Par saraksta veidošanu aizdomājas arī krievu organizācijas 0
Laikam jau tā ir lielā politika, kurai mums nedz līdzi runāt, nedz ļauts izprast, bet, no malas raugoties, rodas visai dīvains priekšstats. Pošoties sagaidīt ietekmīgu Amerikas politiķi, latvju centīgie vadoņi sarkanās grīdsedziņas vietā steidz ritināt garu ebreju sabiedriskajām organizācijām atdodamo īpašumu sarakstu.
Veroties pašmāju bāleliņu centībā, par līdzīga saraksta veidošanu aizdomājas arī krievu sabiedriskās organizācijas vai vismaz tie ļautiņi, kuri uzdodas par šo organizāciju pārstāvjiem. Pēdējās atmodīsies latviešu sabiedriskās organizācijas. Aizsargi pieprasīs atpakaļ namu Rīgas centrā, kur šodien mājvietu radušas arodbiedrības. Vecie vīri rādīs nodzeltējušas fotogrāfijas, datētas ar piecpadsmito maiju, kurās jauni puiši aizsargu formās pulcējas pie savas ēkas. Godīgi sakot, sirmajiem kungiem ir maz cerību, jo viņiem nav ietekmīga politiķa, zem kura papēža savu papīru palikt.
Latvijas valsts nevienam viņa īpašumus prettiesiski nav atņēmusi. Laikā, kad Latvijas valdība bija rīcībspējīga, repatriējās baltvācieši un Ulmaņa valdība viņiem izmaksāja kompensācijas. Ebreju un krievu, tāpat kā latviešu, mantu izlaupīja vai denacionalizēja apstākļos, kad Latvijas valsts bija rīcībnespējīga un bez jelkādām iespējām aizstāvēt savus pilsoņus un viņu īpašumus. Latvijas valsts bija okupēta. Ir vismaz dīvaini prasīt atbildību no Latvijas valsts par okupētājvalstu prettiesiskajām darbībām.
Atgūstot neatkarību, Latvija vēlējās nolīdzināt svešu varu izraisītās pārestības un ļāva visiem, kuriem bija likumīgs pamats, atgūt savus īpašumus. Ja nevarēja atdot tieši to gabaliņu zemes, tad mēģināja ierādīt līdzvērtīgu.
Un atkal vienīgi savas rīcībspējas ietvaros – Abrenes īpašumi Latvijas pilsoņiem palika neaizsniedzami. Laiku noteica ar atliektiem galiem – gadus desmit. Godīgi tika pateikts, ka dokumentus pieņems līdz konkrētai dienai, vēlāk vairs ne. Denacionalizācijas process būs beidzies un tam pielikts punkts.
Tie, kuri to neizdarīja, vai nu nebija motivēti, vai arī paturēja šo kārti azotē, lai vēlāk izspēlētu politiskās spēlītēs. Rādās, ka šobrīd mēs saskaramies ar otro gadījumu. Latvijas valsts nevar uzņemties atbildību par atsevišķu tautiešu pastrādātajiem varas darbiem okupācijas apstākļos. Nespētu viņus sodīt, jo tolaik nedarbojās Latvijas Republikas likumi. Cita starpā – vai atpakaļatgūstamo ebreju īpašumu sarakstā kaut viens ir no Abrenes apriņķa?
