Feministēm vajadzētu nomierināties! Saruna ar rakstnieci Māru Svīri 2
Rakstnieces Māras Svīres darbos ir daudz kolorītu un spēcīgu sieviešu. Viņas mūs uzrunā gan no grāmatu lappusēm, gan no televīzijas ekrāna, jo retais nebūs redzējis Latvijas Kultūras kanonā iekļauto filmu “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” un televīzijas daudzsēriju filmu “Likteņa līdumnieki”.
Mārai Svīrei ir bagāts radošais mūžs un piepildīta sievietes dzīve. Vairāk nekā četrdesmit gadus viņa bija laulībā ar rakstnieku Vladimiru Kaijaku, uzaudzināja dēlu, kļuvusi par vecmāmiņu trim mazbērniem un nu jau arī četriem mazmazbērniem. Vēl arvien ir rosīga – top nākamais romāns.
Māru Svīri aicinājām uz sarunu par mums. Par sievietēm šodien un tad.
Savulaik strādājāt sieviešu žurnālā, bijāt nodaļas vadītāja, tad sešus gadus Latvijas Radio veidojāt raidījumu “Parunāsim, padomāsim”, kas bija veltīts ģimenes, morāles un ētikas jautājumiem. Šis raidījums bija ļoti populārs, klausītājas sūtīja daudz vēstuļu un ar nepacietību gaidīja, kad viņas atkal uzrunās Astra Priede (tāds bija jūsu pseidonīms). Kas satrauca sieviešu prātus pirms četrdesmit un vairāk gadiem?
Lai radioklausītājām liktos, ka raidījumā apspriestais līdzinās viņu dzīvē pieredzētajam, es izdomāju sižetu, ka būšu sieviete, kurai ir nelaimīga ģimenes dzīve, vīrs alkoholiķis un dēls nogājis no ceļa.
Lai nerastos asociācijas, ka runāju par savu privāto dzīvi, pie mikrofona nevarēju iet ne kā Māra Svīre, ne kā Māra Kaijaka. Pseidonīms ienāca prātā pavisam nejauši. Kad tikko biju samaksājusi arodbiedrības biedra naudu, man zvanīja radio redaktore Dzidra Gūtmane un vaicāja, kāds būs manas varones vārds.
Arodbiedrības līderi sauca Astra Egle, ilgi nedomājot teicu – lai ir pseidonīms Astra Priede!
Sešus gadus svētdienu rītos desmit minūšu raidījumā uzrunāju klausītājas, jo “Parunāsim, padomāsim” tematika viņas saistīja vairāk nekā vīriešus. Kad posos uz radio, mans dzīvesbiedrs Vladimirs Kaijaks parasti apcēla, ka es došoties teikt savu svētdienas rīta sprediķi.
No nelaimīgās laulības dzīves un palaidnīgā dēla gan atteicos.
Katru raidījumu beidzu ar nelielu intrigu, kā to tagad mēdz darīt televīzijas seriālu autori, un jautājumu, ko klausītāji domā par iztirzāto problēmu. Saņēmu kaudzēm vēstuļu, bija arī pastāvīgas rakstītājas.
Balstoties uz raidījumiem, esmu sarakstījusi divas grāmatas “Mūžīgā dēstīšana” un “100 jautājumi sev pašam”. Pārlūkojot šo grāmatu saturu, var secināt, kas savulaik interesēja raidījumu klausītājas: “Gredzenos ierakstītie”, “Ideālu meklējot”, “Precēts cilvēks sabiedrības acīs”, “Izārdītā ģimene”, “Visu mūžu tikai otrā”, “Klasiskā trīsstūra vietā”, “Smagais vecāku prieks”, “Ģimenes atvaļinājums un mazi svētki divatā”, “Kādi būsim savu bērnu atmiņā”, “Vedekla un vīramāte”, “Ko gaidām no pieaugušajiem bērniem”, “Ne draugs, ne rads – kolēģis”, “Vai ārišķība vien”, “Cirtiens ar mēli”, “Mana māja mana pils”, “Ciemos eju, ciemos teku”, “Vecumā vajag tik daudz un tik maz”.
Domāju, ka nekas daudz nav mainījies, sievietes gan tad, gan tagad interesē tie paši jautājumi –
attiecības ģimenē, ar bērniem, ar darbabiedriem; kā būt laimīgai, kā būt mīlētai, kā kurš saprot mīlestību, kas ir bērni ģimenē – prieks, nākotne vai nemitīgas rūpes – un ko sievietes gaida no saviem pieaugušajiem bērniem.
Tagad glancētie žurnāli daudz raksta un reklamē visādu veidu skaistumkopšanu. Toreiz katra sieviete tika galā, kā varēja, un labi vien, jo šajā ziņā es neņemtos dot padomus.
Vai bija viegli rast atbildes uz šādiem eksistenciāliem jautājumiem?
Nevienu nemācīju, kā vajadzētu dzīvot, bet izteicu savas domas. Man līdz šai dienai nav lielāka prieka kā domāt. Man patīk apcerēt dzīves situācijas un attiecību peripetijas no vienas puses, no otras, no trešās un simtās puses. Gan savas, gan vērotās, gan izdomātās – manos stāstos un romānos.
Kad veidoju radioraidījumu, man bija četrdesmit gadi, tātad jau uzkrāta dzīves pieredze,
bija arī laulības šķiršanas un otras laulības pieredze. Mazāk citu – es nekad nelienu otra cilvēka dvēselē, pat tuvāko ne, nepratinu: nu, kā tad tev ar vīru? vai nav pienācis laiks laist pasaulē bērniņu? Tas nav manā dabā, varbūt mantots no mammas, viņa šajā ziņā bija ļoti atturīga, taču daudzas labprāt apspriež citu dzīvi un dod padomus.
Atceros, kā dažas manas “draudzenes” tajā laikā, kad biju izšķīrusies ar pirmo vīru, nāca klāt un teica: “Vai, izskatās, ka tu pagājušajā naktī esi raudājusi!” Patiesībā es nebiju nevienu asaru nobirdinājusi, taču viņas gribēja kaut ko izdibināt par manu privāto dzīvi. Tas nav ētiski, tā nedrīkst darīt!
Protams, ja cilvēks grib izkratīt sirdi, tev uzticēties, tad viņš ir jāuzklausa,
ar viņu jāaprunājas, bet uzmākties ar ļoti personiskiem jautājumiem nevajadzētu pat vislabākajai draudzenei vai māsai. Ja neprasa, ar saviem padomiem nav jāuzmācas.
Kā jūs raksturotu mūsdienu sievieti?
Domāju, ka mūsdienu sievietes ir apmēram tādas pašas, kādas mēs bijām. Ir labas sievas, mātes, daudzām ir laba izglītība un labs darbs. Ar plašu interešu loku, atrod laiku vaļaspriekam. Pašapzinīgas. Ja sieviete strādā, viņai ir savi ienākumi, viņa attiecībās ar vīru jūtas neatkarīga.
Tāpēc man šķiet, ka sieviete, kura dzīvo tikai no vīra labvēlības, atrodas diezgan riskantā situācijā.
Vienā dienā viņš var pateikt: mūsu attiecības ir beigušās, ej, kur gribi! Sieviete bez darba pieredzes, bez materiālā nodrošinājuma šādā situācijā jūtas kā no laivas izmesta.
Taču nedrīkst arī absolutizēt! Jo ir sievietes, kas, būdamas turīgu vīru sievas, jūtas kā karalienes, bet vīru uztver tikai kā kalpu. Tas ir ļoti individuāli!
Minējāt, ka jaunībā bijāt pašapzinīga tāpat kā daudzas mūsdienu sievietes. Kas liek justies pašapzinīgai?
Varbūt izklausīsies lielīgi, bet tas ir intelekts, prāts, spēja pastāvēt par sevi dažādās dzīves situācijās, izteikt savas domas, nevis klusi stāvēt maliņā. Daudz ko nosaka arī raksturs un audzināšana.
Vecāki pret mani un māsu (dzejniece Lija Brīdaka. – M. L.) bija prasīgi, taču netikām turētas īsā pavadā – sēdi mājās un mācies! Mums netrūka brīvības, bet dzimtajā Alūksnē nemaz nebija daudz kārdinājumu, tikai skolas balles, kino un Valmieras Drāmas teātra vai cita lielā teātra viesizrādes.
Mūsdienu jauniešiem kārdinājumu ir vairāk –
diezgan brīvi pieejams alkohols, narkotikas un citas apreibināšanās vielas, agri tiek uzsāktas dzimumattiecības. Ak dievs, cik mēs bijām naivas jaunībā seksuālajā ziņā!
Šodien pāri nesteidzas ar bērnu laišanu pasaulē, jo bez pēcnācējiem ir komfortablāka dzīve, dažkārt māc šaubas, vai varēs materiāli nodrošināt visas vajadzības.
Par to ir jādomā, bērnu laišana pasaulē nav izprieca, gluži pretēji, tā ir liela atbildība un, pirms slavēt vai pelt, jārēķinās ar katra pāra apsvērumiem, kā rīkoties.
Man ir viens dēls, bet nākamajās paaudzēs ģimene jauki sakuplojusi: divas pieaugušas mazmeitas (Maijai 34 gadi, Lienei – 28 gadi), mazdēls Krišjānis (16) mācās Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā, un esmu vecvecmāmiņa: mazmazmeita Lote mācās 5. klasē, Marta – 3. klasē, bet Līna – 2. klasē. Vēl man ir mazmazdēliņš Jānītis, kuram ap Jāņiem būs otrā dzimšanas diena.
Nav reti gadījumi, kad sievietes izvēlas vienas audzināt bērnu vai vispār nedzemdēt. Savulaik sabiedrība šādas sievietes nosodīja, bet šodien attieksme ir lojālāka.
Nosodīja pirms simt gadiem, tagad sen vairs to nedara, varbūt tikai kāda radu tante vai kaimiņiene.
Un nevajag ticēt un nosodīt, ja sieviete stāsta, ka negrib bērnu.
Var būt visādi apsvērumi un cēloņi, arī veselības problēmas.
Protams, audzināt vienai bērnu – bieži vien pēc šķiršanās – nav viegli un izveidot jaunas partnerattiecības vai ģimeni arī nav viegli. Kāpēc lai vīrietis uzņemtos atbildību par sievieti un vēl viņas bērnu, kas patiesībā ir svešs?! Var būt šaubas, vai spēs atrast kontaktu ar bērnu, un es šo šaubīšanos saprotu un nenosodu vīriešus, kuri negrib uzņemties atbildību par mīļotās sievietes bērna audzināšanu.
Vladimirs Kaijaks nenobijās, un es ļoti augstu novērtēju, ka viņš mani apprecēja ar dēlu, kuram bija pieci gadi. Dēls bija visnotaļ jauks, bet viņu bija audzinājušas trīs mammas – es, mana mamma un mana māsa. Pietrūka vīrieša klātbūtnes ģimenē, jo ar pirmo vīru izšķīros, kad Mārim bija gads un divi mēneši.
Māris un Vladimirs ļoti labi sapratās. Atceros, kad dēlam bija jāiet dienēt krievu armijā, uzrīkojām atvadu ballīti. Tās laikā Māris pateica: “Ja no manis ir iznācis cilvēks, tad tas ir vienīgi senča nopelns!” Viņš Vladimiru dažkārt sauca par tēvu, bet biežāk – par senci, sevišķi tad, kad bija pieaudzis.
Dzirdot šo dēla atzīšanos, man pat sirdī iedūrās neliels ērkšķītis,
jo biju pārliecināta, ka es taču esmu dēla galvenā audzinātāja. Bet, redz, tā vīrišķīgā audzināšana ir bijusi nozīmīgāka.
Protams, problēmu ir vairāk, ja sieviete paliek viena ar bērnu vai bērniem. Kaut gan daudzas nemaz nav vienas, tikai ar bērna tēvu dzīvo nelaulāti. Agrāk tā notika reti. Ja sievietei pieteicās bērns, tad vīrieša goda lieta bija sievieti steidzīgi apprecēt.
Kāpēc patlaban ir tik populāri pārim dzīvot kopā, juridiski nenoformējot savu attiecību statusu?
Manuprāt, tam pamatā ir viegla vai pat vieglprātīga attieksme pret dzīvi. Savulaik arī es, precoties ar pirmo vīru, teicu: “Ja nevarēsim sadzīvot, šķirsimies!” Taču tā man drīzāk bija poza, nevis patiesās domas.
Daudzi par attaisnojumu min: mīlestībai dokumenti nav vajadzīgi.
Jā, mīlestībai nav, bet dzīvei gan ir vajadzīgi. Kopš Babilonijas valdnieka Hammurapi laikiem, kurš lika iecirst likumus akmenī, un Bībeles laikiem sabiedrībā eksistē rakstīti un nerakstīti likumi, kas regulē daudzas dzīves jomas. Ja tā nebūtu, cilvēku uzvedība ne ar ko neatšķirtos no dzīvnieku pasaules. Bet arī tiem ir savi bara likumi.
Tie pāri, kas dzīvo kopā nelaulājušies, patiesībā nemaz nav brīvi no saistībām. Tā ir ilūzija! Neprecētam pārim ir tie paši pienākumi, kas laulātajiem, taču paliek mānīgā brīvības izjūta, ka var pacelt cepuri un pateikt: uz redzēšanos! Vai tā ir labi? Domāju, nav.
Ja cilvēki saistījuši savu dzīvi, tad brīvības vietā jābūt atbildībai.
Nelaulātajās attiecībās ieguvējs ir vīrietis, turpretim sieviete ir neaizsargāta. Vīrietis, piemēram, var pateikt: šis dzīvoklis ir mans, ej, kur gribi! Vai pats aiziet brīvs, atstājot sievieti ar bērnu vai bērniem un visām dzīves problēmām. Jo tā nu ir, ka sieviete ar bērniem ciešāk saistīta nekā vīrietis.
Šķietamā brīvība nelaulātajās attiecībās iedarbojas arī uz domāšanu – pāris visu laiku jūtas tā, it kā atrastos uz stacijas perona. Vilciens vēl nav pienācis, tāpat nav skaidrs, vai pāris iekāps vilcienā vai ne. Tad jau redzēs!
Kurš šādās attiecībās ir ieguvējs, kurš – zaudētājs?
Neformālajās attiecībās var padzīvot gadu, divus, lai būtu pārbaudes laiks, it sevišķi gadījumos, kad bijusi strauja iemīlēšanās un kaislīgs attiecību sākums.
Arī agrāk pāri pirms kāzām nedzīvoja kā mūki. Tā nu nebija, ka nekas gultā nenotika. Notika, bet nenotika kopā dzīvošana. Turpretim, ja pāris gadiem dzīvoja kopā bez laulāšanās, sabiedrība uz šādu kopdzīves modeli skatījās mazliet šķībi.
Šodien daudzas sievietes mierīgi pieļauj, ka viņas neapprec. Mani tas aizvainotu!
Ja vīrietis mani mīl un es viņu mīlu, bet pēc gada vai diviem viņš netaisās mani precēt un atzīt par sievu pasaules un Dieva priekšā, tad acīmredzot viņš mani nemaz negrib. Nav ko viņam uzbāzties, jāpasaka: paldies un ardievu!
Protams, sieviete būtu zaudētāja, bet lepnums pieprasa tādu rīcību. Ko vīrietis? Ja mīl, tad nemaz nepieļaus, ka viņa mīļotā slīd laukā no rokām, bet, ja pamās ar roku: nu tad laimīgu taciņu, tad sievieti nemīl.
Manuprāt, daudzi kopdzīvi juridiski neformālās attiecībās turpina inerces dēļ.
Sāka dzīvot kopā tāpat vien, aizritēja viens gads, divi gadi, piedzima bērniņš. Iestājas pieradums – tā nu mēs dzīvojam un ir labi. Varbūt kādubrīd iedomājas, ka vajadzētu apprecēties, taču nav naudas kāzām, tā jākrāj, un atkal aizrit laiks.
Neredzu jēgu pārim ar vairāku gadu kopdzīves stāžu rīkot kāzas un izdot tūkstošus – lai draugi un radi izdancotos un garšīgi paēstu? Tas ir galīgs absurds! Ja cilvēki grib juridiski sakārtot savas attiecības, var taču aiziet uz valsts iestādi un reģistrēt laulību vai klusi salaulāties baznīcā.
Atceros stāstu par pāri, kas nereģistrētās attiecībās bija nodzīvojuši pusi mūža. Kad vīrietis nomira, viņa otrai pusītei vajadzēja pamest māju, kur abi bija dzīvojuši, jo to mantoja vīrieša pirmā sieva, ar kuru viņš nebija juridiski izšķīries. Skarbākais šajā notikumā ir tas, ka vīrietis māju bija cēlis kopā ar to otru sievieti, nevis nešķirto sievu.
Juridiski nenoformējot savas attiecības, var rasties zaudējumi, ko cilvēki pat neapzinās.
Ja šķiras laulātie, mantiskās attiecības tik vienkārši netiek risinātas. Likums ir laulāto pusē!
Nesaprotu priekšlikumu pieņemt likumu par nelaulāto pāru attiecībām. Tāds kopdzīves likums tikai veicinātu tiesisko nihilismu, necieņu pret Satversmē nostiprināto laulības institūciju.
Likumi par laulību ir pietiekami, un, ja nelaulātam pārim kaut kā pietrūkst, tad lai laulājas, un viss kārtībā. Taču, ja tam priekšlikumam pamatā ir doma aizsargāt netradicionāli orientēto attiecības, tad vajag runāt skaidru valodu, nevis slēpties aiz citiem formulējumiem.
Sociālantropologi uzskata, ka sievietes izvēles mūsdienu Latvijā ir plašākas nekā iepriekš, varam gan veidot karjeru, gan būt labas mājsaimnieces – sabiedrībā pieņem abas lomas. Tomēr nereti sievietei jāizdara sāpīga izvēle starp karjeru un ģimeni – pienākumi ģimenē var atņemt enerģiju, kas nepieciešama, lai sasniegtu karjeras augstāko punktu. Kā panākt līdzsvaru starp šīm svarīgajām dzīves jomām?
Negribu piekrist, ka šī izšķiršanās starp karjeru un mājsaimnieces statusu būtu sievietes izvēle, to lielākoties nosaka apstākļi. Ja vīrs nopelna mazliet pāri tūkstoš eiro, kas ir vidējā alga valstī, bet sieviete nestrādā, tad ģimeni ar vienu vai diviem bērniem par šādu naudu nav iespējams uzturēt.
Tāpēc nevar būt nekādas runas par izvēli, jo tādas nav!
Arī sievietei ir jāstrādā, lai varētu uzturēt ģimeni. Protams, viņa var to nedarīt gadījumā, ja vīrs ļoti labi nopelna. Bet tie ir izņēmuma gadījumi.
Darba un ģimenes dzīves apvienošana nav nekas jauns, ar to sievietes tiek galā jau vai gadus simt. Darbam pārsvarā veltām astoņas stundas, pārējais laiks pieder ģimenei. Protams, ir jau visādi darbi, citviet jāstrādā daudz garākas stundas. Un, ja sieviete grib sasniegumus karjerā, tad tas ir daudz grūtāk.
Jāņem vērā arī, ka sievietes ir gana atšķirīgas – vienai visi darbi šķiras tik raiti, ka pagūst gan pa karjeras kāpnēm kāpt uz augšu, gan mājas soli apkopt un bērnus izaudzināt, savukārt citai darbi tā nevedas.
Tomēr nedrīkst noliegt, ka sieviete, pusotra gada atrodoties bērna kopšanas atvaļinājumā, izkrīt no darba aprites, zaudē kvalifikāciju. Ja drīz ģimenē piedzimst otrs bērns un sieviete atkal dodas bērna kopšanas atvaļinājumā, viņa vēl vairāk zaudē savu kvalifikāciju un iespējas pakāpties pa karjeras kāpnēm. Tas attur no otra bērna laišanas pasaulē, līdz ar to demogrāfiskā krīze valstī kļūst arvien nopietnāka.
Taču nedrīkst ignorēt faktu, ka strādājošai sievietei atļauties vairākus bērnus ir ļoti sarežģīti. Un nav ko viņas kaunināt, ka nedomā par tautas nākotni.
Šodien mājas soli atvieglo mūsdienīga sadzīves tehnika – automātiskā veļas mašīna, trauku mazgājamā mašīna, putekļu sūcējs, virtuves kombains un vēl citas palīgierīces. Veikalu plaukti lūst no pārtikas produktu un citu dzīvei nepieciešamo lietu bagātības. Ja šīs ikdienas rūpes tiek atvieglotas, tad kas tagad ir stājies to vietā?
Ziniet, esmu domājusi par to un secinājusi, ka vienu rūpju vietā ir stājušās citas. Tagad dzīvokļos balti flīzētas virtuves vai pat virtuves niša lielajā istabā. Lai uzturētu kārtību tajā, mūsdienu sievietei jāpatērē vairāk laika nekā priekštecēm, kas saimniekoja plašā virtuvē lauku mājā.
Lai piedod mūsu senči, tie ķēķi bija diezgan netīri!
Uz vienas plīts bija katls ar ēdienu saimei, uz otras vārījās ēdiens mājlopiem. Katlu dibeni bija nokvēpuši melni, tos neberza, ar pannām rīkojās tāpat – kā noņēma no uguns, tā pakāra pie plīts. Arī nez cik traukus ikdienas maltītēs neservēja uz galda, tā ka melnajās virtuvēs saimniecēm bija daudz mazāk darba nekā mūsdienu saimniecēm.
Gaļas maļamā mašīna ir jāmazgā, blenderis ir jāmazgā, sulu spiede ir jāmazgā! Rīve, ķiplokspiede, sīpolu smalcinātājs un vēl desmit citu palīgu.
Šodien saimnieces vairāk laika velta arī telpu uzturēšanai kārtībā –
virtuves darba virsmas, skapīšus, dušas kabīni un flīzes vannasistabā berž un pulē ne tikai nedēļas nogalēs, bet pa daļai katru dienu. Tā ka sanāk nodarboties ar mūsdienīgās sadzīves tehnikas apkalpošanu. Tiesa, šīs palīgierīces mājas soli padara elegantāku.
Šķiet, daudzās ģimenēs vairs nenotiek pienākumu dalīšana – tas jādara sievietei, bet tas – vīrietim?
Kā nu kurā ģimenē. Varu runāt tikai par savu pieredzi.
Mums ģimenē nebija tāda saraksta, kas jādara man, kas – vīram,
Vladimirs arī nekad neteica: tas ir sieviešu darbs, es to nedarīšu. Kad gatavoju pusdienas, viņš parasti nomizoja kartupeļus, notīrīja burkānus un citus dārzeņus, taču pie zupas katla nestāvēja.
Bet četrdesmit gados es ne reizi Staburaga mājās netiku iekūrusi krāsni vai ienesusi malku. Vladimirs mani apcēla: tu jau nemāki špicku uzraut! Kad viņš aizgāja mūžībā, atcerējos viņa teikto. Protams, es protu gan malku ienest, gan špicku uzraut un uguni krāsnī iekurt, izmantojot skaliņus un mazākas pagalītes, lai ugunij būtu kur pieķerties, es to biju noskatījusi jau bērnībā, kad tētis kūra krāsni vai plīti.
Pilsētas dzīvokļos vispār grūti iedomāties, kuri būtu vīrieša, kuri sievietes darbi, bet svarīgi, lai negadās tā, ka viena dara visu, bet otrs sēž pie televizora un sūc aliņu.
Kā jums šķiet, vai sievietes tiek diskriminētas darba tirgū vai arī daudz svarīgāka par darbinieka dzimumu ir viņa izglītība, kvalifikācija un kompetence?
Loģiski, ka svarīgāka ir atbilstība darbam, nevis dzimums, un parasti tā arī cilvēks tiek vērtēts.
Latvijā sieviete augstā un atbildīgā darbā jau sen nav retums.
Tomēr gadās, ka darba devējs, ja viņam jāizdara izvēle pieņemt darbā jaunu sievieti vai jaunu vīrieti, dod priekšroku stiprajam dzimumam, jo apsver, ka sieviete varētu dzemdēt bērnu un viņam vajadzēs meklēt aizvietotāju, kamēr darbiniece būs bērna kopšanas atvaļinājumā. Pēc tam bērns slimos, sieviete ņems slimības lapu… Daba ir uzlikusi sievietei citādus pienākumus nekā vīrietim, un tur nekas nav grozāms.
Taču nevajadzētu arī pārāk slikti domāt par vīriešiem!
Nereti sievietes pašas paiet malā, jo ģimene, bērni, mīlestība, jūtas viņām ir pirmajā vietā, kamēr vīriešiem ļoti svarīgi ir apliecināt sevi darbā.
Taču, dievs pasarg, es nevienu mirkli neesmu apšaubījusi sievietes prāta spējas! Gluži otrādi, domāju, ka tās ir spožākas nekā vīriešiem, jo sievietei pie prāta vēl nāk klāt intuīcija un spilgtāka iztēle, kam liela loma, apsverot dažādas iespējas un lēmumu pieņemšanas sekas.
Nesen Latvijas iedzīvotājus satrauca gadījums ar Kristīni Misāni, kurai draudēja 15 gadu cietumsods DĀR par bērna nelikumīgu izvešanu no valsts. Tas nozīmē, ka sievietēm, kas veido attiecības ar ārvalstniekiem, jāpārzina to valstu tradīcijas, ierašas, likumi.
Jā, arī tas, bet, lai kādas būtu laulāto vai nelaulāto attiecības, galvenās ir bērna intereses. Ja vīrietis un sieviete ir bijuši tik tuvi, ka radīja pēcnācēju, viņiem arī pēc gadiem jābūt spējīgiem domāt par to, vienoties, kā bērnam būtu labāk, un pieņemt viņam labvēlīgus risinājumus.
Šķiroties nedrīkst dominēt pieaugušo egoisms!
Spriežot pēc publiskajā telpā zināmā, tam vīrietim Dienvidāfrikā meitiņa nemaz nav vajadzīga, viņš tikai gribēja atriebties sievietei, ka viņa iedrošinājās viņu pamest un aizbraukt.
Pie gudrā Zālamana esot atnākušas divas sievietes ar bērnu, un katra apgalvojusi, ka tas ir viņējais. Zālamans noskatījies, kā tās strīdējušās, un tad teicis: “Labi, sadalīsim to bērnu uz pusēm!”” Pasaucis kalpu, tas pacēlis zobenu, lai pārcirstu bērnu uz pusēm, un tad viena no sievietēm iesaukusies: “Nedariet to! Dodiet viņai bērnu, tikai bērnu atstājiet dzīvu!” Un Zālamans bērnu piešķīris šai sievietei, jo tā bija māte.
Šo Bībeles stāstu derētu atcerēties, kad vecāki bērnu plēš teju uz pusēm, katrs velkot uz savu pusi.
Vai esat domājusi, par ko šodien feministēm vajadzētu turēt rūpi?
Manuprāt, viņām pietrūkst sievišķības, tāpēc ienīst vīriešus. Vai, gluži otrādi, varbūt tas ir savdabīgs veids, kā pievērst sev vīriešu uzmanību. Dzimumu līdztiesība ir sasniegta, Latvijā neapšaubāmi, tāpēc feministēm vajadzētu nomierināties un, izmantojot savu sievietes prātu un jūtas, veidot dzīvi rokrokā ar vīriešiem, kā Dievs un daba to vēlējuši.
Māra Svīre
Latviešu prozaiķe un dramaturģe
Dzimusi 1936. gada 13. oktobrī
Absolvējusi Alūksnes 1. vidusskolu
un Latvijas Valsts universitātes Juridisko fakultāti
Bijusi redaktore Latvijas Radio bērnu un jaunatnes raidījumu redakcijā
No 1970. līdz 1975. gadam nodaļas vadītāja žurnālā “Padomju Latvijas Sieviete”
Kopš 1975. gada – profesionāla literāte
Rakstnieku savienības biedre kopš 1979. gada
Sarakstījusi 31 grāmatu
Filmas “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” scenārija autore. Filma iekļauta Latvijas Kultūras kanonā
Populārā televīzijas seriāla “Likteņa līdumnieki” scenārija autore
Apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni
