– Kur un kādu jūs gribētu redzēt Laikmetīgās mākslas muzeju? Kamēr Latvijā nebūs šāda muzeja, nebūs arī vietas, kur gūt priekšstatu par šodien Latvijas mākslā notiekošo procesu. 7
– Man nav nekādu ilūziju muzeja sakarā. Neesmu to iztēlojusies, taču principā zinu, kā tie izskatās citās valstīs – ir patīkami aizbraukt, ieiet šādā muzejā, jo tur vienmēr ir interesanti, ir, ko redzēt, ir vieta atpūtai.
– Kā nupat savām acīm redzēju Austrālijā, Melburnas sešstāvīgā Laikmetīgās mākslas izstāžu centra pirmā stāva ārpusē iekārtots parks ar krāšņiem vides objektiem, zaļā mauriņā pārvietojamiem atpūtas zviļņiem, āra kafejnīcu, strūklaku…
– Līdzīgi ir vai visās valstīs. Vācijā katrā pilsētā ir pa laikmetīgās mākslas muzejam un dažās pat vairāki. Latvijā ir it kā visi priekšnoteikumi, lai rastos laba māksla, bet māksliniekiem nav kur īsti īstenoties. Ja no mākslas nevar izdzīvot, tad jāiet strādāt citos darbos, līdz ar to glezniecība kļūst par nakts vai svētdienas nodarbošanos, kas laikam vairs nav nopietni. Kāds varbūt to arī spēj savienot, taču viegli nav. Arī projekti ar konkrētu finanšu piesaistījumu ir vienreizējs izgājiens, bet tālāk? Kādreiz cilvēki domā – ko tie galeristi slinko, lai brauc uz mesēm pasaulē, un viss notiks. Taču nav tā – maksājiet, brauciet, un viss būs. Nē, uz labākajām mākslas mesēm pasaulē nevienu no malas tik vienkārši neņem. Tur ļoti sargā savu mākslas tirgu. Tik viegli iekšā jaunpienācēju nelaiž. Labākajā gadījumā kādu vienu uzaicina no malas tad, ja nepiedalās kāds no vecajiem, kas braucis jau “n-tos” gadus. Un tad atliek otrās, trešās šķiras meses, kur sabrauc tie, kas palikuši ārpus labākajām. Otrs aspekts – starptautiskais līmenis – vairāk saistās ar lieliem izstāžu projektiem, taču arī tur ir noteikta, zināma konjunktūra, sava aprite, un kā nu kuro reizi un pēc kādiem kritērijiem meklē klāt jaunos… Māksla nav praktiska lieta, nav viegli ar to dzīvot tālāk un kādu pārliecināt, ka tevis radītais kaut kas ir. Šajā pasaulē valda diezgan liela nenoteiktība, ne par sevi vari būt īsti pārliecināts, ne par to, kā būs uz priekšu.
– Runājot par kritērijiem, to sakarā lauž šķēpus arī tepat, piešķirot Purvīša balvu.
– Var vēl saprast mūziku, kur visi ņemas ar vienu un to pašu āriju vai viena skaņdarba dažādām interpretācijām, bet nav nekādu kritēriju, kā salīdzināt vienu mākslinieku ar otru, jo viņi ir tik dažādi! Ja viens lec tālumā, bet otrs – augstumā, tad kā izvērtēt, kurš labāks? Tāpēc es par tādām lietām kā šī balva pat nefantazēju, tas būtu tāpat kā sapņot par vinnestu loterijā… Nav jau arī nekas tāds izdarīts, nelielas izstādes ik pa diviem gadiem… Kādreiz jaunībā domāju, piedalīšos konkursā mani interesējušās tēmas dēļ, bet tad šaustu sevi, ka balva nav neko vērta, jo lūk, nepiedalījās viens vai otrs manis cienīts gleznotājs…
