“Jā, mums šobrīd nav tik daudz naudas, kā bija toreiz,” rakstniece Zane Nuts par pārcelšanos uz dzīvi ārpus Rīgas un mātes lomu 8
Signe Mengote, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
“Kad kāds man jautā, kāda ir mana profesija – es nevaru atbildēt. Es vienkārši esmu Zane,” – tā par sevi saka rakstniece, sešu grāmatu autore Zane Nuts. Pirms pieciem gadiem viņa kopā ar vīru no Rīgas pārcēlās uz Cēsīm, aizgāja no labi apmaksāta darba, dodoties pretī nezinā-majam. Zane ir brīva savos uzskatos, darbos, izvēlēs. Nule iznācis Zanes jaunākais veikums – romāns “Mums vajadzētu šķirties”, kas nedaudz pasakainā veidā vēsta par divu cilvēku šķiršanos un mēģinājumiem glābt laulību, reizē meklējot iespēju dzīvot vienam bez otra.
Zane atklāj, ka romāns ir veidots, balstoties uz reālām dzīves situācijām. Nē, stāsts nav par viņas pašas attiecībām, bet par to, kā varēja būt, ja abi ar vīru Aigaru nebūtu pārcēlušies uz dzīvi ārpus Rīgas – iespējams… Kad pirms pieciem gadiem piedzima dēliņš Knuts, Zanei sākās pēcdzemdību depresija. Tas bija laiks, kad viņa saprata, ka vairs nevēlas dzīvot Rīgā un strādāt par juristi. Kaut kas bija jāmaina: “Abi ar vīru pametām darbus, ar zīdainīti pārcēlāmies uz Cēsīm. Aigars mani dzina ārā no mājas, lai es kaut ko darītu, lai tiktu pāri depresijai. Devos uz bibliotēku un sāku rakstīt savu blogu. Kad aptrūkās tēmas par manu dzīvi, pievērsos grāmatu rakstīšanai. Var teikt, ka pēdējos trīs gadus esmu pilna laika rakstniece.”
Romāna “Mums vajadzētu šķirties” galveno vēstījumu Zane reiz esot nosapņojusi: “Tas bija brīdis, kad viņš un viņa jau ir šķīrušies un ilgojas viens pēc otra, bet kaut kādu iemeslu dēļ tomēr nevar būt kopā. Katram ir jāatrisina savas problēmas, taču vilkme vienam pie otra joprojām ir. Tā sajūta bija tik skaista un spēcīga, ka es vēlējos par to uzrakstīt.” Kad manuskriptu izlasīja rakstnieces draudzene, abas nosprieda, ka kaut kādā ziņā tas ir stāsts par Zanes un Aigara paš-izaugsmes ceļu, atziņu par to, ka viss ārišķīgais ir mazsvarīgs: “Es biju juriste, man bija sava vieta dzīvē, stabils darbs, atalgojums. Jutos pieņemta un atzīta. Tik daudz runājam par to, kādam ir jābūt cilvēkam, bet tik maz par to, kāds šis cilvēks patiesībā vēlas būt. Ja mēs ar vīru nebūtu aizdomājušies, iespējams, dotos katrs uz savu pusi. Var būt, ka es tiešām uzrakstīju grāmatu par to, kā būtu, ja būtu.”
Aigars pēc profesijas ir automehāniķis, un, kā stāsta Zane, viņš Rīgā savā amatā bija tiešām veiksmīgs: “Mani šī iepriekšējā dzīve spieda nost… Tomēr apzinājos, ka nevaru vīram prasīt, lai viņš pamet savu darbu manu iegribu dēļ. Kādas pastaigas laikā Aigaram stāstīju par savām sajūtām, un viņš atklāja, ka arī viņam profesija prieku nesagādā – tas vienkārši ir kaut kas, kas labi padodas.” Zane sāka rakstīt, Aigars savukārt būvēt ģimenes māju – tādā veidā abi atrada katrs savu sirdslietu: “Jā, mums šobrīd nav tik daudz naudas, kā bija toreiz, kad strādājām Rīgā. Un tikai tagad es saprotu, cik lielu nozīmi sabiedrība piešķir karjerai – bet kas bez karjeras esi tu pats? Esmu sarakstījusi vairākas grāmatas, bet sevi nesaucu par rakstnieci: esmu vienkārši Zane, kurai patīk rakstīt.”
Lomas saplūst
Romāns “Mums vajadzētu šķirties” vedina uz dažādām pārdomām – Zane par to ir tiešām gandarīta. Stāsta galvenie varoņi šķiras, pat īsti nespējot viens otram paskaidrot, kāpēc. Cik vieglprātīgi nereti mūsdienās tiek uztvertas attiecības: kaut kas nepatīk, došos prom, meklēšu kādu citu. Zane un Aigars ir pāris kopš 16 gadu vecuma, tāpēc viņiem kā jauna un labāka meklējumi ir sveša lieta: “Viņš ir mans pirmais un vienīgais, tāpēc attiecību tirgu nepārzinu. Taču jā – ir cilvēki, kuri iepazīšanās lietotnē “Tinder” lūkojas pēc ideālā partnera, jo ar iepriekšējo kaut kas nav bijis labi. Taču tādas perfektās attiecības nemaz nepastāv – tas ir liels darbs gan katram individuāli, gan kopā. Mēs ļoti daudz runājam par savām sajūtām. Manuprāt, mūsdienās daudzi pāri izvēlas risināt problēmas ar materiālu vērtību palīdzību – krīze attiecībās? Aizbraucam ceļojumā! Diemžēl strādāt pie attiecībām ir daudz grūtāk, nekā problēmu uz mirkli aizlipināt ar kādu dārgu dāvanu.”
Zane un Aigars ir lieliska komanda it visā. Rakstniece atklāj, ka viņu savienībā nepastāv klasiskās vīrieša, sievietes, vīra, sievas, mātes un tēva lomas, jo viss ir saplūdis. “Aigaram izpildīt mammas lomu izdodas labāk nekā man,” smej Zane. “Es esmu sievišķīga sieviete, bet jāatzīst, ka tādus mājas darbus, pienākumus, kas saistīti ar bērniem, Aigars paveic daudz veiksmīgāk. Kādreiz daudzi paziņas šā iemesla dēļ mūs aprunāja – mūsu lomu sadalījums nepavisam nav tradicionāls, jo tolaik Aigars gan strādāja, pelnīja naudu, gan arī atnāca mājās un pagatavoja vakariņas. Šobrīd savukārt es pelnu lielāko daļu ģimenes naudas, taču man nav problēmu arī uztaisīt ēst.” Savulaik šādu attiecību piemēru bija mazāk, bet pašlaik, vismaz Zanes draugu un paziņu lokā, lomas arvien biežāk saplūst: “Vīrieši patiesībā ir ļoti emocionāli, un, ja viens atļaujas parādīt savu emocionālo pusi, arī otrs uzdrīkstas. Tādi vīrieši ir kā piemērs citiem – tiem, kuri domā, ka “īsts vecis” ir tikai tāds, kurš brīvdienās brauc makšķerēt, vakarā dzer alu un nepievērš uzmanību savai sievai. Bet kopumā, manuprāt, vīrieši un viņu attieksme mainās. Iespējams, ka lēnām, bet tomēr.”
Komunikācija ir atslēga
Pāris ilgi nevarēja tikt pie bērniņa. Zane stāsta, ka viņai tika diagnosticēta neauglība: “Bija vairāki mākslīgās apaugļošanas mēģinājumi. Diemžēl arī spontānais aborts. Ar laiku sapratām, ka vairs nevēlamies izmantot mākslīgās apaugļošanas metodi, un tad pēkšņi paliku stāvoklī – tas bija brīnums.”
Jau pirms mazā Knuta ienākšanas ģimenē Zane un Aigars domāja par adopciju, un šī iecere netika atmesta – jau pusotru gadu abi ir audžuvecāki septiņus gadus vecajam Edgaram. Zane atzīst, ka tas nebūt nav viegli: “Knuts ir tik mierīgs bērniņš, bet Edgaram, protams, līdzi nāk pagātnes bagāža. Runājot par tradicionālajām vīriešu un sieviešu lomām, Edgars bija tas bērniņš, kuram bija mācīts neraudāt – puika taču! Un puikas neraud…” Pašā sākumā mazais Edgars neatpazina emocijas, nemācēja tās izpaust: “Viņš smējās tad, kad būtu jāraud. Un tā smiešanās bija histēriska, pat maniakāla, ļoti nepatīkama. Edgars iesita Knutam, un es viņam stāstīju, ka tā nedrīkst darīt, bet tā vietā, lai nokaunētos, viņš skatījās man acīs un smējās. Un es it kā sapratu, ka tas nav par mani, bet tāpat sāp. Mēs bijām uz izdegšanas robežas.”
Zane uzskata, ka nereti vardarbība ir cieši saistīta ar pagātnes problēmām, kaut ko iekšēji neatrisinātu. Viņas sāpes par Edgara emocijām arī vienā brīdī izpaudās kā agresija: “Mēs gaidījām ciemiņus, gatavojām ēst. Neliels strīds par kādu sīkumu, un Aigars man smejoties teica: “Tu izskaties tik mīlīgi, kad dusmojies!” Vīrs gribēja izteikt komplimentu, bet es biju pārgurusi un mani nokaitināja viņa smiekli un joks – pēkšņi priekšā melna bilde un es sāku viņu klapēt. Aigars bija šokā, un arī es sapratu, ka mana rīcība nav normāla. Es – pacifiste – pēkšņi nojūdzos, jo biju izdegusi. Manuprāt, par vardarbību vairs nevar runāt tikai saistībā ar vīriešiem, jo vardarbīgas var būt arī sievietes.”
Zane domā, ka veids, kādā varam palīdzēt vardarbības upuriem, kā arī tiem, kuri kļūst vardarbīgi, ir atklāti runāt par savu pieredzi: “Es, piemēram, varu stāstīt par to, kā es uz nervu sabrukuma robežas kļuvu vardarbīga pret savu vīru, tāpat kāds vardarbībā cietušais var dalīties savā stāstā. Un nevis čīkstot, bet uzsverot – tu neesi viens, tā notiek arī ar citiem! Vardarbības upuri ļoti bieži domā, ka viņi tādi ir vieni, vai arī baidās runāt, jo neviens neticēs.
Tāpat ir gadījumi, kuros cilvēks sāk vainot sevi – es pats to varmāku izprovocēju. Taču, jo vairāk par to runāsim, jo vairāk cilvēku uzzinās, ka šādas situācijas nav retums.” Rakstniece atceras laiku, kad uzzināja, ka ir neauglīga – viņas-prāt, arī par to tiek runāts pārāk reti: “Man likās, ka es tāda esmu vienīgā. Bija sajūta, ka esmu pievīlusi gan sevi, gan sabiedrību, jo nevaru izpildīt savu galveno sievietes uzdevumu – radīt un dzemdēt jaunu dzīvību. Kad zaudēju bērnu, to noslēpt nebija iespējams, un tajā brīdī man vairākas sievietes teica, ka arī viņām ir šāda pieredze. Tas ļoti palīdzēja. Tieši tādēļ es šobrīd par to runāju, un arī grāmatā “Kaut kāds finglieris” stāstu par neauglību. Ir cilvēki, kuri man par to saka paldies.”
Katrai sievietei sava izvēle
Audžumammas loma tuvplānā ļauj redzēt to, ko mazajam cilvēciņam nodara dzīve bez vecākiem, bez mīlošas ģimenes un atbalsta, tādēļ Zane ir pārliecināta, ka nevajag ļauties sabiedrības spiedienam un uzstādītajām normām – ja sieviete negrib būt mamma, viņai par tādu nav jākļūst: “Ir labi, ka dzīvojam laikmetā, kurā cilvēki vēlas izzināt sevi, meklēt atbildes uz dažādiem jautājumiem, arī nolikt sevi pirmajā vietā, lai vēlāk varētu veidot attiecības, ģimeni, laist pasaulē bērnus. Kad uzdodu sev jautājumu, kāpēc es gribēju bērnu, noteikti varu atbildēt, ka tas bija sabiedrības spiediena dēļ. Protams, ne brīdi to nenožēloju, jo būt mammai ir brīnišķīgi, bet tolaik man tiešām likās, ka sievietei obligāti ir jā-kļūst par māti.”
Zane apbrīno tās sievietes, kuras bez sirdsapziņas pārmetumiem atzīst, ka nevēlas bērnus: “Tas ir pilnīgi normāli. Mēs esam tik dažādi. Es priecājos, ka cilvēki var būt tik atklāti un neliekuļot tikai tāpēc, ka to sagaida citi. Bērns ir liela atbildība, mēs nedrīkstam šajā jautājumā būt vieglprātīgi. Man ir tāds teiciens, ka bērns nav šampūns – pamēģināsi, nepatiks, metīsi ārā un nopirksi citu. Tāpat ir sievietes, kuras jau no agra vecuma sapņo par mammas lomu, ģimeni, bērniem – un tas ir tik skaisti! Ir jāstrādā ar sevi un jāsajūt savs aicinājums.”
Vēlme radīt kādam bērniņam drošu vidi, sniegt īstas ģimenes sajūtu un mīlestību radās brīdī, kad Zanes un Aigara dzīvē bija iestājusies stabilitāte, attiecības bija harmoniskas un abu kopīgajam bērniņam bija jau trīs gadi: “Daudz brīva laika, ar Knutu mums gāja viegli – bija laiks palīdzēt kādam bērniņam.” Lai kļūtu par audžuvecākiem, ir jāiziet kārtīgas apmācības, un Zane ļoti priecājas, ka tā – agrāk process bijis daudz vienkāršāks un cilvēki netika pienācīgi sagatavoti tam, kas viņus sagaida: “Nav tā, kā rāda filmās – bērniņš krīt ap kaklu, ir bezgala pateicīgs par to, ka esi viņu izglābis. Nē, realitātē šis bērns var trakot, bļaut. Katram no viņiem ir savas traumas un problēmas, un, pateicoties mācībām, mēs jau laikus sapratām, ka viegli nebūs. Mūsu gadījumā pēdējie četri mēneši ir progresa periods, esam pieraduši mēs un ir pieradis arī audžudēls. Tās ir ļoti, ļoti lielas pārmaiņas abām pusēm. Tāpat ir jāuztur kontakts arī ar bērna bioloģiskajiem vecākiem, un tas ir jādara bez nosodījuma – pat tad, ja neatbalsti viņu dzīvesveidu un rīcību.”
Būsim stipras!
Šonedēļ atzīmējām Starptautisko sieviešu dienu. Šie svētki cildina sievietes, liek novērtēt šā dzimuma skaistumu, spēku, maigumu un citas īpašības. Taču svētki beidzas un ir jāatgriežas realitātē, kurā joprojām eksistē dzimumu nevienlīdzība dažādās jomās. Ne velti daudzi joprojām izmanto jēdzienus “stiprais” un “daiļais” dzimums. Lai gan, strādājot par juristi, Zane jutās kā nebeidzamā sacensībā – kurš savā profesijā ir veiksmīgāks, kurš uztaisīs labāku līgumu, saskarties ar dzimumu nevienlīdzību gan nav nācies.
Un arī kopumā šī situācija Latvijā neesot tik slikta: “Es nesaku, ka šajā jautājumā viss ir ideāli, tomēr uzskatu, ka mūsu valstī situācija ir ļoti laba. Jurisprudence ir visai vīrišķīga nozare, un esmu strādājusi arī Rīgas tirdzniecības ostā, kur daudzi kolēģi bija vīrieši. Sākotnēji man likās, ka nu gan mani neviens nerespektēs, neuzklausīs, neņems galvā, jo esmu sieviete, bet patiesība ir pavisam citāda. Nereti kolēģi man jautāja pēc padoma, gaidīja, izteikšu savu viedokli. Iespējams, ka šis ir tāds labais stāsts un ka ne vienmēr sievietes saņem pelnīto cieņu un līdzvērtības sajūtu.”
Zane mudina arī sievietes kļūt iecietīgākām vienai pret otru – citādi sludinātā solidaritāte tāda paliek tikai uz papīra: “Esmu pamanījusi, ka bieži vien tieši sievietes ir tās, kuras darbā viena otru nerespektē, neieklausās, pat izsmej. Kad kaut ko saka vīrietis – visi uzmanīgi klausās, jo viņš noteikti pateiks kaut ko gudru, bet, ja runā sieviete – nevar zināt, vai vispār ir jēga iedziļināties…”
Runājot par dzimumu vienlīdzību, to, vai sievietes darba vidē un citās jomās var justies līdzvērtīgas vīriešiem, Zane uzsver – tas nav stāsts par dzimumiem, bet par pārliecību savā dzimumā: “Visas cilvēces pastāvēšanas laikā sievietes ir bijušas apspiestas, un pašpārliecinātība ir sagrauta jau pašā saknē. To atgūt nav viegli. Kad mēs kaut ko sakām, kad gribam pastāvēt par sevi, bieži vien tas tiek darīts nepārliecinoši – un kāpēc citiem ieklausīties, ja mēs pašas sev neticam?”
Zane atceras, kā viņai par līdzīgiem darba pienākumiem tika maksāts mazāk nekā vīrietim, taču tikai tādēļ, ka viņa baidījās prasīt vairāk: “Jā, ir gadījumi, īpaši ārvalstīs, kur sievietēm apzināti maksā mazāk par to pašu pozīciju. Arī mana alga bija mazāka: kurš tad man maksās vairāk… Kā atjaunot ticību sev? Arī es ar to joprojām cīnos. Ir jāiztaisno mugura un jāprasa tieši tas, kas mums pienākas. Un ne sprīdi mazāk.”
