“Par seksu ir jārunā!” Saruna ar Latvijā kritizētās grāmatas autori Katarīnu fon der Gatenu 56
Katarīnas fon der Gatenas dzimumaudzināšanai paredzētā grāmata “Izskaidro man! 100 īsti bērnu jautājumi par kutelīgu tēmu”, kurā viņa atbild uz bērnu jautājumiem par seksu, guvusi pašai autorei pārsteidzošu popularitāti. Pērn pirmoreiz nākusi klajā Vācijā, šobrīd grāmata izdota arī Latvijā, Nīderlandē, Korejā, Slovēnijā, Spānijā, Katalonijā un Taivānā. Ikdienā fon der Gatena dzīvo Bonnā, audzina četrus bērnus (15, 14, 13 un 10 gadus veci) un strādā par dzimumaudzināšanas pasniedzēju skolu projektos. Viņas pirmā izglītība ir speciālo skolu skolotājs, bet 2010. gadā viņa ieguvusi arī seksuālās pedagoģes kvalifikāciju. Par savu grāmatu Vācijas medijos līdz šim dzirdējusi tikai cildinošus vērtējumus, savukārt no citām zemēm atsauksmes pagaidām nav saņēmusi. Kritika, kas viņas grāmatai pirms dažiem mēnešiem tika veltīta debatēs Latvijas Saeimā par “tikumību”, ir pirmā kritika, par kuru dzird fon der Gatena.
– Fon der Gatenas kundze, vai leģendas, ka bērnus atnes stārķis vai atrod kāpostos, pazīstamas arī Vācijā?
– Stāstu par kāpostiem es zinu, taču vispār tas ir mazpazīstams. Leģenda par stārķi gan ir klasika. Stārķis, kurš nes bērnu, attēlots arī manas grāmatas ilustrācijā. Mūsdienu bērniem gan šis stāsts ir svešs. Viņi ir daudz zinošāki, nekā savā bērnībā bija, piemēram, mani vecāki. Mūsdienās, šķiet, pat bērnudārza vecuma bērni ir pārāk labi informēti, lai ticētu šādām leģendām.
– Ja reiz šādas leģendas tikušas izgudrotas un stāstītas, tām droši vien ir bijusi kāda funkcija. Vai tās vajadzēja tāpēc, ka pieaugušajiem bija kauns atklāti runāt par seksualitāti? Vai varbūt patiesības piesegšana ar stārķi un kāpostiem bija arī pašu bērnu interesēs?
– Es domāju, ka te ir abas puses. Protams, seksualitāte ir tēma, par kuru pieaugušajiem ir grūti runāt ne tikai ar bērniem, bet arī vienam ar otru. Tā tas ir bijis gan senā pagātnē, gan ir joprojām. Ir kauns, raizes par to, vai izdosies atrast īstos vārdus. No otras puses, bērniem patiesi ir vajadzīgas bildītes, pasakas, mīti. Bērni spēj prātā vienlaikus savienot abas versijas: var pastāstīt gan par kāpostiem, gan to, kā ir patiesībā, un bērnu prātos šie skaidrojumi nerada pretrunas. Pieaugušie mēdz stāstīt bērniem arī par Nikolasu, par Kristus bērnu, kurš nes dāvanas. Tas palīdz attīstīt fantāziju. No otras puses, bērniem pienākas zināt patiesību. Tas noteikti nenodara neko sliktu, ja sarunājas ar bērniem vienā acu augstumā. Turklāt mūsdienu bērni ar modernajām tehnoloģijām – internetu, televīziju u. c. – ir iesaistīti sabiedrībā jau no agras bērnības. Pirms četrdesmit gadiem bija pilnīgi citādi.
– Jūsu grāmatā par seksualitāti tiek runāts bez aplinkiem. Vai jūsu pašas bērni arī to lasījuši?
– Jā, viņi izlasīja. Sākumā viņiem ļoti patika, bet nu jau viņi sasnieguši vecumu, kurā šos jautājumus uztver ļoti jūtīgi. Māte seksuālpedagoģe, visu laiku runā par seksualitāti un tamlīdzīgiem tematiem… Pašreizējā vecuma posmā viņiem tas šķiet briesmīgi. Es to varu saprast. Taču divi no maniem bērniem paši kopā ar klases biedriem piedalījās grāmatas jautājumu uzdošanā. Tad gan viņi vēl bija mazliet jaunāki.
