– Uzskatāt sevi par laikmetīgu mākslinieci? 7
– Kā apnikusi ņemšanās ap šo laikmetīguma jēdzienu! To var locīt un grozīt, kā grib. Patiesībā ir ārkārtīgi jānopūlas, lai izkāptu no laikmeta, jo tad jādzīvo vai nu pagātnē, vai futūristiskā nākotnes fantāzijā.
– Mākslas veidam šajā kontekstā jau sen nav būtiskas nozīmes, taču valda uzskats, ka mūsdienu māksla ir šodien radītā, bet laikmetīgā skar aktuālās norises.
– Bet kāpēc jādefinē šodien būtiskās tēmas? Vai pēc simt gadiem tās arī liksies būtiskas? Cita lieta, ja grib norobežoties no tiem, kas paši nav piedāvājuši nekādu savu skatījumu, bet ir kompilējuši vai atdarinājuši visu iepriekšējo. Varbūt šos māksliniekus vispār ar laiku noliks kādā pavisam citā plauktā. Starp citu, tehnoloģijas noveco vienreizēji ātri, un drīz vien vairs nešķitīs varonīgs tas, kas šodien ar tehnoloģiju palīdzību mērķēts izbrīnam.
– Jūs esat studējusi pie Eduarda Kalniņa, kurš savukārt bijis Purvīša audzēknis. Vai var runāt par kādu radošu savstarpēju mantojumu?
– Ainavas tādā klasiskā nozīmē negleznoju un nekad neesmu gribējusi būt ainaviste. Mākslas akadēmijā mācījos monumentālās glezniecības nodaļā pie profesora Zariņa, vēlāk darbnīcā, jā, tajā laikā strādāju pie Eduarda Kalniņa – tāpat kā Sandra Krastiņa, Ieva Iltnere, Frančeska Kirke. Veidojām lielus, figurālus darbus, no kuriem pēdējos gados esmu atteikusies. Ar Purvīti man nav galīgi nekā kopīga, un viņš arī nav mans mīļākais latviešu autors. Drīzāk no tā laika par tādu es sauktu Valteru, man ļoti patīk arī Kazāks.
– Kuru vietu pasaulē jūs vislabprātāk izvēlētos dzīvošanai kā gleznošanai iedvesmojošāko?
– Ar laiku jebkurā vietā ieraugi glezniecības vērto. Man, kaut dzimušai rīdziniecei, tādi bijuši lauki Kandavā, Jūrmala, ziemā Sigulda. Kādu brīdi arī kalnos ir labi, bet nezinu, vai es tur gribētu dzīvot, lai arī ik pa laikam aizbraucu paslēpot. Tāpat dodos ciemos pie abiem saviem dēliem, kuri dzīvo un strādā Īrijā un Amerikā. Taču no šejienes pavisam aizbraukušajiem arī mūžīgā vasara ātri apnīk, jo tur nekas nemainās. Man pie sirds Latvija ar tās četriem gadalaikiem. Ik dienu varu baudīt apkārtējo vizuālo pasauli, nav svarīgi, kur. Ja vien ir laiks un nav jākārto sadzīve, man nevajag iedvesmai doties uz kādām īpašām vietām.
– Kāds būs jaunās izstādes nosaukums?
– Tas ir visai nesvarīgi, bet jūra nosaukumā būs. Lai cilvēki nepārprot un negaida ko citu. Kamēr izstāde nav iekārtota, ir gan zināmas bažas, nezinu, kā īsti izskatīsies kopainā. Bet gleznas varbūt numurēšu tikai ar cipariņiem.
