Par satikšanos ar sevi – Rasa Vītola 0
“Man ir daudz vieglāk izteikt sevi nevis vārdos, bet mūzikā un dziedāšanā,” bilst Rasa Vītola. Viņa ir no Vītolu ģimenes, kas pirms pāris gadiem dvēseliskā virsotnē spēja pacelt televīzijas dziedošo ģimeņu šovu.
Rasa strādā alternatīvās pedagoģijas lauciņā, daudz muzicē un arvien mācās izprast sevi un pasauli. Viņa klusi staro – nesen ar draugu Ģirtu apprecējušies. Abi veido savu dzīves telpu, pārpilnu mīlestības un dziļuma.
Būt par spēka avotu
Pats galvenais – sajust, saprast, kas es esmu. Ir mans ķermenis, prāts, mani domu virpuļi un emocijas, bet aiz tā visa – vēl kas vairāk. Apziņa, klātbūtne, visa vērotājs un līdzradītājs. Kaut kas ļoti dzidrs un mirdzošs. Tas ir īstais es, kas caurstrāvo arī manu redzamo formu. Esmu pati sev spēka avots, jo manī ir viss.
Viss Visums ir vienā punktā šeit un tagad – to man tētis jau sen iemācīja. Tas gan jāatklāj katru mirkli no jauna, jo viss nemitīgi pārtop.
Mācīties pastāvēt pašai savā spēkā, kas ielikts dvēselē. Būt tai, kas patiešām esi. Tas vien jau ir dzīves uzdevums.
Laist gaismu caur sevi
Reizēm man ir šauri ar sevi, ar savu fizisko formu, ar to maziņo dvēseles kombinezoniņu. Pēdējos gados esmu ļoti gribējusi izlauzties plašākā apziņas telpā. Ir dažādas metodes, kas šajos centienos var palīdzēt.
Piecus gadus praktizēju krija jogu. Tā ļauj attīrīties, sakārtoties, paļauties uz Dievu. Šad tad pielietoju seno enerģijas harmonizēšanas mākslu cigun. Ar to nopietni nodarbojas mans tētis. Arī Ģirtam šis veids ir tuvs.
Gāju uz Visuma Miera dejām – meditāciju dziesmā un dejā. Apguvu holodinamiku, kas palīdz transformēt iekšējos samezglojumus.
Nesen sāku praktizēt Art of living jeb Dzīves mākslu, šī sistēma māca, kā atbrīvoties no spriedzes, izmantojot elpošanu un meditāciju. Lai bango emocijas, lai virmo domas, ļauj visam būt, tikai vēro sevi…
Praktizēju arī vipassana – pašattīrīšanos, kas ļauj gūt mierpilnu prātu. Tā bija klusēšana, tā dēvētais cēlais klusums, kad kluss ir ķermenis, runa un prāts. Desmit dienas atradāmies nošķirtā vidē, ārpus visa, telefoni izslēgti. Pilnīgs klusums. Paliec viens ar sevi. Ir grūti būt mierā, jo prāts nerim-stas, domas un visādi pagātnes uzkrājumi laužas laukā… Tikai pamazām sajūti, cik viss ir pārejošs, ka vienīgais paliekošais – apziņa un esamība.
Visās šajās tehnikās ir daudz līdzīga, tās dod iespēju pietuvoties sev tajā, kas ir patiesi īsts. Šīs metodes ir kļuvušas par maniem instrumentiem, kas noder dažādās dzīves situācijās.
Vizītkarte ar dziesmu
Sajust sevi, vienot iekšējo un ārējo pasauli palīdz dziedāšana. Man tuvas ir dažādas dvēseliskas dziesmas, mana tēta ierakstītās, arī mantras un, protams, mūsu tautasdziesmas – latviešu mantras. Katru rītu sāku ar dziesmu: Še ceļos, še guļos zem Dieviņa kājiņām… Līdzīgi laukos katru rītu eju noskaloties strautiņā. Ūdens palīdz aizskalot visu veco un atvērties jaunajam. Arī dziesma ļauj sakārtoties. Varu dziedāt skaļi vai klusu, tas nav tik būtiski. Svarīgāk, kas tajā brīdī notiek manī. Jo īstā dzīve jau risinās pašā cilvēkā, viņa dvēselē.
Es spēlēju dažādus mūzikas instrumentus – kokli, blokflautu, bungas, dūdas un ģitāru, bet vēl nezinu, kurš ir mans īstais, caur ko varētu izpaust visu, kas manī rodas, nedomājot par tehnisko izpildījumu.
Pirms diviem gadiem pabeidzu Latvijas Mūzikas akadēmiju, ieguvu bakalaura grādu. Gudri sakot, esmu etnomuzikoloģe, tradicionālās mūzikas pedagoģe. Strādāju kopā ar Ģirtu – esam savstarpēji ļoti papildinoša komanda. Nodarbības paši nosaucām par Mūzikas un Veseluma mācību. Šogad to darījām trīs brīvajās jeb alternatīvajās skolās – Ikšķilē, Māras skolā Rīgā un Praviņu Dzīvajā skolā Tukuma novadā. Bērnu un arī mūsu iekšējā pasaule bagātinās, paplašinās, to panāk mūzika – mēs ļoti daudz dziedam un spēlējam dažādus instrumentus. Pamatā darām to visi kopā. Ja viens muzicē, tas ir tikai monologs. Lai skanētu kopā, jāiemācās daudz vairāk, jo jāsajūt arī pārējie.
Iekopt Mīlestības telpu
Maija sākumā ar Ģirtu apprecējāmies. Draudzējāmies jau trīs gadus. Ģirts pirms mūsu satikšanās bija paspējis iemēģināt ļoti dažādus ceļus. Visvairāk sevi izpauda kā profesionāls snovbordists, arī gleznoja, rakstīja scenārijus un filmēja. Bija nerimstošā sevis izziņas procesā. Tagad mums abiem sācies jauns posms.
Jau iesākumā zinājām, ka precēsimies pavasarī. Atskārtām, ka vienā maija dienā ir gada lielākais pilnmēness un arī Budas dzimšanas diena. Sākām pētīt kalendārus un atklājām, ka tas ir ļoti labvēlīgs, enerģētiski spēcīgs laiks. Tas viss sakrita ar mūsu intuitīvo izjūtu. Īstais brīdis precībām!
Ģirts sevī nes Uguns stihiju, var pilnīgi just, kā tā caur viņu deg. Mana valdošā stihija ir Zeme. Uzskata, ka abu šo stihiju kombinācija nav viegla. Taču mums tā ir nemitīga iespēja augt, kāpt pāri ierastībai, savam ego un mīlēt otru bez nosacījumiem.
Tagad pārsvarā dzīvojam laukos – Madonas novadā pie Tirzas upes, netālu no manu vecāku mājām. Izteicām Visumā vēlēšanos, ka gribam savu stūrīti zemes. Tā zibens ātrumā piepildījās.
It kā interesanta sajūta – esmu zemes īpašniece… Bet patiesībā tā vien tāda spēlīte, jo mēs piederam zemei vairāk, nekā tā mums.
Ar draugu palīdzību būvējam pirmo namu. Pagaidām tas būs mūsu dzīvošanai, bet ar laiku pārtaps par draugu māju. Vietu, kur visi var justies ļoti labi. Mēs to dēvējam par Mīlestības telpu.
Esmu laimīga, ka man ir brīnišķīgi draugi. Esam atradušies un satikušies līdzīgi. Tā ir sastapšanās caur sirdi. Rezonanses domubiedru gru-pa – tā sevi dēvējam. Veidojam dažādus pašattīstošus pasākumus, rīkojam dzīves svinēšanas nometnes. Bieži vien sanākam kopā tāpat vien, esam brīvi un radoši dzejā, dejā, dziesmā vai jebkurā citā izpausmē, kas tai brīdī svarīga. Izsmejamies, izraudāmies, izrunājamies, palīdzam cits citam. Tie ir kopā būšanas svētki.
Harmonizēties laukos
Mans prieks un pienākums ir ārstniecības augu vākšana. Esmu vietējā zālīšu sieva! Salasu ģimenei, pietiek arī draugiem. Pļavas gudrībās mani skoloja tētis, pētu arī grāmatas.
Zinu, ka augi jāvāc pareizās Mēness fāzēs, taču ne vienmēr tas izdodas. Taču labāk visu paveicu ar prieku, nevis stresaini skrienu, lai tik paspētu ietrāpīt pareizajā dienā un stundā.
Lai gan arī pilsētas ielās spēju sajust vienotību ar Visumu, tomēr mana īstā būšanas vieta tomēr ir lauki. Te viss harmonizējas. Dabā it viss māca, kā dzīvot – kā būt pašam, kā saskaņoties ar visu esošo, kā veikt savu misiju.
Mācos sākt ar sevi
Man patīk darīt labu. Kaut ko paveikt, palīdzēt, bet izvairīties atklāt, ka tā biju es. Laba darīšana sniedz ļoti lielu piepildījumu, papildu jēgu dzīvei.
Ir grūti būt mīlestībā, kas tikai dod citiem, neko neprasot pretī – ik mirkli to mācos. Zinu arī to, ka nedrīkstu neko pieprasīt no citiem, mēģināt ārējo pasauli pieskaņot sev. Vispirms sevī jāspēj radīt to, ko vēlos sagaidīt no citiem.
