“Katram pieaugušam vīrietim ir jāprot apieties ar ieročiem.” Armijas veterāna Ziedoņa Ločmeļa viedoklis 9
Lai nodrošinātu Latvijas aizsardzību, amerikāņu eksperti iesaka Latvijā atjaunot divus gadus ilgu obligāto militāro dienestu. Latvijas armijas veterāns un kinofilmu militārais konsultants Ziedonis Ločmelis uzsver: NATO mums nāks palīgā tikai tad, ja paši būsim gatavi sevi aizstāvēt.
Es atbalstu obligātā militārā dienesta atjaunošanu, bet šaubos, vai nepieciešams tik ilgs termiņš: divi gadi. Lai izietu pamatapmācību, karavīram pietiktu arī ar vienu gadu. Speciālistiem, kas apgūst sarežģītākas iemaņas, būtu vajadzīgi tie divi gadi, bet ierindas karavīram pilnīgi pietiktu ar pusi no šī termiņa. Gada laikā karavīrs iemācītos aizstāvēt sevi un citus. Kad cilvēks būs izgājis šādu apmācību, viņu varēs ieskaitīt rezervē un pēc tam ik pa laikam atjaunot zināšanas, piemēram, reizi trijos gados iziet divu nedēļu apmācības.
Nav militāro iemaņu
Obligātais dienests ir nepieciešams, jo katram pieaugušam vīrietim ir jāprot apieties ar ieročiem un jāzina, kā rīkoties ārkārtas situācijā. Mūsdienās cilvēkiem vairs nav šādu iemaņu, daudzi neprot pat elementāras lietas, kas saistītas ar militāro jomu. Piemēram, kad biju filmas “Dvēseļu putenis” konsultants, izrādījās, ka filmas dalībniekiem ir grūtības pareizi soļot ierindā. Šķiet, kas gan var būt vienkāršāks par soļošanu, taču, ja pat šis uzdevums ir gana sarežģīts, tad ko var gribēt par citām militārām iemaņām?
Militārā apmācība būtu noderīga, lai cilvēki iemācītos precīzi šaut un apgūtu citas iemaņas, kas nepieciešamas, lai izdzīvotu karadarbības apstākļos. Pretējā gadījumā, ja tev nebūs šādu iemaņu, frontē tu neizdzīvosi vairāk par pāris stundām. Bet nevajag domāt, ka tad, ja nebūsi izgājis militāro apmācību, kara laikā varēsi no malas noskatīties, kā citi cīnās. Vēsture rāda, ka karadarbības laikā līdz pat 80% bojāgājušo ir civiliedzīvotāji.
Lai nodrošinātu Latvijas aizsardzību, krīzes situācijā būtu nepieciešams veidot nelielas mobilas vienības un īstenot partizānu karu, kas būtu ievērojams atbalsts regulārās armijas daļām. Šādā veidā būtu iespējams efektīvi izrādīt pretošanos ienaidniekam.
Strēlnieku piemērs
Nezinu, vai ikdienā katram vīrietim būtu jātur mājās šaujamierocis, jo ne visiem cilvēkiem var uzticēt atbildību, ko uzliek ierocis. Piemēram, kāds būs nonācis finanšu grūtībās un izdomās ar automātu rokās iet uz banku “aprunāties” par saviem kredītiem. Taču cilvēkiem jābūt iemaņām apieties ar šaujamieroci, lai “X stundā” viņi būtu gatavi sapulcēties un iesaistīties valsts aizsardzībā.
Obligātā militārā dienesta pretinieki uzskata, ka jaunieši mēģinās izvairīties no dienesta un aizbēgs uz ārzemēm, bet es nedomāju, ka tā būs liela problēma. Cilvēku gatavība aizstāvēt savu valsti lielā mērā ir atkarīga no ģimenes, patriotiskās audzināšanas. Protams, būs tādi, kas pie jebkurām grūtībām mēģinās aizbēgt un izvairīties no dienesta. Ir pat labāk, ja šādi cilvēki aizbēg, nevis traucē pārējiem, kas ir gatavi cīnīties.
Kā redzams filmā “Dvēseļu putenis”, krīzes situācijā latvieši ir gatavi mobilizēties un aizstāvēt savu valsti. Filmas galvenais varonis Artūrs Vanags ir tikai 16 gadus vecs, kad piesakās dienēt strēlniekos. Domāju, ka ikviens no mums, nonākot šādā situācijā, kad ienaidnieks tavu acu priekšā nogalina māti, būtu rīkojies līdzīgi.
Jāmācās sevi aizstāvēt
1940. gadā bija cita situācija, jo Kārlis Ulmanis kā valsts vadītājs un bruņoto spēku pavēlnieks pieņēma lēmumu nepretoties. Armijā visiem, no ierindas karavīra līdz pat ģenerālim, ir jāpilda augstākās vadības pavēles, kas nav apspriežamas. Ja nepildi pavēles, tu esi pārkāpis armijas reglamentu un pelnījis sodu. Ja bija pavēle nepretoties, karavīriem tā bija jāpilda.
Es to uzskatu par ļoti lielu Ulmaņa kļūdu, jo mēs redzam, ka Somija, kas izlēma pretoties PSRS agresijai, nodrošināja sev daudz labāku iznākumu. Ja mēs būtu pretojušies, manuprāt, Latvijas tautas zaudējumi, ko mēs tāpat cietām okupācijas rezultātā, būtu daudz mazāki, iespējams, mums pat būtu izdevies nosargāt neatkarību.
Arī mūsdienās mums nevajadzētu paļauties tikai uz NATO sabiedroto drošības garantijām. Protams, tas ir ļoti labi, ka Latvijā ir izvietotas mūsu sabiedroto vienības, taču par savu drošību galvenokārt jādomā mums pašiem. Jābūt gataviem cīnīties pašiem, tad arī NATO nāks palīgā. Kāda jēga palīdzēt tiem, kas paši nav gatavi sevi aizstāvēt? Tāpat kā nevar palīdzēt slīcējam, ja viņš pats necenšas tikt krastā.
Savulaik es dienēju misijās Afganistānā un Irākā, kur pieredzēju, kas notiek, ja cilvēki nav gatavi cīnīties par savu zemi. Kad sākās uzbrukums, vietējās armijas karavīri laidās lapās, bet mums bija jācīnās viņu vietā. Es viņiem prasīju: “Kāpēc jūs negribat cīnīties? Tā ir tava zeme, tev par to jācīnās, mans uzdevums ir tikai palīdzēt jums ar apmācību.” Bet viņi atbild, ka negrib karot, jo baidās, ka nošaus. Kāpēc tad tu esi kļuvis par karavīru, ja baidies karot? Tas būtu tāpat kā gadījumā, ja cilvēks, kam bail lidot, izdomātu mācīties par lidmašīnas pilotu.
