Par Purvīti, ainavu, cilvēcību. Ingrīdas Burānes kultūras pieturzīmes 0
Ingrīda Burāne, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Mākslas zinātniece Ingrīda Burāne atceras spilgtākos februārī piedzīvotos kultūras notikumus.
Protams, šo atskatu uz februāri biju izdomājusi un jau daļēji uzrakstījusi pavisam citādu. Taču notikumi, kas risinās mums līdzās, kaimiņos, un kas satrauc un nevar atstāt vienaldzīgu nevienu godīgu cilvēku Eiropā un pasaulē, lika palūkoties uz mākslas klātesamību mūsu laiktelpā plašāk, meklēt atbildes uz jautājumiem, kuri patiesībā daudz nopietnāk un jaudīgāk būtu jāaktualizē, jādiskutē ikdienas norisēs, – kas ir mākslinieka uzdevumi, pienākumi, pastāvēšanas jēga. Vienmēr un šodien. Otrs iemesls, kas lika pārkārtot iecerētās rakstu rindas, ir rītdienas jubilārs, kuru vēlējos atcerēties, godināt kā cilvēku, kurš visbūtiskāk izveidojis un noteicis Latvijas nacionālās mākslas likteņus.
Atklājot nacionālo dvēseles kodu
Proti, pirms 150 gadiem – 1872. gada 3. martā – zemnieku Annas un Jura Purvīšu ģimenē Zaubes pagasta “Jaužos” piedzima pirmais bērns Vilhelms Kārlis. Viņš tālu aizgāja pasaulē un veica lielas lietas savas dzimtenes un valsts labā. Pat ļoti talantīgām un apdāvinātām, gudrām un darbaspējīgām personībām reti izdodas savas dzīves laikā radīt un nostiprināt vismaz vienu lietu, kas ir ilgstoši dzīvotspējīga savā attīstībā un pilnīgumā.
Gleznotājs Vilhelms Purvītis radīja un lika pamatus trim mūžīgām (cerams!) vērtībām: Latvijas Mākslas akadēmijai (rektors 1919–1934), nacionālajai ainavu glezniecībai (Dabasskatu glezniecības meistardarbnīcas vadītājs 1922–1944) un izveidoja skaidrus darbības principus, pārņemot 1919. gadā no pirmā direktora Vilhelma Neimaņa Rīgas pilsētas Mākslas muzeja vadītāja pienākumus (1919–1940, 1941–1944, tagad Latvijas Nacionālais mākslas muzejs).
Katrs no šiem trim Purvīša darbības virzieniem gājis savu, nebūt ne vieglu pastāvēšanas ceļu, īpaši 20. gadsimta otrajā pusē, bet ne mazāk sarežģījumu abas institūcijas piedzīvo šodienā. Manuprāt, spēcīgākā un atbilstošākā dziļas cilvēcības un tātad nākamības izgaismota ir ainavu glezniecība. Tā ar mūsdienīgiem izteiksmes līdzekļiem saglabā, jaunrada labas glezniecības un sižeta (laikmeta gara) neizsmeļamās iespējas.
Vilhelms Purvītis savā laikā uzminēja un prata atklāt nacionālo dvēseles kodu – vienā bērzu birzs baltumā vai pēdējā sniega, pavasara ūdeņu mirdzumā ietvert visu to izjūtu dziļumu, kas piemīt latvietim viņa pasaules uztverē, ainavas izpratnē un saderībā ar dabu. Tas nāk no aizlaikiem, kopā ar tautasdziesmu četrrindēm, piemēram: “Kam der kalni, kam der lejas,/ Kam der zaļi ozoliņi?/ Dievam kalni, Laimai lejas,/ Bitei zaļi ozoliņi.” Un ietiecas šodienā, lielā mērā atbildot uz jautājumu par mākslinieka domāšanas, pastāvēšanas nepieciešamību mūsdienu modernajā pasaulē, kad tik strauji mainās un šūpojas vērtību kritēriji.
Publicists un Esejas par latviskās ainavas meistaru Vilhelmu Purvīti un viņa laikmetu autors Hugo Vītols grāmatā “Marta pali” par citēto tautasdziesmu raksta: “Praktiskām vajadzībām neizmantojamie kalni tomēr ir skaisti un tālab noder Dievam; auglīgās ielejas pieder auglīgajai Laimai, un cilvēka pārtikai tieši nenoderīgās zīles nesējs ozols vajadzīgs Dieva sīkajai radībai bitei. Visai dabai ir sava jēga – skaistuma, lietderības, dzīvās radības saudzēšanas jēga.” Kur vēl patiesāk izteikt mākslinieka nepieciešamību sabiedrībā, jo ne tikai dabai ir sava jēga, bet labi un gudri mākslinieki aizvien savos darbos iestājas par skaistumu, lietderību un visa dzīvā saudzēšanu.
Tātad iestājas pret postu, bailēm, naidu, cinismu, nāvi, meliem, kas šajās dienās tik pretēji cilvēcības likumiem ietiecas mūsu apziņā. Tāpēc tik loģiski, ka pirmās savu atbalstu ukraiņu tautai izteica mūsu valsts kultūras iestādes, Ukrainas karoga zili dzeltenajās krāsās izgaismojot Dailes teātri, Nacionālo teātri, Operas un Rēzeknes teātra skatuvi, citas vietas un Kārļa Zāles Brīvības pieminekli. Tāpat kā mākslinieki, kuri ar savu klātesamību pauž solidaritāti koncertos, uzrunās, mītiņos, ziedojumu vākšanas kampaņā un pilda savu tiešo misiju.
Purvīša ceļu turpinot
Ja atgriežos pie mākslas norisēm šobrīd Latvijā, tad varu konstatēt, ka gandrīz katrā pilsētā, novadā ir mākslas izstādes, kuras atklāj Vilhelma Purvīša darba svētīgos augļus. Paliekot pie glezniecības, īpaši vēlos izcelt trīs redzētās skates – Intas Celmiņas darbu ekspozīciju “Pateikt nepasakāmo” (līdz 29. maijam Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā), Ditas Lūses un tēlnieka Matiasa Jansona “Laiktelpa” (līdz 27. martam Jūrmalas muzejā), Lienas Baklānes, Paula Postaža gleznu izstādi (līdz 26. martam Valmieras muzejā).
Vēl pagaidām esmu iepazinusi, iedziļinājusies, pētījusi Alekseja Naumova pirmo viesošanos Rēzeknē (Vilhelma Purvīša vecāku un māsas dzīvesvieta kopš Pirmā pasaules kara) ar izstādi “Pasaules ainava” (līdz 6. martam Latgales vēstniecībā “Gors”) un Ivara Heinrihsona “Ideālā pasaule” (līdz 12. martam galerijā “Māksla XO” Rīgā). Diemžēl par abām pēdējām jāsaka, ka autori attieksmē pret amatu (glezniecības valodu, izteiksmes līdzekļiem) ir pavirši un nekonsekventi, īpaši lielformāta audeklos, un savos jaunākajos darbos tālu atpaliek no agrāko gadu spožuma.
Toties Intas Celmiņas, Ditas Lūses, Lienas Baklānes un Paula Postaža rūpīgi celtā un aizvien no jauna ieraugāmā, pārdzīvojamā mākslas ēka ir kā neizstāstāma pilsēta ar saviem centrālajiem krustpunktiem un laukumiem, saules pielietiem pagalmiem un izgaismotiem parkiem, atvērtiem logiem, durvīm un piesātināto gleznotāju jūtu pasauli. Katram no viņiem ir savs domāšanas un izteiksmes veids (otas raksts, virsmas apdares paņēmieni, faktūru daudzveidība utt.), bet visiem māksliniekiem kopīgs tas, ka viņi nodarbojas ar gaismas arhitektūru un krāsas anatomiju – diviem būtiskākajiem glezniecības uzdevumiem un atklāsmēm. Vai, citiem vārdiem runājot, viņi ar gaismas un krāsas palīdzību rada jaunu realitāti, kura skatītājam var rādīt pasaules skaistumu, harmoniju, līdzsvara principa jēgu. Tādā nozīmē viņi turpina Purvīša iesākto ceļu un dod jaunas bagātības Latvijas nacionālajai mākslai.
Sarunā par Vilhelmu Purvīti meistars Kurts Fridrihsons 1982. gada pavasarī teica: “Man bieži likās, ka Purvītim ir spārni. Viņam bija spārnu kustības. Zem spārniem viņš varēja, piemēram, kaut ko nosargāt – kādu studentu, kādu vājību, kādu noslēpumu. Arī to, ka viņam varēja būt sakari. Sakari Eiropas un vispār lielās pasaules mākslā. Viņam bija savi pieturas punkti un atbalsta punkti. Pavisam reāli un pavisam nereāli.” Vārdi, kurus neattiecinu tikai uz mākslu, bet uz katru no mums savā laiktelpā, savā ainavā un savā cilvēcības izpratnē.
