“Aicināsim valstij nelojālos izlemt – “koferis, perons, Krievija” – raksta Līce 166
Anda Līce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šīs pārdomas radās, skatoties, cik eleganti Pārdaugavā beidzot tiek nogāzts padomju pieminekļa obelisks, tautā saukts par okupekli, un klausoties par Krievijas izlūkdienestu veidotās piektās kolonnas darbību Eiropas valstīs un pasaulē.
Visus atjaunotās neatkarības gadus ir daudz runāts par politiskās nācijas izveidošanas nepieciešamību, tomēr gan pašu mazspējas, gan Kremļa pretspēka un ļoti daudzu Latvijā dzīvojošo un valstij nedraudzīgo iedzīvotāju pretdarbības dēļ tas tā arī nav izdevies – nelojālie nav Latvijā integrējušies.
Tā gan nav tikai Latvijas problēma, daudzos pasaulē dzīvojošajos krievos impēriskais vīruss ir ieperinājies tik dziļi, ka cerība jāliek vienīgi uz nākamajām paaudzēm.
Piektā kolonna ik pa laikam atgādina par sevi ne tikai visā postpadomju telpā, bet graujošo darbību veic arī Amerikā.
To ir pētījis un savā “YouTube” kanālā par to stāsta Krievijas slepeno dienestu darbības labs pazinējs Jurijs Švecs.
Tagad, pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā un jau pirms tā, bēgot no vajāšanām savā zemē, mūsu valstī ir iebraucis daudz Krievijas žurnālistu un citu profesiju pārstāvju. Jo lielāka cilvēku plūsma, jo grūtāk to kontrolēt.
Nav brīnums, ka sabiedrība saausījās pēc “Doždj” visai dīvainās intervijas ar Rīgas mēru Mārtiņu Staķi. Nebija ienācis prātā, ka mūsu viesmīlību kādi patvēruma meklētāji var sākt izmantot negodīgi un iejaukties mūsu valsts iekšējās lietās.
Jā, Latvijā jau ilgus gadus darbojas piektā kolonna, bet nav sestās – spēka, kas prastu gan šo piekto, gan visus Krievijas informatīvajā telpā dzīvojošos uzrunāt viņiem saprotamā valodā.
Un te nu paveras plašs darba lauks Latvijā patvērumu atradušajiem Krievijas ļaudīm, īpaši žurnālistiem, kas brīnumainā kārtā ir izsargājušies no impēriskā vīrusa vai to jau izslimojuši.
Viņi varētu gan Latvijā, gan pasaulē dzīvojošiem visu vecumu tautiešiem stāstīt patiesību par vēsturi, notiekošo Krievijā, karu Ukrainā, Baltijas valstīm un brīvību kā ne ar ko neatsveramu vērtību.
Arī to, ka savus Otrajā pasaules karā kritušos tuviniekus ikviens neatkarīgi no tautības jebkurā laikā var pieminēt Brāļu kapos un citās apbedījuma vietās, nevis pulcēties pie padomju ideoloģijas un propagandas objektiem, kurus Kremlis izmanto savai graujošai darbībai.
Starp citu, Latvijā neviens nejauc nost piemiņas plāksnes vai obeliskus padomju karavīru apbedījuma vietās.
Ko Latvijai teikt tiem, kas vēlas turpināt Kremļa graujošo politiku, ir nodzīvojuši pusmūžu neatkarīgā valstī, tomēr atsakās runāt valsts valodā, nemēģina iekļauties sabiedrībā un visu laiku sūdzas par tiesību ierobežošanu?
Beidzot viņiem ir skaidri jāpasaka: “Koferis, perons, Krievija.”
