“Par Rīgu gan jāpiekrīt – te situācija ir kritiski slikta!” Saruna ar ekonomikas ministru Jāni Vitenbergu 4
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ekonomikas ministrs Jānis Vitenbergs – par valdības darbu Covid-19 ekonomiskās krīzes pārvarēšanā, paveikto un nepaveikto.
Man šķiet, ka gan žurnālistiem, gan arī sabiedrībai nav īsti skaidrs, kurš par ko atbild. No vienas puses, pastāv Ekonomikas ministrija, kuras tiešā atbildība ir rūpēties par atbalstu uzņēmējdarbībai. No otras, pastāv finanšu ministra Jāņa Reira vadītā vadības grupa uzņēmējdarbības un nodarbināto atbalstam, kas kaut ko apstiprina, pieņem vai noraida. Kurš tad par ko atbild?
J. Vitenbergs: Krīzes laikā ministriju iesaiste un atbildības jomas daļēji pārklājas. Krīzes otrajā vilnī centrālo lomu spēlē finanšu ministra vadītā grupa uzņēmējdarbības un nodarbināto atbalstam. Ekonomikas ministrija ir vairāk tāds kā šāviņu un degvielas pienesējs.
Strādājam ar nozarēm, pūlamies apjaust problēmas un to, kā varētu palīdzēt. To visu apkopojam un gatavojam priekšlikumus noteikumiem, kurus prezentējam uzņēmējdarbības un nodarbināto atbalsta vadības grupā, kur notiek ekspertu diskusija – vai nu saņemam atbalstu saviem priekšlikumiem, vai ne. Ja atbalsts saņemts – ejam uz valdību.
Jāteic, pēdējās nedēļas bijušas ražīgas – pagarināti termiņi svarīgākajām krīzes atbalsta programmām – dīkstāves pabalstiem, subsidētajām darba vietām un apgrozāmo līdzekļu atbalstam uzņēmējiem, panākts lēmums par dīkstāves pabalstu minimālo līmeņu palielināšanu, nākamnedēļ paredzēts identificēt, kuras uzņēmēju grupas un kāpēc nespēj kvalificēties krīzes atbalsta programmām un risināt šo problēmu.
Jāsaka, ka šajā jomā ir panākts progress – pavasarī atbalstam nespēja kvalificēties 20–30% iesniedzēju, bet tagad, pateicoties programmu noteikumu un arī attieksmes maiņai no VID darbinieku puses, atbalsts tiek atteikts mazāk par 5% gadījumu.
Tad uzņēmēju pārmetumi par neizdarībām jāadresē finanšu ministram Reiram?
Nē, ja kaut kas nenotiek pareizi, tad pārmetumi drīzāk jāadresē valdībai kopumā. Nav ko izvairīties no atbildības, tostarp arī man un Ekonomikas ministrijai.
Kad runā ar uzņēmējiem, dzirdams apmēram šāds stāsts – ārkārtas stāvoklis tika izsludināts jau 9. novembrī, VID semināri grāmatvežiem par atbalsta programmām notika tikai decembra sākumā un uz kaut kādu naudu varot cerēt tikai janvārī. Kāpēc tik lēni?
Normālos apstākļos šādu atbalsta programmu radīšana aizņemtu pusgadu, šobrīd tādas tiek radītas dažu nedēļu laikā. Lai gan cilvēciski saprotu uzņēmējus, kas vēlas atbalstu saņemt ātrāk, tomēr nevaru piekrist tam, ka darbs notiktu lēni.
Krīzes otrajā vilnī līdz šim saņemti vairāk nekā 25 tūkstoši pieteikumu dīkstāves pabalstiem, vairāk nekā 10 tūkstoši pieteikumu subsidētajām darba vietām un burtiski divu mēnešu laikā radītas atbalsta programmas, izskatīti iesniegumi un izmaksāti līdzekļi – tas ir ļoti, ļoti ātri.
Dīkstāves pabalsti pārsvarā tika izmaksāti vēl ātrāk – jau pirms Ziemassvētkiem, tas bija emocionāli svarīgi, lai cilvēki varētu sagaidīt svētkus ar zināmu stabilitātes sajūtu. Šobrīd notiek darbs ar apgrozāmo līdzekļu subsīdiju iesniegumiem, kuru jau ir ap 3600, un janvārī vēl gaidāms pieaugums – tas notiek lēnāk, jo apgrozāmo līdzekļu subsīdiju programma jāsaskaņo ar Eiropas Komisiju, tomēr arī te vērojama virzība.
Jāsaka, valdība veiksmīgi manevrē ar cilvēkresursiem – darbinieki no Statistikas pārvaldes, Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA), Finanšu ministrijas un Centrālās finanšu un līgumu aģentūras nāk palīgā VID, lai ātrāk būtu iespējams izskatīt uzņēmēju iesniegumus un izmaksāt līdzekļus.
Ja skatās VID datus par to, cik ir pieejamo līdzekļu dažādiem pabalstiem un cik ir reāli izmaksāts, vērojama liela starpība. Kā apgalvo Latvijas Restorānu biedrība, no valsts atbalstam atvēlētajiem vairāk nekā 100 miljoniem eiro dīkstāves pabalstam divu mēnešu laikā – līdz janvāra sākumam – tika izmaksāti nedaudz vairāk kā deviņi miljoni. Pēdējās nedēļās izmaksu temps audzis, janvāra vidū izmaksāti jau 18,4 miljoni eiro, taču joprojām atpalicība mērāma reizēs, nevis procentos. Kāpēc?
Decembrī atbalsts tika izmaksāts par novembri, kas bija nepilns mēnesis, jo ārkārtas stāvoklis stājās spēkā tikai 9. novembrī. Janvārī tiek maksāts par decembri – tur summas būs lielākas gan tādēļ, ka pilns mēnesis, gan arī tādēļ, ka situācija joprojām ir smaga. Turklāt kāda daļa uzņēmumu novembrī cerēja, ka ārkārtas situācija būs īslaicīga un tie spēs pārdzīvot ar savām rezervēm, tādēļ uzreiz atbalstam arī nemaz nepieteicās.
Savukārt pieejamās atbalsta summas veidojas tādējādi, ka atbalsta programmās tiek ņemts vērā maksimāli iespējamais uzņēmumu vai darbinieku skaits, kas tādām varētu pieteikties un kvalificēties, – lai nerastos situācija, ka kādiem atbalsta prasītājiem varētu pietrūkt līdzekļu. Ne visi piesakās un ne visi piesakās uzreiz – tā arī veidojas starpība. Tomēr no tā, ka mums ir lielāks atbalsta spilvens, nekā šobrīd iztērēts, nevajadzētu baidīties – krīze nav beigusies un atbalstu vēl vajadzēs sniegt daudziem.
Ierobežojumus dīkstāves pabalsta izmaksām uzņēmēji kritizēja jau pavasarī. Kāpēc tikai tagad valdība nolēma pusotras reizes palielināt dīkstāves pabalsta minimālo līmeni – no 330 eiro līdz 500?
Pavasarī dīkstāves atbalsta minimālais slieksnis sākotnēji bija 180 eiro, proti, tas jau vienu reizi tika palielināts. Analizējot dīkstāves pabalsta pieteikumus, redzams, ka profesijas, kas tiem piesakās, nav īpaši mainījušās salīdzinājumā ar pavasari. Tās ir samērā zemu apmaksātās profesijas viesmīlības un izmitināšanas nozarē, ēdināšanā un kultūrā, pēdējā laikā pievienojusies tikai tirdzniecība.
Tā kā atskaites punkts – algas augustā, septembrī, oktobrī – bijis zems, tad arī izmaksātie pabalsti ir bijuši nelieli. Cik ilgi cilvēki var izdzīvot ar 200 vai 300 eiro mēnesī? Nebija nekāda cita risinājuma, kā palielināt minimālo slieksni līdz 500 eiro. Tas pats attiecas arī uz citiem atbalsta veidiem – tie līdz šim nav bijuši pietiekami, jo uzņēmumus neviens nav atbrīvojis no komunālajiem un īres maksājumiem, tādēļ arī šie pabalsti tika palielināti.
Lai gan jūs sakāt, ka VID attieksme pabalstu piešķiršanā ir būtiski uzlabojusies, tomēr joprojām dzird uzņēmēju sūdzības – procedūra tiek salīdzināta ar moku ratu un tamlīdzīgi. Šķiet, ka lielākās problēmas rada uzņēmuma apgrozījuma krituma pierādīšana – īpaši ja uzņēmuma darbība faktiski apturēta jau pavasarī, kā tas notika ar tūrisma nozares uzņēmumiem. Kas mainījies pieteikumu izskatīšanas procedūrā?
Kā jau teicu – pabalsta atteikumu skaits, salīdzinot ar pavasari, samazinājies piecas sešas reizes – tā arī ir galvenā liecība par pozitīvām izmaiņām. Ja runājam tieši par tūrismu, tad viss nav tik viennozīmīgi – tā kā uz ārzemēm šogad braukt nevarēja, tad cilvēki aktīvi devās uz reģioniem. Tādēļ reģionālie tūrisma, viesmīlības un ēdināšanas uzņēmumi vasaru un rudens sākumu aizvadīja ļoti labi.
Par Rīgu gan jāpiekrīt – te situācija ir kritiski slikta. Ja runājam par nākotnes izaicinājumiem, tad tieši tūrisma atjaunošana pēc krīzes būs ļoti sarežģīta problēma, grūtāk risināma nekā citās nozarēs. Tikko tiks atcelti ierobežojumi, cilvēki dosies uz kultūras pasākumiem, griezīs matus un ēdīs restorānos – situācija strauji atgriezīsies pirmskrīzes līmenī, bet tūrismam būs vajadzīgs īpašs atbalsts – ceļošanas paradumi būs mainījušies.
Ekonomikas ministrija jau tagad domā par, piemēram, starptautisko pasākumu atbalsta programmu, lai atbalstītu tūrismu. Ceru, ka pirmos līdzekļus šajā programmā varēs saņemt jau šogad.
Cik lielā mērā atbalsts, kas tiek sniegts konkrētām nozarēm, saistīts ar to skaļumu publiskajā telpā? Skaistumkopšanas un restorānu nozares spēja sacelt pietiekamu troksni, un uzreiz ar tām tikās finanšu ministrs Reirs, tika apspriesti īpaši atbalsta pasākumi šīm nozarēm. Un gluži pretēji – kultūras un tūrisma nozares ir samērā klusas un par īpašām programmām tām nekas nav dzirdams…
Noliegt to, ka vairāk pamana tos, kas skaļāk bļauj, nevaru – tā tas vienmēr ir bijis. Vai tam ir tieša saistība ar saņemto atbalstu, neesmu pārliecināts – šķiet, ka tieši tūrisma nozarei, kas ir vissmagāk cietusī, pirmajai tika sniegts atbalsts, pirmajiem tika izmaksāta nauda un tai tiek pievērsta īpaša uzmanība. Tieši šai nozarei tika radītas pirmās atbalsta programmas, īstermiņa un ilgtermiņa atbalsta risinājumi.
Pašreizējie krīzes atbalsta pasākumi uzņēmējiem ir spēkā tikai līdz gada vidum, vienlaikus ir gandrīz skaidrs, ka krīze vasarā beigusies vēl nebūs. Ko valdība plāno darīt otrajā pusgadā?
Man šķiet, ka tik dinamiskā un mainīgā situācijā ir pāragri runāt par otro pusgadu. Ekonomikas ministrijai šobrīd robežšķirtne ir 25. janvāris, līdz kuram ir spēkā ārkārtējās situācijas ierobežojumi. Situācijai neuzlabojoties, dažādi ierobežojumi turpināsies.
Pie labākās gribas nevaru atbildēt, cik nedēļas vai mēnešus šāda situācija vēl ieilgs. Galvenais izaicinājums šobrīd – kā nodrošināt, ka ierobežojumu situācijā nozares, pirmkārt, jau tirdzniecība, varētu turpināt strādāt. Kopā ar nozari, epidemiologiem un policiju meklējam iespējamos risinājumus. Līdzīgs darbs notiek arī skaistumkopšanas nozarē.
30. jūnijs šobrīd noteikts kā tālāks krīzes atbalsta datums, lai ik pa pāris nedēļām nebūtu jāpieņem izmaiņas. Kad tas tuvosies, tad valdība lems par turpmākajiem pasākumiem.
Cik tālu šobrīd tirdzniecības nozare ir tikusi, lai sadarbībā ar policiju un epidemiologiem atceltu tirdzniecības ierobežojumus, kas, nenoliedzami, kaitina sabiedrību?
Neko vairāk par to, ka notiek aktīvs darbs, pagaidām pateikt nevaru. Savu redzējumu ir sagatavojusi EM, gaidām priekšlikumus no nozares, kā varētu nodrošināt epidemiologu un policijas prasības. Ja runā par sabiedrības aizkaitinājumu – neērtības ir saprotamas, tomēr būtu vērts pamanīt arī to, ka, pateicoties ierobežojumiem, Latvijai izdevies nobremzēt straujo slimību skaita pieaugumu, mēs nenokļūsim tik smagā situācijā kā Lietuva. Tāpat izdevies apturēt straujo veikalu darbinieku saslimstības pieaugumu – bija brīži, kad saslima vairāk par simt pārdevējiem nedēļā.
Kādu atzīmi jūs liktu par valdības darbu uzņēmējdarbības atbalstam Covid-19 krīzes laikā?
Atzīmi likt negribu, jo situācija bijusi mainīga. Var piekrist, ka pavasarī atbalsta pasākumi bija nepietiekami, taču tagad situācija krasi uzlabojusies. Manuprāt, lielākais pārmetums valdībai būtu komandas gara trūkums – krīzes situācijā daudzas ministrijas centušās vilkt deķīti uz savu pusi.
Vienlaikus jāatzīmē, ka krīzē notikusi arī virkne pozitīvu lietu, kas varbūt nav pietiekami izskanējušas. Piemēram, krīzes sākumposmā valdību ļoti uztrauca lielas kolektīvās atlaišanas, tādas kā “Latvijas dzelzceļā” un “Air Baltic”, bezdarbnieku skaits auga ļoti strauji.
Pateicoties LIAA aktīvajam darbam krīzes apstākļos, izdevies panākt lielāko investīciju pieplūdumu pēdējo septiņu gadu laikā – ir piesaistīti gan Baltkrievijas uzņēmumi, gan citi ārvalstu uzņēmumi, kā “Swisscom” vai “Norwegian Air”. Tikai pateicoties tam vien, jau šobrīd radītas vairāk nekā 3000 jaunas darba vietas un process vēl nav beidzies. Tāpat jāatgādina, ka pēdējos trīs mēnešos uzstādīti eksporta rekordi, labākie rezultāti visas neatkarības laikā – šie divi aspekti šobrīd glābj Latvijas ekonomiku.
