Mīti ir dzīvotspējīgi 2
Salaspils nometnes vēstures pārskatu konferencē sniedza Latvijas Vēsturnieku komisijas pārstāvis Kārlis Kangeris. Viņš atgādināja, ka Salaspils kā nāves nometnes tēls un tam atbilstošo ideoloģiju sāka radīt 60. gados reizē ar plāniem par memoriāla būvi. Līdz 50. gadu beigām par nometni vispār bija aizmirsts, un tā atradās padomju karaspēka teritorijā. Vēlāk Latvijas PSR sabiedrībā ļoti mērķtiecīgi radīja priekšstatu, ka tur notikuši “gandrīz vai visi iespējamie nacistu noziegumi”. Kaut tautas mutē saukta par koncentrācijas nometni, Salaspils pēc nacistu pieņemtās klasifikācijas tāda nemaz nebija atšķirībā, piemēram, no Mežaparka nometnes, kas bija piecreiz lielāka (11 tūkstoši ieslodzīto iepretim 2000 ieslodzīto). 1942. gada pavasarī Salaspili izveidoja, lai atslogotu Rīgas cietumus. Vācu terminoloģijā tas bija “paplašinātais policijas cietums un darba un audzināšanas nometne”. “Industriāla” ieslodzīto slepkavošana tajā nenotika.
Publiskajā telpā vācu okupācijas vara Salaspili pieminēja reti un tikai kā soda vietu slaistiem, spekulantiem un darba kavētājiem. Nacistu propagandas metodes Latvijā analizējis vēsturnieks Kaspars Zellis un ievērojis, ka tolaik nometne laikrakstos pasniegta kā “audzināšanas iestāde”, kur māca kārtīgi strādāt. Nacistu interesēs nebija izpaust, ka nometnē tāpat ieslodzīti dezertieri un pretestības kustības dalībnieki. Bet Salaspils bija arī tranzītnometne, kurā uz īsu laiku ievietoja pretpartizānu akcijās un darba dienestā paņemtās personās, kuras sūtīja tālāk uz Vāciju. Pretpartizānu akciju laikā atvesto Baltkrievijas bērnu skaits nav precīzi zināms, taču lēš, ka tas varētu būt ap 4000. Viņu vecākus aizveda spaidu darbos uz Vāciju, bet bērnus drīz nodeva Rīgas apkaimes zemnieku saimniecībās un citās ģimenēs. Nav pamata uzskatīt, ka nometnē notikušas bērnu masveida slepkavības. Apgalvojums par tām nācis no Ārkārtas komisijas līdz ar stāstiem, ka vācieši baltkrievu bērnus izmantojuši medicīniskiem eksperimentiem un katru dienu ņēmuši no tiem asinis ievainoto vācu karavīru vajadzībām. Vēsturniekiem, norādot uz šīs leģendas neatbilstību faktiem, nākas konstatēt, ka, padomju laikā tiražēta, tā pamatīgi iesēdusies krievvalodīgās sabiedrības apziņā. Kā liecināja konferences gaita, tolaik divus trīs gadus vecie baltkrievu bērni, kas nu jau ir kundzes solīdos gados, atsakās ticēt, ka asinsanalīžu ņemšana notikusi tīfa epidēmijas laikā un vācu armija nepraktizēja asins rezervju veidošanu. Izdzīvojušie ar sašutumu un sāpēm uzņem aicinājumus “domāt kritiski”, jo tic nevis argumentiem, bet tam, ko viņos visus šos gadus potējusi propaganda – ka bērniem izsūkti 3500 litri asiņu, ka viņi indēti ar arsēnu un pārdoti verdzībā kulaku saimniecībās…
Vēsturniece Rudīte Vīksne atgādināja, ka komisijas ziņojums ir “staļinisma laikā tapusi puspatiesība”, kur pieņēmumi pasludināti par faktiem. Oficiālais uzdevums bija “kurināt masās naidu pret ienaidnieku”.
