ministrija strādā pie iniciatīvas “Lauki ienāk pilsētā” – doma ir 2018. gadā Rīgā vienkopus parādīt visas mūsu lauku bagātības, radošo potenciālu un lauku kultūrvides bagātību dažādos novados. Veselības ministrija – pie Ārstu zvaigžņu alejas, kurā tiks uzņemti 100 izcili Latvijas ārsti. Satiksmes ministrija šogad maijā veidoja projektu “Latvijas ekspresis simtgadei”, trīs dienas visā Latvijā veidojot brīnišķīgus bezmaksas koncertus. Ārlietu ministrija veido plašu publiskās diplomātijas programmu 70 valstīs. Piemēram, sadarbībā ar kustību “RedJackets” tapusi digitālā platforma par 100 izcilāko Latvijas eksportējošo uzņēmumu darbību un sasniegumiem. Ekonomikas ministrija 2018. gadā veidos Latvijas tūrisma veicināšanas un apceļošanas kampaņu. Aizsardzības ministrija gatavo Baltijas karavīru vasaras sporta spēles Latvijas simtgades svinību ietvaros, atzīmējot visu trīs Baltijas valstu simtgades. Savukārt Iekšlietu ministrija veido dokumentālās filmas par valsts sargiem – valsts policiju, bet simtgadi atklājām ar robežsargu iniciatīvu “Apskauj Latviju”. Tāpat ar Izglītības un zinātnes ministrijas iesaisti Latvijas Sporta muzejs sadarbībā Latvijas Olimpisko komiteju veido Latvijas olimpiešu goda zāli. Ir vēl arī daudzi citi piemēri.
Man liekas ļoti labi, ka valsts simtgade ir palīdzējusi celt saulītē, izņemot Rīgu, arī citas Latvijas vietas, kurām bijusi nozīmīga loma valstiskuma izveidē.
Visu šo pusgadu aktuāla ir Ziemeļlatvija, un lielākie valsts simtgades notikumi saistīsies ar Valku, kur pirms simt gadiem tika izveidota Latviešu Pagaidu nacionālā padome. 2. decembrī Valkā notiks tam veltīts norišu kopums – zinātniska konference, koncerts, lāpu gājiens. Bet jau 19. novembrī Valkā visiem būs iespēja piedalīties Neiespējamajā skrējienā.
Cik aktīvi ierosmēs un sponsorēšanā ir Latvijas turīgie cilvēki?
Šobrīd ir aptuveni 150 uzņēmēju iniciatīvas – gan vērienīgi projekti un grandiozi dāvinājumi Latvijas simtgadei, piemēram, Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejs, gan komersantu vēlme izmantot Latvijas valsts simtgades vēstījumu un logotipu savu produktu dizainā…
Bet vai visi to dara korekti? Kādas ir jūsu iespējas tam izsekot?
Lielākoties ir labi piemēri. Protams, ir parādījušās arī dažas neveiksmīgas mājas lapas, un brīdī, kad kāds mūs par to informē, pret to vēršamies. Sākumā bija visai aktīvas diskusijas par zīmes lietošanu – izskatījām arī iespēju, ka tā būs ļoti stingri regulēta. Tomēr sapratām, ka tā būtu ļoti liela birokrātija un ka mums tomēr jāuzticas uzņēmējiem, sabiedriskajām organizācijām. Jāņem arī vērā, ka zīmē ir izmantots Latvijas valsts karogs, un tā lietošanu regulē likums. Runājot par uzņēmējiem, ir daudzi pozitīvi piemēri: uz “Latvijas tekstila” stellēm drīz nonāks sešu veidu audumi – dažos dvieļu rakstos būs izmantoti Lielvārdes jostas fragmenti, tāpat “Latvenergo” zīmols “Elektrum” šonedēļ uzsāka jaunu projektu “Izdziedam 100” – tā ietvaros izveidota īpaša lietotne, kur ikviens var iepazīties ar nozīmīgākajām latviešu dziesmām. Tāpat uzņēmums aicina iedzīvotājus līdz Latvijas simtgadei piedalīties garākās dziesmas radīšanā, iedziedot savas iemīļotākās dziesmas speciāli projektam izveidotajā mobilajā lietotnē un interneta vietnē “Izdziedam100.lv”.
“Es sajutu, ka pret Latvijas simtgadi ir ārkārtīgi pragmatiska attieksme, kas tiek uztverta pirmkārt kā nopelnīšanas iespēja,” intervijā “LA” saka fotogrāfs Valts Kleins. Vai tiešām vienīgi merkantila motivācija daudziem ir motīvs?
Es gribētu dzirdēt kaut vienu piemēru, kurš no simtgades projektu īstenotājiem ir kaut ko pārmērīgi nopelnījis. Man liekas, tā ir kaut kāda dīvaina nenovīdība, kas parādījusies pašu kultūras cilvēku starpā. Sākot analizēt dažādu pasākumu izdevumu struktūru, redzam, ka mākslas proporcija ir vismazākā. Regulāri tiek uzturēts mīts, ka Dziesmu svētki ir notikums, no kura kādas šauras personu grupas kaut ko ļoti nopelna. Tikko izanalizējām nākamā gada svētku budžeta struktūru – redzams, ka mākslai aiziet 4% kopējo izdevumu. Pārējais – uzņēmumiem, kas sniedz pakalpojumus. Man liekas ļoti dīvaini, ka paši kultūras darbinieki ar šādiem izteikumiem šauj sev kājā, vairojot mītu, ka kultūrai finansējuma ir par daudz. Tā ir ļoti nesaprotama attieksme. Ikdienā satiekos tikai ar tādiem kultūras darba veicējiem, kuru atalgojums ir zem vidējā. Zinot prognozes, ka nākamgad vidējā alga pieaugs apmēram līdz 1000 eiro mēnesī, un, paskatoties Kultūras ministrijas padotības iestāžu algu tabulā, saprotu, ka tikai vienā vai divās kultūras institūcijās tiks saņemts vidējais atalgojums, pārējās diemžēl būs zem vidējā.
Kā izdevies īstenot jūsu prioritāti – kultūras cilvēku konkurētspējas veicināšanu?
Īsti neizjūtu to kā panākumu, jo mūsu mērķis būtu panākt, lai atalgojums būtu ap vidējo, bet netiekam līdzi vidējās algas pieauguma tempiem. Drīzāk var teikt, ka šajā jautājumā mani regulāri piemeklē neliels izmisums, jo kultūras darbinieku saime ir ļoti liela, un ministrijas tiešā atbildība būtu rūpēties par valsts iestādēs nodarbinātajiem kultūras cilvēkiem, tomēr, ja izdodas šeit celt algas, tas arī ietekmē pārējo darba tirgu, un arī pašvaldības ir spiestas domāt par konkurētspējīgām algām. Tomēr situācija ir ļoti atšķirīga – ir pašvaldības, kas kultūras darbiniekiem maksā labāk nekā valsts iestādēs un ir tādas, kur tās ir daudz mazākas. Te atkal jārunā par kopējo attieksmi pret kultūru. 2018. gadā ir izdevies atalgojuma fondu palielināt par 4,4 miljoniem eiro, bet, redzot, kā vidējais atalgojums valstī skrien pa priekšu, nav pamata atslābt.
Virzība iezīmējusies 20 gadus senajā jautājumā par atbalstu brīvmāksliniekiem. Tomēr nesen Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā par to tika pausta ļoti liela neizpratne, kas izskanēja, piemēram, arī jūsu pārstāvētās Nacionālās apvienības deputātes Ingunas Rībenas vaicājumā: “Vai mēs nekultivējam cilvēkus, kuriem patiesībā Dievs nav devis pietiekami jaudīgu talantu?”…
Mani pārsteidz, ka šādus viedokļus pauž no nozares nākuši cilvēki, jo tad jāsāk domāt, ka viņu attālums no nozares ir ļoti palielinājies. Jāsaprot – ja cilvēks grib uzrakstīt, radīt mākslas darbu, tam nepieciešams noteikts laiks un, ja gribam, lai tas būtu izdevies, to nevar veikt no pamatnodarbošanās brīvajā laikā. Turklāt mūsu valstī rakstnieki, gleznotāji, komponisti ir brīvmākslinieki – viņiem gan ir iespēja pieprasīt atbalstu savam radošajam darbam VKKF – zinot, ka tur ir ļoti liels konkurss, šis finansējums parasti ir daļējs. Ir arī iespēja saņemt daļu ienākumu no darba pārdošanas, taču ļoti bieži tie rodas tikai tad, kad tas ir gatavs. Pienāk brīdis, kad radošais cilvēks šī specifiskā nodarbinātības veida dēļ paliek bez līdzekļiem. Zinu stāstus, ka cilvēki ir pat ieķīlājuši māju, lai varētu savu darbu pabeigt, tādējādi radies šedevrs, kas ieņēmis pirmās rindas grāmatu topos. Publiskajā telpā kā šāds piemērs izskan rakstnieka Māra Bērziņa romāns “Svina garša”, kas iznāca gan grāmatā, gan bija iestudēts Nacionālajā teātrī.
Kādas šobrīd vispār ir KM iespējas ietekmēt lielo kultūras infrastruktūras objektu virzību, ja vienu – Laikmetīgās mākslas muzeju – īsteno privāts fonds, bet otru – Mežaparka estrādi – Rīgas pašvaldība?
Mums procesā ir daudz vairāk projektu, tomēr jāatzīst, ka attiecībā uz infrastruktūras lietām bieži jūtamies bezspēcīgi, jo ministrijas lieta ir tam lobēt naudu, bet tālāk par projekta īstenojumu atbild valsts nekustamo īpašumu apsaimniekotāji. Ceram, ka līdz ar jauno VAS “Valsts nekustamie īpašumi” valdi izbeigsies prakse, ka tas aizkavējas vidēji par trim gadiem, veidojot milzīgu sadārdzinājumu un neērtības kultūras nozarei. Ja mēs paši atbildētu par šo projektu īstenošanu, diez vai atļautos tā strādāt, bet starpniekam, kurš netaisa sev, diemžēl ir pilnīgi cita attieksme. Jāatzīst, ar Rīgas domes projektiem sadarbība ir bijusi veiksmīgāka.
Tomēr nevar noliegt, ka estrādes projekts palīdz spodrināt spalvas NA politiskajiem konkurentiem “Saskaņas centram”…
Mums ir jāsastrādājas ar esošo infrastruktūras īpašnieku. Pragmatisku jautājumu risināšanā Kultūras ministrija nevar atļauties domāt populistiski un politiski. Šajā gadījumā ir daudz svarīgāk nodrošināt, lai Dziesmu un deju svētkiem būtu kvalitatīva infrastruktūra, nekā uztraukties, kāds būs vēlēšanu rezultāts. Jānovēl, lai Latvijas vēlētājs domā plašāk un ir gudrāks, daudz analītiskāk izvēloties, par ko balsot.
Kāda šobrīd ir situācija Rīgas akustiskās koncertzāles jautājumā?
Notiek izpēte par labāko publiskās-privātās partnerības modeli, ko veic auditorkompānija “Pricewaterhouse Coopers”. Līdz gada beigām valdībā tiks iesniegts starpziņojums, bet 2018. gada pirmajā pusē tai būs jāpieņem konkrēts lēmums par projekta īstenošanas soļiem. Nenoliegšu, ka nebeidzam sapņot par skaistu ikonisku būvi un it sevišķi šie sapņi saasinās pēc tam, kad izdevies apmeklēt Hamburgas vai Parīzes jaunās koncertzāles. Šie arhitektūras brīnumi ļoti iedvesmo, un es ļoti gribētu tādus redzēt arī Latvijā. Diemžēl šajā brīdī jābūt arī ļoti pragmatiskai – ja gribam nodrošināt kultūras darbinieku konkurētspējas palielināšanos, VKKF budžeta, filmu programmas finansējuma pieaugumu, tad šobrīd izvēles tiek izdarītas par labu ieguldījumiem saturā. Ticu, ka kādu dienu Latvijā rocība atļaus uzbūvēt ikonisku koncertzāli.
Izskanējušas balsis, ka vajadzētu stingrāk regulēt Latvijas valsts himnas lietošanu. Cik tas būtu lietderīgi?
Ir pieņemti Ministru kabineta noteikumi par valsts himnas atskaņošanu. Līdz šim iztrūka tas, ka nebija atjaunoti kvalitatīvi tās atskaņojumi, ko Kultūras ministrija tikko ir publicējusi savā mājas lapā. Mans viedoklis ir, ka himnu var dziedāt gan viens solists, gan visi kopā – daudz svarīgāka ir attieksme, kā to darām.
