Ingmars Zemzaris par “radošuma” nevārdu: kā tas veidots un ko likt vietā 26
“Radošums ir drosme aizmirst par visiem zināmām patiesībām.” Šo dīvaino apgalvojumu var lasīt kādā latviešu tīmekļa vietnē. Domājot par cilvēkiem, kas šo valodas kropli radījuši un ieviesuši, gribētos to pārfrāzēt: “radošums” ir drosme neapzināties savu nekompetenci.
Kas tam pamatā?
Vārdu “radošs” rakstos atrodam vismaz kopš pagājušā gadsimta divdesmitajiem gadiem, taču plaši lietojams tas ir kļuvis padomju laikos kā ekvivalents krievu vārdam творческий. Visos gadījumos gan tas labi neder. Piemēram, teiciens “radoši panākumi” (творческие успехи) ir neloģisks: radoši jau ir nevis panākumi, bet gan tos guvušais cilvēks.
Kā nevārds veidots?
Kādam nu ir ienākusi prātā doma, ka no vārda radošs varētu atvasināt lietvārdu – ekvivalentu angļu vārdam creativity. Tad nu šī persona laikam ir spriedusi tā: kā no adjektīviem drošs un košs var veidot lietvārdus košums un drošums, tāpat no vārda radošs var veidot lietvārdu radošums.
Nu, kļūdīties esot cilvēcīgi. Turklāt, jo vairāk paviršības un mazāk sajēgas, jo “cilvēcīgāks” iznākums.
Ar izskaņu -ums vārdus atvasina tikai no verbu pagātnes celma (piem., devums, lūzums, krējums) un no adjektīviem (piem., vecums, cietums, līdzenums). Šī, starp citu, nav slepena informācija. Katrs to var izlasīt Endzelīna un Mīlenbacha “Latviešu gramatikā” (56. §). Diez vai kādam vajadzētu ķerties pie jaunu vārdu darināšanas, iekāms tas nav iepazinies ar šai grāmatā kodolīgi izklāstītajiem vārddarināšanas likumiem.
Tikai dažos gadījumos vārdi ar -ums ir atvasināti no pagātnes pasīvā divdabja (pirktumi – ‘no pirktas drānas pašūtas drēbesֹ’; pēc šā parauga Endzelīns savulaik darinājis vārdu dotums), no lietvārda (piem., linums – ‘linu tīkls’ – blakus lini) un no adverba (piem., pušums – blakus pušu).
Košs un drošs ir īsti adjektīvi, un –oš– tanīs pieder pie saknes. Turpretim radošs nav vis adjektīvs, bet gan tagadnes aktīvais divdabis, un –oš– te ir piedēklis. No tagadnes divdabjiem lietvārdus ar -ums neatvasina. Kā nav iespējams nekāds “dziedošums”, “plūstošums”, “paliekamums” vai “apskaužamums”, tāpat nevar būt nekāda “radošuma”.
Varētu gan iebilst, ka divdabis “radošs” jau ir ieguvis adjektīva nozīmi. Bet ko tas groza? Piemēram, vārds “patīkams” ir divdabis, kas jau sen ir ieguvis tīru adjektīva nozīmi, tomēr no tā – kā no formāla divdabja – nevar darināt vārdu “patīkamums”.
Ko likt vietā?
“Radošums” ir modes nevārds un apzīmē modes parādību. Pats “radošuma” nevārds jau ir spilgts piemineklis tam, cik bēdīgas var būt šās parādības sekas, ja tā nebiedrojas ar kompetenci, rūpību un atbildību.
Kādu vārdu lietot, ja tomēr ievajagas šo modes parādību saukt vārdā?
Šur tur sastopamā “radītspēja” ir tikpat nepareiza kā “radošums”.
Nevainojams un ieteicams ir latīņu cilmes svešvārds kreatīvitāte.
Ja tomēr gribam te lietot latviskas cilmes vārdu, tad arī tādu varam atrast, savai valodai pāri nedarot. Ozoliņa “Vāciski-latviska vārdnīca” vārdu schöpferisch tulko, starp citu, ar vārdiem radīgs un ražīgs. Te varam ievērot zināmu nozīmes starpību: ražīgs apzīmē produktīvitāti, bet radīgs var apzīmēt kreatīvitāti. Šādā nozīmē šo vārdu jau atrodam Mīlenbacha un Endzelīna vārdnīcā: idejas rotājas viņa radīgajā fantazijā.
Ražīgs un radīgs ir īsti adjektīvi, un no tiem var atvasināt lietvārdus ar –ums. Ražīgums jau ir parasts vārds, un tam blakus kreatīvitātes nozīmē var būt arī radīgums.
Daži bēdīgi secinājumi
Ka kādam valodas “bagātinātājam” aiz nekompetences un paviršības ir iznācis vanskars, tā nebūtu tik liela nelaime. Bet tas, ka šis kroplis pēc tam bez riebuma tiek uzņemts ikdienas valodā, liecina par valodas izjūtas atrofiju un vienaldzību pret valodas kultūru.
Ja nu tagad šo nevārdu var dzirdēt no bijušā izglītības ministra mutes un lasīt oficiālos Latvijas Universitātes resursos, kā arī “žurnālā izglītības profesionāļiem”, tad gribas jautāt: vai mūsu laikos uz šās zemeslodes vispār vairs ir kāda vieta, kur kopj tīru un pareizu latviešu valodu?
***
Respektējot autora vēlēšanos, rubriku “Tēvu valoda” publicējam negrozītā Endzelīna pareizrakstībā, kāda tā bija līdz 1946. un 1957. gada padomju valdības rīkojumiem
