– Latvijā par jūsu grāmatu pirms dažiem mēnešiem tika daudz runāts. Tā tikusi gan slavēta, gan kritizēta. Parlamenta debatēs par “tikumību” un grozījumiem Izglītības likumā tā tika pieminēta kā piemērs, kādām nevajadzētu būt grāmatām par seksuālo audzināšanu. Likuma grozījumu iniciatore, parlamenta deputāte Jūlija Stepaņenko savā rakstā nodēvēja jūsu grāmatas izdošanu par “dīvainu”. Tā piederot pie izdevumiem, kuros par seksu netiekot runāts mīlestības, “attiecību, ģimenes un laulības kontekstā”, bet tā vietā seksuālās attiecības reducētas uz “mehānisku darbību”. Vai jūs tam piekrītat? 56
– Iespējams, šai kundzei nav bijis skaidrs, kā radusies mana grāmata. Nebija tā, ka es apsēdos pie rakstāmgalda un uzrakstīju, kas, manuprāt, bērniem jāzina par seksu. Grāmatas saturs būtībā ir pašu bērnu radīts. Tie ir viņu jautājumi, kas iekļauti grāmatā. Mans solījums bija: es atbildēšu uz visiem jautājumiem, kuri ir, lūk, šajā kastītē. Un es pati uzskatu šos jautājumus par mīlestības pilniem. Bērni tos uzdevuši no savas – bērnu – perspektīvas. Šķiet, kritika bieži nāk no cilvēkiem, kuri šos jautājumus uztver, raugoties no pieaugušo skatpunkta. Tad var likties: kā tad tā, vai tad ar tik maziem bērniem vajag tik detalizēti runāties par seksu? Turpretī, ja paskatās no bērnu viedokļa, šie ir bērnišķīgas ziņkāres pilni, pat jautri jautājumi. Mans nolūks bija sniegt uz tiem bērniem piemērotas atbildes, tāpēc tās bieži ir ļoti īsas, un es neesmu pievienojusi “kaut ko, ko es vēl gribētu pastāstīt” no pieaugušo perspektīvas. Manā projektā svarīgas bija arī ilustrācijas: lai tās paustu drosmīgu humoru, lai bērni varētu par tām uzjautrināties. Humors noņem saspringumu, kaunu, atbrīvo, un bērni apjauš: jā, viņiem ir brīv uzdot šādus jautājumus.
– Kādam vecuma bērniem domāta jūsu grāmata?
– Bērniem pirmspubertātes vecumā, apmēram desmitgadīgiem tā varētu būtu piemērota. Taču vecumam nav izšķirošas nozīmes – tā der visiem, kurus interesē šie jautājumi. Vecumu pirms pubertātes es uzskatu par lielisku brīdi, kad runāt par seksualitāti. Tas ir laiks, kad vēl viss nav sarežģījies, kad bērni vēl nav noslēgušies. Ja šajā laikā šīs tēmas tiek izskaidrotas, pubertātē viņi ieiet ar drošības sajūtu. Pubertāte ir sarežģīts posms jebkurā gadījumā, ar zināšanām vai bez, tomēr, ja bērns jau iepriekš zina, kādas pārmaiņas gaidāmas ķermenī, ir drošāk.
– Cik liela ir pašu bērnu interese šajā vecumā?
– Ļoti liela. Bērni jūt, ka tā ir tēma, par kuru pieaugušie runā nelabprāt. Un bieži manu, ka bērnu atturīgā attieksme un kautrīgums saistīts ar to, ka viņi jūt, ka šeit kaut kas “krīt ārā ko koncepta”. Proti, saņēmuši mājienus no pieaugušajiem, ka šīs ir lietas, par kurām labāk paklusēt. Tādēļ vienmēr sākumā, paliekot klasē vienai ar bērniem, jāsalauž zināma barjera. Mana priekšrocība ir tā, ka neesmu skolotāja, kurai jāliek atzīmes un kurai ikdienā jāatbild par attiecībām un konfliktiem klasē. Bērni zina, ka es esmu cilvēks no malas, kurš, kā atnācis, tā atkal aizies. Ir bērni, kuri sākumā pat slēpjas zem galda – tik neērti viņi jūtas. Taču pēc kāda laika viņi saprot, ka te nav nekā briesmīga. Viņi redz, ka esmu pavisam normāla sieviete, mēs kopā spēlējam spēles, mācāmies, smejamies. Viņi redz, ka šī nav klasiska mācību stunda, pamazām atveras, un piepeši viņiem sāk kļūt ārkārtīgi interesanti. Tas ir pavisam dabiski, ka bērns vēlas zināt, no kurienes viņš nāk. Nākamais solis ir, ka bērns par to sāk runāt ar saviem vecākiem. Mājās iztaujā vecākus par savu dzimšanu: kas tur bija klāt, cik skaisti tas bija, tātad gluži konkrētas lietas.
