Par Šekspīru nerunāsim… 0
Valmieras teātra jauniestudējumā “Romeo un Džuljeta” režisors Mārtiņš Eihe dod priekšroku mūsdienīgai spēlītei ar “dzīvību izdzēšanu”.
Nav vērts tērēt laiku un papīru, jo sadzīt vienas lugas varoņus bārā ar stroķiem rokās un likt viņiem noskaidrot savstarpējās attiecības vēl nenozīmē iestudēt Šekspīru. Protams, to ir darījuši līdz šim un darīs arī turpmāk gan kino, gan teātrī, kā to Mārtiņš Eihe tālredzīgi uzsvēris, izlīmējot foajē daudzās “Romeo un Džuljetas” izrāžu afišas, jo Šekspīra dramaturģijas prestižs un izaicinājums ir tik liels, ka katrs režisors grib savu reizi pamēroties spēkiem ar dižo angli, bet tikai retais tā pa īstam apzinās, ko tas šodien nozīmē.
Lielākā daļa tā saucamo mūsdienu interpretāciju, strikti ņemot, ir Šekspīra lugu profanācijas. Režisoriem tīk apliecināt savu talantu ar skatījuma oriģinalitāti, fantāzijas lidojumu, laikmetīguma izpratni, bet netīk urbties teksta blāķos, un viņi rada izrādes, kurās Šekspīra lugas kalpo par izejmateriālu savu fikciju vairāk vai mazāk varmācīgai īstenošanai. Reizēm tās ir ļoti atjautīgi sakompilētas, profesionāli labi nostrādātas, pat rada jaunus blakusnozīmju slāņus un galvenais – apmierina publikas vēlmi nepiepūlēt smadzenes, taču tām gandrīz vienmēr pietrūkst Šekspīra domas plašuma un dziļuma.
Viena tāda “Makbeta” interpretācija caur mistikas prizmu pazīstamā Luka Persevala režijā nupat bija skatāma Rīgā, otru patlaban Valmierā piedāvā Mārtiņš Eihe, pārceļot Monteki un Kapuleti dzimtas uz Amerikas rietumkrastu un padarot tās par provinciālas kovboju pilsētiņas iemītniekiem. Savstarpēja naida izrādīšana un stobru vicināšana te ir vienīgā izklaide pie viskija glāzes, un šerifs Eskals (Arnolds Osis) uz to noraugās rezignēti, laiku pa laikam kādam piedraudot ar šodien neizprotamiem soda mēriem. Režisora veidoto situāciju nosacīti varam uzskatīt par lugai atbilstošu, bet ko iesākt ar smalkajiem dialogiem un sižetiskajām norisēm, kurās Šekspīrs iepinis “stāstu skumjāko par Džuljetu un viņas Romeo”? Tradicionālās ainas ar tajās ielikto varoņu rīcības loģiku un motivāciju režisora “skarbajā realitātē” neiederas, viņa izrādē valda primitīvs gars un raupjas emocijas. Izeju režisors meklē un atrod vesterna kinematogrāfiskajā estētikā ar Tarantīno cienīgām modulācijām un aktierspēles stilistikā, kas palīdz vienlaikus nodrošināt izrādei nepieciešamo gaisotni un kalpo par stimulu vienas patiesības paušanai – naids ir postošs spēks, kas ved uz iznīcību!
Neiedziļinoties jēdziena peripetijās, tam var piekrist. Naids, ko iestudējumā viens otram izrāda krodziņa apmeklētāji, nekādi netiek motivēts, tā vienkārši ir vietēja mēroga kaprīze, kas Šekspīra domas un personāžus noplicina līdz pēdējai iespējai. Tibalds, Romeo un viņa draugi uz skatuves tikai grūstās, knakstās, iemet pa glāzītei un ar lielām mokām pūlas no lugas teksta driskām izmocīt kaut ko līdzīgu dialogam. Lielais skeptiķis un erudītais asprātis Merkucio (Kārlis Neimanis) izrādē pat ir degradējies līdz sīkam, kašķīgam ķildniekam, kurš spēj nokaitināt ne vien Tibaldu, bet arī visu publiku kopā ņemot. Slepkavību un atriebību ķēde, ko izraisa nelaimīgā ķilda bārā, izrādē, protams, nav saistīta ne ar kādiem iekšējo vērtību kodeksiem, jo šie varoņi nemaz nezina, kas tie tādi ir. Tā vietā režisors dod priekšroku mūsdienīgai spēlītei ar “dzīvību izdzēšanu”. Tas pat nav traģiski, toties ir saskaņā ar šodienas mākslā pastāvošo vardarbības reģistru.
Acīmredzami grūtākais jautājums režisoram ir bijis, kā šajā saindētajā augsnē izdiedzēt to mīlestības asniņu, kam Šekspīrs licis krāšņi uzplaukt starp Romeo un Džuljetu. Ja Džuljeta strādā bārā un postulē savi kā gana pieredzējušu jaunavu, tad slavenais balkona skats atkrīt pats no sevis. Arī saskatīšanās Kapuleti rīkotajā ballītē mizanscēniski izskatās diezgan neveikla, tomēr par spīti tam abi jaunie aktieri – Rūta Dišlere un Rihards Jakovels – ir atraduši iespēju savā spēlē izšķilt nelielu dzirkstelīti, kas ļauj noticēt viņu varoņos dzimstošajām jūtām un noturēt mūsos šo pārliecību līdz pat izrādes beigām. Varbūt šoreiz viņiem palīgā, iemiesojoties vietējās mafijas bosiņā, ir nācis otrs pretendents uz Džuljetas roku Pariss (Māris Bezmers), kurš nekādas jūtas pret savu izredzēto nelolo, bet tikai uzmācīgi pauž savu vēlmi iegūt viņu, un tas stāvokli nedaudz dramatizē. Romeo izraidīšana izrādē nesniedzas tālāk par bāra sienām, bet tas dod pietiekamu iemeslu pārējiem personāžiem tiktāl sarežģīt situāciju, lai varētu tikt līdz traģiskajam finālam. Vienu no dīvainākajiem, bet koncepcijai atbilstošiem risinājumiem izrādes veidotāji ir piemeklējuši mūka Lorenco (Ģirts Rāviņš) tēlam. Abu mīlētāju uzticības persona ir pārtapusi ne vien par zālīšu pazinēju, bet arī par zālītes smēķētāju un bārmeni, kura kļūdas dēļ kapeņu ainu izdodas pārvērst par kārtējo šaudīšanos bārā, kas beidzas ar Romeo un Džuljetas pašnāvību. Var teikt, naids savu ir paveicis.
Režisoriskās interpretācijas vainagojums šoreiz tīši vai neviļus ir paslēpies vienā ļoti trāpīgā akcentā. Izlīgšanas ainā Kapuleti un Monteki atkal sēž bārā un katrs tēvs sola otra bērnam uzcelt zelta pieminekli, bet viņu solījumos nav nekādas vainas apziņas, vienīgi plātīšanās ar savu bagātību. Bingo! Kāda nožēla, kādas sēras var būt patiesas pasaulē, kurā valda tikai viena vērtība – nauda.
Mārtiņa Eihes ieceri atrast savai mērķauditorijai piemērotu komunikācijas kodu var saprast, pat uzskatīt par mūsdienīgu teātra izpausmi, kuru šodienas publika ar attiecīgu brieduma pakāpi arī dāsni novērtēs, un tomēr beigās piebildīšu: Dieva dēļ, pēc tās noskatīšanās nerakstiet skolā sacerējumus par Šekspīra lugu “Romeo un Džuljeta”.
VĒRTĒJUMS
Režija: 3
Aktierdarbi: 3
Scenogrāfija: 3
Maksimālais vērtējums – 5 zvaigznītes
Valmieras Drāmas teātra iestudējums “Romeo un Džuljeta”
Režisors un scenogrāfs – Mārtiņš Eihe, kostīmu māksliniece – Baiba Litiņa.
Lomās: Rihards Jakovels, Rūta Dišlere, Mārtiņš Liepa, Baiba Valante, Ingus Kniploks, Januss Johansons, Inga Apine, Aigars Apinis u. c.
Nākamās izrādes: 28. un 30. novembrī.
Vārds skatītājiem
Agnese Tamane, Cēsu Kultūras centra biroja administratore: “Fascinēja režisora interpretācija par episko mīlas stāstu mūsdienu variantā ar nelielu ironijas devu un vietām humoru. Izmantojot atjaunoto tulkojumu, varoņu teksti šķita daudz organiskāki un saprotamāki. Strādāt ar tik klasisku materiālu ir izaicinājums, tomēr risks ir atmaksājies.”
Arturs Skrastiņš, Valmieras sākumskolas direktors: “Sākumā bija pārsteigums par itāliskā un amerikāniskā savienojumu. Taču ir jauns laikmets, un atkāpšanās no klasiskajiem variantiem nemaz nav tik slikta. Protams, jādomā, jāpiedomā un jāanalizē vairāk, jāuztver modernisma iezīmes, un smadzenēm tas nozīmē ievērojami intensīvāku darbu. Izrāde ir laba.”
Daila Zaļkalne, uzņēmēja: “Pirms izrādes sapratu, ka tā nebūs ne maigā Vijas Artmanes Džuljeta, ne Harija Liepiņa skaistulis Romeo, ka nebūs arī Šekspīra laiku krāšņo kostīmu, taču vilināja jaunais. Negribu teikt, ka vīlos un nožēloju, tomēr sajūsmā neesmu. Bija gan par skaļu, gan par daudz pārspīlējumu. Iestudējumā ir zudusi arī “Romeo un Džuljetas” šekspīriskā jēga.”
Sagatavojusi ILZE GALKINA
