Vija Beinerte. Par sapņiem un aukstiem palagiem 7
Reizēm aizbāzt muti realitātei ir vieglāk nekā tikt vaļā no ilūzijām.
Jānim ir palaimējies. Viņam ir sapņu ģimene: sieva skaistule un gudriniece un tad vēl divi brīnumbērni. Arī karjerā ir veicies. Gan uzņēmuma vadība, gan kolēģi viņu cienī un mīl. Nu labi, ne jau gluži tā, ka visi, bet lielākā daļa gan. Kopumā var teikt, ka dzīve Jānim ir izdevusies. Nebijis vien bezmiega. Kopš sieva guļ citā istabā, un viņa to dara jau septiņus gadus, Jānis aizmieg tikai pret rītu. Sievu tas nesatrauc. Sievu jau sen nesatrauc nekas, kas saistīts ar Jāni, viņu interesē tikai seriāli un bulciņas rītā, vakarā un uz nakti. Nav brīnums, ka kļuvusi resna un kašķīga, gatava sākt strīdu par jebkuru sīkumu. Jānis pat nezina, vai ir kaut viens jautājums, par ko viņiem nebūtu domstarpību. Tāpēc arī bērni aizbēguši no mājām – tie vecāku strīdi esot neciešami. Dēls tagad studē Viļņā, meita – Londonā. Bet Jānis tikmēr jau atkal mēģina aizmigt aukstos palagos.
No Lienes gan bērni nav aizbēguši. Lienei bērnu nemaz nav. Un arī vīra nav. Bet būs. Noteikti būs. Liene gaida savu lielo mīlu atnākam. Visticamāk, no reklāmas projektu daļas. Tas glītais dizainers – kā viņš uzsmaida, kad iet garām Lienei ēdnīcā, gaitenī vai satiekot liftā. Jau vairāk nekā gadu uzsmaida. Bet Liene tikmēr cer un kā vienmēr aizmieg aukstos palagos.
Anna savu lielo mīlu ir jau satikusi. Sportisks, gādīgs un maigs, viņš prot nopelnīt naudu un salabot virtuves krānu. Ar viņu var runāt par džezu, filozofiju un sapņiem. Un vēl viņš mīl bērnus, ļoti. Viņiem noteikti būs bērni. Pašiem savi – kad viņš beidzot varēs par visu atklāti izrunāties ar sievu, kam patlaban ir problēmas darbā, mirst māte un vispār ir jāsagaida, kad jaunākais dēls paaugsies. Bet Anna tikmēr skatās uz mobilo telefonu, gaidot, vai tajā neparādīsies kāda ziņa, līdz beidzot aizmieg aukstos palagos.
Mēs ceram un saceram, iemīlamies nevis cilvēkā, bet savās domās par viņu, mūsu ilgas, sāpes un asaras ir pavisam reālas, tikai mūsu cerības šādos gadījumos ir tukšas un neauglīgas. Tās atņem laiku un enerģiju. To laiku, ko varētu veltīt īstai dzīvei. Tiesa, ne tik idilliskai kā spožo vāku žurnālu lappusēs, taču īstai. Un kas to zina, varbūt brīdī, kad pārstājam sapņot un izejam ārā lietū, putenī, miglā vai saulē, kā nu kuram paveiksies, mēs satiekam savu īsto un vienīgo. Tādu, kam silta roka un sirds.
Es neesmu pret sapņiem. Tikai esmu par tādiem, kas nevis aizēno, bet palīdz izprast nomodu.
