Par reptiļiem un viedokļiem. Saruna ar Ingu Tropu 2
“Dzīvojot nedēļu “pagrabā”, priecājos par karstumu, jo ir iespēja to pārlaist salīdzinoši vēsā vidē un, tos mazos mirklīšus izejot laukā, varu nopriecāties, ak Dievs, tik jauka vasara!” Tā saka jaunā aktrise un režisore Inga Tropa, raksturojot vidi, kurā šovakar Valmieras teātra festivāla ietvaros pirmizrādi piedzīvos viņas veidots uzvedums “Inuaki reptilis manī”.
… Ar Ingu Tropu tiekamies Valmierā, Meža ielā 7, neparastās telpās, pagrabā, kur savulaik bijusi lielo datoru novietne, durvis sienā ar nedabiski augstām arkām un trepītēm līdz tām atgādina par še ierīkoto bēru mielastu vietu, bet neilgu brīdi iepriekš te iekārtota atrakciju istaba bērnu ballītēm. Savukārt pēdējās divas nedēļas telpā iekārtojusies Ingas Tropas radošā komanda.
… Globuss, antikvārs galdiņš ar liektām kājiņām, uz grīdas izmētātas grāmatas…
Inga Tropa: Grāmatas vēl meklē savas vietas skapja nodalījumos. Te uz melnā dīvāna, kur tagad sēžam, un diviem klubkrēsliem arī būs aktieru darbošanās laukums, viņu radītā realitāte. Skatītājus iecerēts izvietot šīs pašas telpas sānos un uz paaugstinājuma, it kā balkoniņā. Rēķinu, vienā vakarā izrādi varēs noskatīties apmēram simt divdesmit cilvēku.
“Inuaki reptilis manī” – skan visnotaļ intriģējoši. Patīk mest skatītājiem izaicinājumu?
Tā kā teātris jau savā būtībā ir zināms izaicinājums, tad jā, vēlos izaicināt. Pirms kāda laika mani uzrunāja festivāla rīkotāji un aicināja piedalīties arī šogad, tikai atšķirībā no pagājušā gada, kad veidoju izrādi bērniem, tagad radīt garīguma tēmā balstītu uzvedumu pieaugušajiem. Un es sāku domāt: ko īsti man šodien, mūsdienās, nozīmē garīgums? Un jā, varbūt, metot zināmu izaicinājumu, ar šo uzvedumu vēlos runāt par garīgumu tādā aspektā, kas, iespējams, lielai sabiedrības daļai nav gluži ērts un saprotams. Vēlos runāt par tādām tēmām kā citplanētieši un reptiļi, par simboliem un kodiem, kādos cilvēki uztver enerģijas un lietas. Man vienmēr paticis citādais, atšķirīgais. Tāpēc šķita brīnišķīgi paņemt materiālu, kas jau kādu labu laiku bijis manās domās. Un festivāls ir vieta, kur varam drošāk eksperimentēt, iziet ārpus ierastām teātra normām un brīvāk paskatīties uz lietām. Piemēram, mēs nevaram zināt, kas ir fikcija un kas ir realitāte. Varbūt arī šī realitāte, kurā mēs ar jums šobrīd atrodamies, patiesībā ir viena liela fikcija.
Kas īsti ir iestudējuma pamatā?
Ar uzvedumā izmantoto materiālu pirmoreiz saskāros 2010. gadā, bet, šķiet, oriģinālā vairākās valodās cilvēkiem tas ir pieejams jau kopš 2009. gada. Tātad: Rumānijā dzīvo kāds puisēns – ja vien tā atkal nav fikcija, bet patiešām reāls bērns, – kuru pierakstītajā materiālā dēvē par Dāvidu. Šis vārds, protams, ir izdomāts. Septiņus gadus vecs bērns tiek aizvests pie psihoterapeita ar lūgumu mazajam palīdzēt. Bet puika apgalvo, ka patiesībā viņš nav šīs zemes bērns, bet esot pārņēmis kādā citā planētā – Inua – sešu mēnešu vecumā miruša bērniņa ķermenisko veidolu un ieradies šeit ar misiju pastāstīt Zemes iedzīvotājiem par gaidāmo lielo enerģiju jeb, kā bērns teic, vibrāciju lēcienu, pāriešanu piektajā dimensijā, par to, ka planētā Zeme šobrīd notiek lielas izmaiņas un viņš vēlas dalīties ar Zemes draugiem tajā pieredzē, kurai reiz sen, sen gājuši cauri arī Inua planētas iedzīvotāji. Zēns ir tāds draudzīgs citplanētietis, ar kuru sarunas uz papīra izlikusi rumāņu psihoterapeite Hava Ariāna. Mēs, protams, nezinām, kas aiz šī vārda stāv un vai tā atkal nav viena vienīga fikcija. Tāpat kā rakstītajā materiālā, tā arī izrādē vairākās tikšanās reizēs ar šo psihoterapeiti, kura jautā, bet puisēns – mūsu gadījumā meitene – atbild, mēs arvien vairāk iepazīstamies ne tikai ar inuakiem, viņu filozofiju un lielajiem procesiem kosmosa aspektos, bet arī ar notiekošo šeit uz Zemes, ar lēcieniem, pāriešanu citā dimensijā, stāstā arvien vairāk ieplūstot dažādām sazvērestības teorijām. Izrādes aspektā arvien vairāk zūd stabilās realitātes, “sienas” sāk “plaisāt”, un tu arvien vairāk apjūc, nevarot saprast – šī būtne tavā priekšā ir bērns ar lielisku izdomu, varbūt ģeniāls bērns ar ļoti plašu, dziļu izpratni par lietām, ne tikai Zemes, bet Visuma kontekstā, vai patiešām īsta, no citas dimensijas, cita visuma atnākusi būtne. Es pati to nezinu, vēlos kopā ar skatītājiem meklēt atbildes uz šiem jautājumiem. Un tu sāc apzināties, ka ir visādu veidu enerģijas, kas pašas par sevi nav ne labas, ne sliktas, runājot bērna vārdiem, tām vien ir dažādas vibrācijas, ko dažādās filozofijās un virzienos sauc dažādos vārdos – gan par ļaunajiem gariem, gan spokiem, gan dēmoniem.
Un kas mīt arī cilvēkos pašos.
Protams! Mēs jau paši to visu radām. Un tas ir aspekts, ar ko mēs izrādē spēlējamies. Kad sāk šķist, ka īstenībā pati psihoterapeite ir tā, kura šo situāciju provocējusi, jo jāatmostas viņai pašai. Būtu muļķīgi un ambiciozi apgalvot, ka es zinu atbildes. Nē, varu atsperties vienīgi uz savu šī brīža šīs zemes nodzīvoto pieredzi un saprast – jo vairāk eju šīs dzīves mācību stundu ceļu, jo vairāk uzrodas nezināmā, jo vairāk saprotu, cik maz zinām un cik brīžam ierobežotās “istabās” dzīvoju, un, verot tās “plaisiņas” vaļā, atklājas arvien jauni un jauni aspekti, kas vienlaikus gan vilina, gan ļoti biedē.
Mani uztrauc mūsdienās vērojamā tendence cilvēku uzskatus iedalīt pareizajos un nepareizajos viedokļos, tas man liekas diezgan muļķīgi. Jo dziļākajā būtībā mēs taču runājam un sapņojam par vienu un to pašu – mīlestību, pilnību un harmoniju sevī un līdz ar to apkārtējā pasaulē, kurā vienīgi mēs paši to visu izstarojam. Nevajag “nokaut” otru tikai tāpēc, ka viņš šo izjūtu atklāsmei lieto citus simbolus. Manā uztverē cilvēkiem jātiecas būt atvērtākiem, līdzcilvēcīgākiem, līdzcietīgākiem.
Vai pati esat kādreiz iekritusi komforta un baiļu slazdos?
Mēs visi esam nemitīgā attīstības ceļā. Kad apjaut vienas komforta zonas, to “istabas” un “sienas”, pienāk mirklis, kad no tām vajag izrauties. Pat tad, ja esi sācis iekopt skaistu dārzu, puķu dobi, bet, ja vēlies iet tālāk, tās robežas jānojauc, un atkal tavā priekšā būs plaisājošas sienas. Jautājums – vai mēs to apzināmies? Vai vēlamies iet tālāk? Man kā aktrisei katra jauna loma ir viens liels izaicinājums iziet no šīs komforta zonas. Un tas ne vienmēr ir patīkams, saudzīgs un maigs process. Ja gribi aizrakties līdz lomas kodolam, sanāk diezgan tās “sieniņas” brucināt. Ir bijuši gadījumi, kad prāts un ķermenis sāk tā protestēt, ka piemetas pat visādas ikdienišķas slimības, ceļas temperatūra, sāk sāpēt kakls, jo tajā mirklī notiek lēciens citā dimensijā. Esmu, piemēram, ļoti pateicīga režisoram Uldim Tīronam par Marijas Iļjičas, Ļeņina māsas, lomu (“Pēdējā Ļeņina eglīte”. – V. K.) ar iespēju ielēkt pilnīgi citā zonā. Bija mēģinājumi, kad ilgu laiku varēju strādāt pie maza, maza gabaliņa, kaut vai tikai uznāciena, pirmā teikuma un dzirdēt režisora iebildi, nē, nav tas, mēģini vēlreiz, vēlreiz. Un tu pilnībā sevi pazaudē, nobrucini sevi līdz pamatiem, savā ziņā tas ir ļoti biedējoši, ir liels diskomforts un stress. Bet es jau pati to biju vēlējusies.
Un pēc kāda principa izvēlējāties abas aktrises jūsu veidotajai izrādei par Inuaki?
Pašas atnāca… Kā inuaks (pasmaida).Teikšu kā tautasdziesmā – es lasīju tās zīmītes, ko saulīte atsūtīja. Tas nenozīmē, ka izslēdzu prātu, nē, taču ļaujos pirmajiem spēcīgajiem impulsiem, jo tie, manuprāt, vienmēr izrādās vispareizākie. Psihoterapeiti spēlēs Inga Alsiņa-Lasmane, bet Inuaku – Maija Arvena, kuru izrādē tā arī sauc – Maija. Abas aktrises jau labu laiku bija manā redzeslokā, dažādas, bet abas ļoti pārliecinošas, man šķiet, ļoti dziļas un interesantas gan kā skatuves mākslinieces, gan cilvēki. Paskatieties, cik trausla ir Maija! Man viņa šķiet tik ļoti piemērota četrpadsmitgadīga bērna lomai. Protams, ideālā variantā Inuaka lomu vajadzētu spēlēt pusaudzim, bet nez vai atrastos bērns, kurš divu nedēļu laikā, cik mums atvēlēts iestudēšanas procesam, spētu iemācīties ļoti sarežģītu tekstu.
Mūsu priekšstatos psihoterapeita kabinetā vajadzētu valdīt pilnīgam klusumam, bet jūsu izrādē piedalās arī komponists Jānis Strapcāns. Kāds ir viņa pienesums?
Skaņu ierakstu celiņā būs dzirdamas dažādas skaņas no radio, televīzijas, skanēs arī pati telpa. Un vai vienmēr apkārt valda pilnīgs klusums? Jautājums tikai par to, cik daudz un ko mēs no dzirdētā piefiksējam un cik mūsos pašos kas iekšā skan vai neskan.
Mazliet no citas operas. Vai nav žēl, ka nācās šķirties no seriāla “Ugunsgrēks” varones Pētersonu viesnīcas mantinieces Ievas?
Nē, nemaz nav žēl. Tas bija brīnišķīgs laiks ar skaistiem piedzīvojumiem un grūtiem uzdevumiem. Līdz tam pati biju iegājusi pārāk meditatīvā stāvoklī un piedāvājums darboties seriālā nāca īstajā brīdī, jo seriāli ir liels, spraigs darbs, kad visu laiku jābūt tonusā, nemitīgā kustībā un formā. Un tu uztrenē sevi līdz līmenim, kad vari daudz ko izdarīt ļoti ātrā tempā. “Ugunsgrēks” bija kā viens liels, skaists notikums, kas sākās, tika izjusts un beidzās. Man ir ļoti labas atmiņas, daudz esmu iemācījusies no tik dažādos Latvijas teātros, tik dažādu aktiermākslas meistarību baudījušiem māksliniekiem. Esmu saņēmusi ļoti daudz mīlestības no skatītājiem, kas it sevišķi jaunam aktierim ar ne pārāk lielu pieredzi dod pārliecību par viņa spējām, par to, ka ir uz pareizā ceļa.
Rudenī “Spēlmaņu naktī” pasniegs tradicionālās skatuves naglas. “Dirty Deal Teatro” jūsu iestudētā izrāde “Dvēseļu utenis” ir to piecu vidū, kas nominētas mazo spēles laukumu kategorijā. Uz balvu cerat?
Un kāpēc gan ne? Mēs darījām no sirds, izrāde tapa arī naktīs un citos nestandarta laikos, ar milzīgu atdevi. Nu mūsu ieguldītā enerģija – jau ar nomināciju vien, par ko liels prieks, – nāk atpakaļ. Enerģijas nezūdamības likums. No kvantu fizikas.
Radošais CV: režisore un aktrise
Aktrisi un režisori Ingu Tropu (1985) pazīstam no tādām spilgtām lomām kā Olga Kliģere izrādē “Aspazija. Personīgi” un Marija Iļjiča Uļjanova iestudējumā “Pēdējā Ļeņina eglīte” (abas Jaunajā Rīgas teātrī), un, protams, kā seriāla “Ugunsgrēks” Pētersonu viesnīcas mantinieci Ievu.
Viņas kā režisores radošajā pūrā ir savdabīgā izrāde par gleznotāju baskāji Irbīti, bet “Dirty Deal Teatro” iestudētā “Dvēseļu utenis” nominēta “Spēlmaņu nakts” balvai mazo formu izrāžu kategorijā.
“Inuaki reptilis manī”: izrādes
3. augustā Valmierā, Meža ielā 7 – plkst. 19.
4. augustā – plkst. 15 un 19.
5. augustā – plkst. 15 un 19.
