Viņi domāja, ka lasu, bet es stāstu izdomāju 0
Biju ļoti apzinīgs, kārtīgs skolasbērns. Centos čakli mācīties. Paralēli apmeklēju mūzikas skolu, spēlēju klavieres un dziedāju korī. Man ļoti patika dziedāt. Mamma stāstīja – kad ar autobusu braucām ciemos pie vecmāmiņas, es, vēl maza būdama, piespiedos pie loga stikla un dziedāju pašsacerētas dziesmiņas ar pašas izdomātiem vārdiem par visu, ko redzēju aiz loga. Kad kāpām ārā no autobusa, šoferis mēdza teikt: “Mums autobusā ir dziedātāja…” Es esot arī modinājusi vecmāmiņu agrā rīta stundā un likusi viņai dziedāt.
Biju arī liela stāstniece. Reiz kaimiņu meitene, kura bija daudz vecāka par mani, atnākusi mājās un stāstījusi, ka mazā Anda jau lasa grāmatu… Lai gan patiesībā es grāmatu turēju otrādi un nevis lasīju, bet pati izdomāju to, ko runāju.
Lielas blēņas nedarīju. Atceros – bija man viens niķis… Kad kāds runāja pa telefonu, šiverēju pa māju un metu zemē grāmatas un žurnālus, jo zināju, ka tobrīd mani nevar dabūt rokā…
