Māksla kā mūsu tautas tērps. Ingridas Burānes septembra kultūras ceļojums 0
Ingrīda Burāne, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Mākslas vēsturniece Ingrīda Burāne dalās septembrī piedzīvotā kultūras ceļojuma iespaidos.
Aizvadītā mēneša ceļojumi pārsvarā kārtojās saistībā ar Jāzepa Pīgožņa vārdu. Atkārtoti izlasīju mākslinieka sarakstīto grāmatu “Pēckarš. Krāsas. Jaunība” (R.,2014). Sējumu iesaku ikvienam pētniekam, kas vēlas saprast okupācijas gadu noskaņas, notikumus, cilvēku izjūtas un domas. Tā ir lieliska lasāmviela, kas kārtējo reizi atgādina par Jāzepa Pīgožņa talanta daudzpusību.
Unikāls process Latvijas mākslas kopainā
Kilometru skaitījumā tālākais brauciens bija uz Preiļiem. Tur 16. septembrī notika Jāzepa Pīgožņa balvas Latvijas ainavu glezniecībā pasniegšanas ceremonija. Jau vēlāk ripinājos uz kultūras un atpūtas centru “Imanta”, kur 28. septembrī noritēja šī gada izstādes kataloga atvēršanas svētki kopā ar deviņu “Grand Prix” laureātu darbu skates “Retrospekcija” pirmizrādi. Cik daudz rūpju, darba sūruma un svētku krāšņuma, viegluma prasījusi šī gada izstāžu norise Rīgā, Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejā (11. aprīlis–4. maijs), Bauskas muzejā (7. jūnijs–16. jūlijs) un Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejā (16. septembris–10. novembris), to līdz mielēm zina tikai pasākuma, izstāžu, kataloga organizēšanā iesaistītie cilvēki. Vislielākā pateicība Preiļu muzeja direktorei Teklai Bekešai un māksliniecei Silvijai Berezovskai, Rīgas pašvaldības aģentūras “Rīgas pieminekļu aģentūra” Brīvības pieminekļa un Rīgas Brāļu kapu nodaļas vadītājai Unai Jansonei, jo bez viņu pašaizliedzības, rūpēm un spējām skaistā tradīcija, kuru esam kopuši astoņus gadus, varēja arī pārtrūkt. Iemesli izlasāmi šī gada kataloga Teklas Bekešas ievadvārdos: “Jāzepa Pīgožņa balvas Latvijas ainavu glezniecībā devītā konkursa izstādes gads atnāca ar sarežģījumiem – vairs nebija ierastās Rīgas Sv. Pētera baznīcas telpas un ierasto sadarbības partneru.” Lai kā arī būtu, tomēr izstādes un pati balvas pasniegšana, arī katalogs, ir ar gadiem noturēto un pilnveidoto spozmi, kvalitāti un unikalitāti.
Jā, šis ir unikāls process Latvijas mākslas kopainā. Gan tapšanas vēsture – nevar neminēt iepriekšējo Preiļu domes vadītāju, tagadējo deputāti Marutu Plivdu, kura izlēmīgi izšķīrās par 3000 eiro piešķīrumu balvas materiālajam atbalstam; gan sadarbības principi – profesionalitāte, atbildība, koleģialitāte; gan fakts, ka šī ir vienīgā balva Latvijas profesionālajā glezniecībā, kurai tik veiksmīgs atbalsts mākslinieku un skatītāju vidē. Daudzi citi šodienas mākslas praksei neraksturīgi īstenojumi: žūrija, kopizstādes, pēctecība, kvalitatīvi darbu fiksējumi. Latvijas ainava cauri gadsimtiem, paturot prātā: Vilhelms Purvītis, Eduards Kalniņš, Jāzeps Pīgoznis, viņa audzēkņi un nu jau viņa audzēkņu skoloti gleznotāji. Visus šos un daudzus citus būtiskus skatījumus uz notikuma nozīmīgumu esmu komentējusi katalogu ievadrakstos, jo arī izstādes katalogs ir unikāls. Nav cita izdevuma atjaunotajā Latvijā, kurā regulāri tiktu fiksēts šodienas glezniecības viens žanrs, būtu atrodamas ziņas par daudziem māksliniekiem, kuri paliek ārpus galvaspilsētas snobiskajām galerijām un kuri saglabās nākamībā pētniekiem vismaz reproducētu ieskatu par mākslinieku 21. gs. Latvijas ainavas redzējumu. Būtiski un paliekoši kaut vai tāpēc, ka sen pierādījies: mākslas darbu mūžs ir īsāks, vairāk pakļauts iznīcībai nekā attēli.
Māksla ar stingriem pamatiem
Rūpīgi sagatavota, ar vieglu raitumu Preiļu muzejā notika šī gada Galvenās balvas ieguvējas nosaukšana. Viss, kā aizvien: cilvēku pārpilnajā zālē – uzrunas, smaidi, prieks par jauno ekspozīciju, gaidas, satraukums, uzvarētāja ziedu ceļš, fotografēšanās, klātesot Jāzepa Pīgožņa ģimenei un medaļas autoram tēlniekam Jānim Strupulim. Patiesa svētku sajūta. Žūrija no astoņiem balvai nominētajiem gleznotājiem – Inga Jurova, Dita Lūse, Ilze Smildziņa, Agnese Kurzemniece, Anna Afanasjeva, Elmārs Orniņš, Gita Šmite un Anna Markeviča – nobalsojusi par vienu mākslinieci Annu Afanasjevu un viņas darbu “Pie jūras” (2021, a./e., 60 x 65 cm).
Tiesa, darbs pēc žanru iedalījuma atbilst portreta glezniecības paraugam, bet viss pastāv mainībā, un katrai žūrijai ir tiesības uz suverēnu vērtējumu.
Savā uzrunā Preiļu muzejā atkārtoju gados jaunā, bet radošajā darbā pieredzējušā mūzikas vērtētāja Armanda Znotiņa nesen kādā apcerē izteikto vaicājumu: “Varbūt mākslai patiešām jāataino tikai tas, kas redzams kapsētās, krematorijās un morgos?” Protams, jautājumā saklausīju daļu ironijas, jo vairāk autors rakstīja par notikumiem simfoniskās mūzikas pasaulē. Bet jautājums paliek šodienā aktuāls. Dzīvojam sarežģītos, biedējošos apstākļos. Rakstu šis rindas Ukrainas kara 583. dienā. Pasauli skar aizvien dziļākas, plašākas katastrofas – bēgļu, ģeofiziskās, meteoroloģiskās, cilvēku attiecību, ētikas utt. Māksla, mākslinieks nevar no tām norobežoties. Bet reizēm šķiet, ka it visās jomās, nozarēs ir darbi, kuri ne tikai attēlo, bet arī mudina, rosina uz agresiju, vardarbību, paviršību, bezgaumību utt. Citiem vārdiem, darinājumi, kuriem trūkst humāna un profesionāla piepildījuma, pilnskaņas, pilnīguma, viengabalainības.
Profesionālismu saprotu kā glezniecības iespējas ar gaismas, krāsas, triepiena, klājuma, tēla, līnijas, virsmas, telpiskuma vai citiem izteiksmes līdzekļiem izteikt to unikālo redzējumu, pieredzi, prasmes, kas piemīt katram labam māksliniekam un ko neiespēj neviens cits mākslas veids. Tie ir pamati, kuri nemainās līdzi modes untumiem vai amata nepietiekamai apguvei, personības šaursirdībai. Pamati, kuri pastāv neatkarīgi no tā, kā katrā situācijā nosauktu redzamo objektu, procesu, norisi – par mūsdienīgu, tradicionālu, laikmetīgu, klasisku vai citā maz atšifrējamā vārdā, jēdzienā. Tikai pamatu dēļ, rūpīga ieguldītā darba dēļ joprojām lielākā daļa saprātīgās cilvēces sajūsminās par Ēģiptes tēlniecību, ķeltu eposiem, klausās lielos romantisma komponistus vai iedziļinās Džordžones, Dīrera, Jakoba van Reisdāla, barbizoniešu, impresionistu, Jāņa Valtera vai Ditas Lūses, Gitas Šmites dabas skaistuma atklāsmēs.
Kā mūsu tautas tērps
Atgriežoties pie norisēm saistībā ar Jāzepa Pīgožņa balvu, iesaku nepalaist garām jau pieminētās izstādes Imantā – “Retrospekcija” (28. septembris–29. oktobris), kurā pirmo reizi vienkopus var redzēt balvas laureātu gleznas: Roberts Muzis (2015), Silva Linarte (2016), Aldis Kļaviņš (2017), Jānis Plivda (2018), Nugzars Paksadze (2019), Agra Rītiņa (2020), Osvalds Zvejsalnieks (2021), Indulis Landavs (2022), Anna Afanasjeva (2023). Tā ir izstāde, kura jau tagad atver dziļus un tālus pārdomu lokus gan personību, gan izstādīto darbu ziņā. Ekspozīcija pārliecina arī ar iekārtojumu, anotācijām, plakātu un to, cik nozīmīgi ir šādas sakoptas vides saliņas galvaspilsētas attālos rajonos. Otra izstāde šajā namā, kuru noteikti vērts apskatīt, ir Ilzes Smildziņas solo skate “Laika nav” (7. septembris–8. oktobris). Jūtīga, smalka glezniecība, kurā starptautiski pazīstamā autore dažādās noskaņās atklāj mākoņu plastiskumu, ainavu tematikā dod atsauces uz mūžīgām vērtībām. Intīmi un paliekoši.
Latvijas profesionālā māksla ir kā mūsu tautas tērps. Pieņemsim, ka glezniecība ir brunči, dizains – vainags, grafika – villaine, blūze – tekstils utt. Kuru no savām tautas garīgā tēla, tērpa daļām varam atmest, nekopt, neradīt jaunas versijas, nešūt pēc jaunām piegrieztnēm? Vai uzturēsim maldinošās klišejas, ka vērtība ir tikai “laikmetīgā māksla”?
Koptēls, kopums prasa gan rūpes, gan vieglumu. Darbos un domāšanā. Sajušanā.
