Gaidāma grāmata 2
Uzskatāmu ieskatu Salaspils nometnes mitoloģizācijā, izmantojot padomju laika kinohronikas, sniedza Daugavas muzeja speciāliste Lilita Vanaga. Lielāko intensitāti process ieguvis 60. gados, kad kinožurnāla “Padomju Latvija” sižetos iekļāva kadrus ar ebreju apšaušanu Šķēdes kāpās pie Liepājas un Osvejas pretpartizānu akcijās nogalinātajiem bērniem. Skatītājam bija jātic, ka tas noticis Salaspilī. Tikmēr Latvijas PSR kultūras ministrs Voldemārs Kalpiņš atmiņās rakstījis, ka 50. gadu beigās, aplūkojot vietu, kur agrākās nometnes teritorijā atradās masu kapi, viņš konstatējis, ka klajumā, ko šaušanas mācībām izmantojis padomju karaspēks, mētājas cilvēku kauli…
Par līdzīgu nevērību pret nacisma upuru piemiņu savos referētos konferencē stāstīja arī vēsturnieki no Baltkrievijas Jevgeņijs Grebeņs un Sergejs Novikovs. Baltkrievijā līdz nesenai pagātnei teju pilnīgā aizmirstībā grimusi Trosteņecas koncentrācijas nometne pie Minskas. Upuru skaita ziņā (206 500) oficiāli tā skaitījās lielākā PSRS teritorijā un ceturtā lielākā Eiropā. Vācu vēsturnieki to sauca par “Baltkrievijas Osvencimu”, taču 1957. gadā puskilometra attālumā no Trosteņecā bojāgājušo ebreju masu kapiem iekārtota pilsētas atkritumu izgāztuve. Kāpēc? Tāpēc, ka līdzās atradās 30. gadu beigu un 40. gadu paša sākuma staļiniskā režīma upuru kapi, kurus vēlējās nomaskēt ar izgāztuvi. Bet pieminekli nacisma upuriem 1963. gadā uzstādīja pavisam citur, kur nekādu kapu nav, toties “skaistā vietā, kur ērti piebraukt”. Situācija sākusi mainīties, Baltkrievijai kļūstot par neatkarīgu valsti. Tad arī sākusies nometnes pētniecība un atklātība par holokaustu. Tomēr Baltkrievijā nezināmā par Otrā pasaules kara norisēm esot vēl ir ļoti daudz.
Nikolajs Kabanovs, piesaucot Krievijas fonda “Istoričeskaja pamjat” (“Vēsturiskā atmiņa”) “pētījumus”, gan lūkoja no baltkrievu viesiem izvilkt kaut ko par latviešu policijas bataljonu it kā pastrādātajām masu slepkavībām Baltkrievijā, taču saņēma strupu atbildi, ka Krievijas un Baltkrievijas vēsturnieku skats uz latviešu un ukraiņu kolaborantu darbību Baltkrievijas teritorijā atšķiras. Ar Baltkrievijas vēstures jautājumu jānodarbojas baltkrievu, nevis krievu vēsturniekiem. Šķiet, daļai publikas baltkrievu un ukraiņu vēsturnieku uzstāšanās sagādāja vilšanos, jo dzirdēja ņurdam, kāpēc konferences organizētāji no Krievijas nevienu neesot uzaicinājuši. Laikam baidoties.
No Vācijas uzaicinātā, bet latviešu un tāpat krievu valodā runājošā vēsturniece Paula Opermane uzskata, ka Salaspils memoriāls sākotnēji iecerēts kā simbols, kam jāsaliedē “padomju tauta”. Pēdējos gados vēlme izmantot memoriālu, ”lai sniegtu kopīguma sajūtu” Latvijas sabiedrībai atkal esot jūtama. Tomēr apritē esošā dažādā informācija par Salaspili veido nevis vienotu, bet pretrunīgu piemiņu. Mainīt situāciju varēs tikai tad, ja Salaspili izmantos arī izglītojošiem mērķiem, sniedzot pilnīgāku informācija par notikumiem un izskaužot nepatiesības.
Jādomā, ka pozitīvu grūdienu tam dos šoruden “Lauku Avīzes” apgādā iecerētais vēsturnieku Kārļa Kangera, Ulda Neiburga un Rudītes Vīksnes kopdarbs “Aiz šiem vārtiem vaid zeme. Salaspils nometne, 1941 – 1944”. Tas būs pirmais akadēmisks darbs, kurā apkopota zināmā un dokumentāri pierādāmā informācija par Salaspils soda nometni.
