Ja kādu brīdi nemācos, pārņem jocīga sajūta 0
Par ārstniecības studijām sāku domāt vidusskolas laikā. Piedalījos atvērto durvju dienā Bērnu klīniskajā slimnīcā. Atceros, mums, topošajiem studentiem, par studentu dzīvi stāstīja tolaik jaunais ārsts Aigars Pētersons (tagad RSU Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas profesors, Rīgas domes deputāts. – Red. piez.), ar kuru daudzus gadus vēlāk strādāju kopā Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas valdē. Pēc atvērto durvju dienas apmeklējuma pilnībā izšķīros par labu medicīnas studijām. Strādāt ar bērniem un palīdzēt viņiem atveseļoties – tas man šķita ļoti interesanti. Lai varētu iestāties Rīgas Medicīnas institūtā, turpmākajos vidusskolas gados pastiprināti apguvu tos mācību priekšmetus, kas bija nepieciešami medicīnas studijām. Nevaru teikt, ka biju ķīmijas un fizikas fane, bet mācības man padevās viegli.
Joprojām mācos. Man aizvien patīk mācīties un apgūt jaunas lietas. Ja kādu brīdi nemācos, pārņem jocīga sajūta. Studiju gados mums atgādināja, ka ārsta profesijā visu mūžu var turpināt izglītoties. Tobrīd laikam to vēl neapzinājos. Lai gan patiesībā laikam jebkurā profesijā visu mūžu ir jāmācās.
Jau strādājot slimnīcā, biju nolēmusi, ka katru gadu vismaz vienu nedēļu veltīšu mācībām, kas saistītas ar konkrētu slimnīcas attīstības virzienu. To darīju, apmeklējot kursus gan Latvijā, gan ārzemēs. Uzskatu, ja es izglītojos, arī citiem darbiniekiem rodas stimuls sevi attīstīt.
